Par Kates Pumpiņas un Margaritas Buharinas diplomdarbiem

24/04/2013

Dita Eglīte

Ar diviem diplomdarbiem horeogrāfijā JVLMA akadēmijas studentes viesojās viesmīlīgajās Ģertrūdes ielas teātra mājās. Ja nemaldos, tas ir pirmais gadījums, kad visnotaļ akadēmiski ievirzītās horeogrāfijas studijas meklē reprezentācijas iespējas ārpus sev ierastiem spēles laukumiem. Un šopavasar – vietā, kur ĢIT pēdējos gados repertuārā regulāri iekļauj laikmetīgās dejas izrādes. Vai tas nozīmētu, ka arī šie horeogrāfijas aroda diplomdarbi tēmētu uz daudzējādā ziņā ne tik vieglo laikmetīgās dejas žanrus?

Kā jau laikmetīgajai dejai raksturīgi, abos diplomdarbos mēģināts apvienot dažādus mākslas veidus: video, dzīvo mūziku, dažādus dejas žanrus, simboliskus priekšmetus, maskošanos utt. Diemžēl savienošana (īpaši Margaritas Buharinas darbā „Ding an sich jeb Lieta par sevi”) izdevusies uzkrītoši shematiska, iepriekš paredzama un ar gatavu morāli.

Kates Pumpiņas darbā „Kurtu? Kotu? Este. Tote” ir vēlme vizuāli skaidri parādīt dažādo cilvēku atšķirīgos dzīves ceļus, kas krustojoties, protams, rada arī sarežģījumus. Katram dejotājam ir savs auklas kamols (dzīves pavediens?), kurš tiek šķetināts, no kura vēlāk tiek uztamborēta un tad izārdīta „ādiņa”… Otrajā izrādes daļā horeogrāfe jau ķēras pie nākamā „simbola” – krekla. Tikai šoreiz laikam runa nav par sirdsapziņām, bet krekliem… Var gan nolasīt arī zemtekstu – ja gribam to pašu, kas otram mugurā, tad zaudējam brīvību. Jo horeogrāfe visus kreklus sašuvusi kopā, padarot citam no cita atkarīgus arī to valkātājus. Taču sava diplomdarba finālu Kate Pumpiņa sacerējusi īsti jauneklīgā optimistismā. Dejotāji, izlīduši katrs no savas krāsas kastes, draudzīgā pulciņā pazūd aiz kulisēm. Bet mani kā skatītāju nepamet doma, ka esmu skatījusies kārtējo bērnu raidījuma „Kas te? Es te!” sēriju. Viss tik vienkārši un paskaidrojoši.

Ņemot vērā to, ka daži dejotāji ir arī RHV absolventi, tai skaitā jau pirmajās baletskolas klasēs ievērotais Donats Rudzītis, biju vīlusies par dejotāju dotumu NE-izmantošanu. Pat Donats izskatījās tik stīvs un „sasalis” it kā nemaz nebūtu īsts dejotājs. Viņa kustības šķita kā ar cirvi nošķeltas, it kā dejotāja augums būtu iespundēts ievada mizanscēnas kastē un joprojām cīnītos par „brīvlaišanu”. Tātad horeogrāfe nav pratusi piešķirt vajadzīgo telpu ne kustībai, ne idejai. Bet vai tad tas nav horeogrāfs uzdevums nr.1?

Vēl „pieticīgāka” struktūras uzbūvē bijusi topošā horeogrāfe Margarita Buharina, kuras darbu iespējams izstāstīt vienā teikumā: fonā 20 minūšu video filmiņai, kas uzņemta sniegotā mežā, tie paši četri pieci dejotāji – cilvēku/personību tipāži izdejo uz skatuves to pašu, ko ekrānā. Tie ir prieka meita (ar obligātajām klišejām – izsmērētu košsarkano lūpu krāsu un smalko zeķubikšu saplēšanu), dzīves neveiksminiece (ideāli piemērota dejotāja ar lūpu kaktiņiem uz leju visas 20 izrādes minūtes; ar lielu nepacietību gaidīju paklanīšanos, kad sagaidīju šīs simpātiskās meitenes smaidu); ciniskais ofisa džeks (ar mobilo tālruni); sportiskais „mačo” (jeb „vienkāršais puisis”) un, protams, balerīna (cēlā, skaistā, neaizsniedzamā). Katram no viņiem, pārējiem maliņā rātni šēzot krēslos, ir savs solo, kas īsti ne saspēlējas, ne konfliktē ar ziemas nakti mežā. Māksla šoreiz vairāk nojaušama „videodejā”, kurā ir pat kaut kāda maģija, noslēpums. Varbūt kā diplomdarbu vajadzēja piedāvāt tikai video? Pēc solo gabaliem visiem ir grupas „haosa” dejojums, bet finālā dejotāji ietērpjas baltos palagu kimono, kādos parādījās sākumā. Izrādes pieteikumā rakstīts, ka piedzimstot mēs esam tīri un nevinīgi, kamēr dzīves laikā „sasmērējamies”, dzenoties pēc saviem mērķiem. Atmiņā gan pēc izrādes nevainīgi balta sajūta palikusi gan par ievada „laimes krekliņu”, gan par „līķautu” finālā, gan par koši balto video sniegu…

Lai nu kā, abu meiteņu darbos var just dzīvu interesi par Deju un tās sacerēšanu. Neba velti izvēlēta šī spēles telpa, arī dzīvās mūzikas un video izmantošana JVLMA studiju darbos nav ikdienišķa parādība. Ambīcijas un pašapziņa abām meitenēm ir gana. Vēl tikai jāiemācās runāt ar ķermeni – gan sajūtot izpildītāju augumu un iespēju unikalitāti, gan meklējot oriģinālu kustību valodu, runājot par būtisko. Bet jebkura pieredze nāk tikai ar laiku…

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.