Inta Balode

Trešdienas vakarā dalīs „Spēlmaņu nakts 2016” balvas 17 kategorijās. Tostarp arī nominācijā “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”, kur gan pretendentus, gan uzvarētāju iesaka Laikmetīgās dejas horeogrāfu asociācijas Latvijā veidota žūrija. Tā kā šogad neesmu pie lemšanas, varu minēt, kurš tiks pie skatuves naglas nu jau piekto reizi izvirzītajā laikmetīgajai dejai veltītajā nominācijā. Līdz šim balvu saņēmuši: 2012. gadā Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrāde “Ursus maritimus”, 2013. gadā Dmitrija Gaitjukeviča izrāde “Inside”, 2014. gadā Olgas Žitluhinas izrāde “Ārā” (šis darbs kļuva par pamatu laikmetīgās dejas mākslinieku apvienības “Ārā” izveidei), 2015. gadā Elīnas Gaitjukevičas / “Dejas anatomijas” izrāde “Atgriešanās”. 2016. gadā pie balvas tiks kāds/kādi, kurš iepriekš nav kāpuši uz skatuves teikt runu.

Lai kāds arī būs rezultāts, manuprāt, nominācija ir pat būtiskāka nekā pati balva. Uzvaru vienmēr ietekmē vairāk nejaušību nekā 3, 4, 5 vai 6 kandidātu atlase. Kandidāti visi ir gan pelnījuši balvu, gan jau to savā ziņā arī saņēmuši, parādoties nominatu sarakstā laikam jau vispopulārākās mākslas balvas kontekstā. Turklāt laikmetīgās dejas numuri un vēl jo vairāk joki par un ap citādo deju un kustību “no kuras neko nevar saprast” visai krāšņi ir rotājušas pēdējo gadu balvu pasniegšanas ceremonijas. Teātra iestudējumos horeogrāfu loma turpina pieaugt, darbs kļūst rafinētāks, vairs nav runas par dejiņu sacerēšanu. Arī laikmetīgās dejas pārcelšana pie Teātra mākslas Valsts Kultūrkapitāla fondā liecina, ka teātris bez laikmetīgās dejas vairs lāgā nevar iztikt. Arī laikmetīgās dejas horeogrāfu un dejotāju maciņos ieripo kaut cik prognozējami ienākumi, atšķirībā no tā, cik daudz izdodas saņemt ar meklējumiem savā mākslā. Labās ziņas ir, ka vismaz šoruden arī valsts teātru sistēmas ietvaros kāds horeogrāfs tiks pie teikšanas kā galvenais izrādes autors – 30. novembrī Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē notiks Agates Bankavas darba “Nature Morte” pirmizrāde. Iespēja strādāt teātrī saņemta kā “Patriarha rudens” balva.

Man patīk, ka prestižajā Ņujorkas dejas balva “Bessies” ir rāmītis, kurā ir rakstīts, par ko balva tiek piešķirta. “Dance.lv Žurnāls” šo praksi noskatīja, par godu savai piecu gadu jubilejai piešķirot balvas četriem horeogrāfiem. Nolēmu padomāt, par ko es šī gada nominatiem piešķirtu galveno balvu.

1. Dejas dienas desmitgade – laikmetīgās dejas notikums. Producents – Laikmetīgās dejas horeogrāfu asociācija Latvijā;

Par regulāru, ilgstošu, kvalitatīvu un radošu plašas sabiedrības iepazīstināšanu ar laikmetīgo deju, piedāvājot iespēju pamēģināt pašam, pamēģināt dažādos veidos, paskatīties uz deju tuvāk, nepiespiestāk un neparastāk. Katru gadu nāk klāt jaunas idejas, kā vēl var dejot, runāt, domāt, stāstīt kustībā. 

2. Pēdējās vakariņas – izrāde/pastaiga. Steinuna Knutsdotira un Rebeka Ingimundardotira (Islande) sadarbībā ar Kristīni Brīniņu, producents – Latvijas Jaunā teātra institūts;

Par izcilu piemēru dziļai un kvalitatīvai sarunai ar vidi un vietējiem iedzīvotājiem. Par īpaši cilvēcīgu nosacīti reliģiskas tēmas traktējumi ārpus reliģiskiem ietvariem. Par iespēju doties neatkārtojamā individuālā ceļojumā, pāris stundu laikā klusējot nodzīvojot savu dzīvi vēlreiz, savelkot galus, atstājot lieko un kļūstot gatavam atstāt šo zemi kaut vai šodien un bez nožēlas. Mans sezonas favorīts.

3. Rauts. Horeogrāfe – Agate Bankava, dejas kompānija “Ārā”;

Par talantu pazīt savus kursabiedrus un lieliski izmantot viņu raksturus un spējas, lai sarīkotu vienlaikus trakulīgas dzīres un rūgtu ironiju par vēlmi būt laimīgam par katru cenu. Vai vismaz piedalīties situācijā, kura varbūt var vest uz laimi. Par radošu telpas izmantojumu un prasmi ievilināt skatītāju izrādes tīklos.

4. Turku kafija. Horeogrāfs – Branko Potočans (Slovēnija) sadarbībā ar dejas kompāniju “Ārā”, producenti – Ģertrūdes ielas teātris, dejas kompānija “Ārā”, “Vitkar Zavod” (Slovēnija);

Par izcilo izpildītāju ansambli, kas pierāda, cik svarīgi ir tas, ka trupa regulāri strādā kopā. Par mājienu lēmumu pieņēmējiem, ka nebūtu jau nemaz slikti šādu ansambli atbalstīt regulāri un prognozējami. Par virtuozitāti, kas arī skeptiķiem parāda, ka deja ir autonoms mākslas veids, kas prasa īpašu sagatavotību un apstākļus.

5. Vērpete. Horeogrāfi – Krišjānis Sants un Ēriks Ēriksons (Zviedrija, Beļģija), producents – Latvijas Jaunā teātra institūts.

Par konsekvenci un tīrību iecerē un izpildījumā. Par pierādījumu tam, ka šķietami minimālas lietas top ilgstošā un rūpīgā izpētē un sagatavošanā. Par izcilu prasmi runāt par savu darbu, radot papildu rezonansi un arī izpratni. Par izturīgām pēdām.