Par izrādi „Parkin’son” festivālā „Laiks dejot”

26/06/2013

Lāsma Goba*

Festivāla pēdējā vakarā Dailes teātra Mazajā zālē varējām skatīt stāstu, kas atvests no pašas Itālijas. Tēva un dēla atmiņas, šodiena un nākotone – horeogrāfa un režisora Džulio d’Annas uzvedums tapis sadarbībā ar viņa tēvu Stefano d’Annu, kuram nav pieredzes dejā. Šis bija saviļņojošs stāsts, kas bija patīkams savā sirsnībā, patiesumā, un tas viss bez uzspēlētības.

Viss stāsts sākas no Stefano – par viņa bērnību, jaunību, viņa kaislību uz automašīnām, darbu, ģimeni un… tad stāstam pievienojas viņa dēls un sāk stāstīt savu dzīvi no sava skatu punkta. Interesants paņēmiens, ko pielietoja režisors – sākumā komisks ir dēla tēls, kamēr tēva stāsts ir nopietns, vēlāk abi mainās vietām, un dēla stāsts iekrāsojas arvien nosvērtāks, turpretī tēva dzīves faktu pieminēšana kļūst uzjautrinoša, par spīti Parkinsona slimības atklāšanai. Izrādē tika stāstīti ne pārāk ievērojami notikumi iz abu dzīves, tomēr tas ļāva skatītājam saprast, sajust, ka viņi arī ir dzīvi cilvēki un kas šie abi vīri ir par personībām. Piemēram, uz skatuves tie dziedāja arī savas „dzīves” dziesmas, tādā veidā skatītāju sirdis paņemot ar lieliskajām balsīm.

Stāstā ir pretnostatīti šie vienotie stāsti – tēva un dēla dzīves, divas dažādas paaudzes, divi dažādi dzīves ceļi, divi dažādi ķermeņi. Ķermeņa skaistums 64 gados un 33 gados. Dēla fiziski spēcīgi attīstītais ķermenis un tēva novecojošais ķermenis, kas nebūt nav nespējīgs – uz skatuves par to var pārliecināties.

Dejas uzvedums galvenokārt ir komisks, sirsnīgs, dienvidniekiem raksturīgs – bez depresivitātes, ar vieglu smaidu un neatvairāmu šarmu. Dejā lieliski saspēlējas abi radinieki, Džulio prasmīgi izvēlējies tieši tādu dinamiku, lai skatītājam būtu interesanti un lai abi veiksmīgi, nekļūdoties realizētu savu ieceri, kamēr ķermeniskie kontakti, akrobātiskie elementi bija izvēlēti piemēroti abu sagatavotībai. Savstarpēji viņi komunicē ne tikai ķermeniski, bet izmanto arī verbālo saziņu. Negaidīts un uzjautrinošs pavērsiens norisinās brīdī, kad stāstītāja balss, kas visas izrādes laiku skaļi teic abu varoņu dzīvesstāstu, paziņo, ka Stefano reiz jautājis Džulio, kādēļ viņu dejas izrādē nav dejas. Tam sekojis dēla jautājums, ko tad tēvs saprot ar deju? Uz to tēvs atbildējis – harmoniska un skaista kustība pie melodiskas un skaistas mūzikas. Necerēti viegli bija attēlots, kā vairums cilvēku dzīvē redz deju, kā arī, visticamāk, atbildētu liela cilvēku daļa uz ielām, ja veiktu tādu aptauju. Šajā gadījumā tas bija Stefano, kas nesaprata dēla jauno, mūsdienīgo horeogrāfiju. Tieši šeit arī attīstījās dejas izrādes dinamika. Drīz pēc tam sekoja izrādes daļa, kurā atklāj Parkinsona slimības post. Šajā brīdī, saskaņojoties ar „teicēja” vārdiem, abi dejotāji veic atbilstošas kustības, kas simbolizē Parkinsona slimības simptomus. Tomēr izrāde nebeidzas uz tik skumīgas nots, atsākas stāsts, kuru no šī brīža, veroties skatītājos, skaļi pauž pats Džulio: viņš stāsta par nākotni, par sapņiem, kam būs lemts piepildīties. Ar mazu smaidu uz lūpām viņš ar teju vai nepārprotamu pārliecību to visu stāsta skatītājiem un rokās tur savu tēvu. Izrādi personīgāku, skumīgi priecīgāku darīja seni tēva un dēla fotoattēli, kurus rādīja izrādes izskaņā.

Šī ir dejas izrāde, kas liek sažņaugties sirdij, pateicoties tās patiesumam, nepārprotamībai un, protams, siltajām sajūtām, kas rodas, kad var vērot sirsnību starp novecojušu tēvu un izaugušu dēlu. Vēl vairāk – viņi rada deju, kas balstās uz to, ko mums pašiem ir visvieglāk izstāstīt. Stāstu par savu mīlestību pret kādu. Un mīlestību pret dzīvi. Par atzīšanos sev un spēju pielāgoties dzīvei, un prasmi to izmantot. Par panākumiem un kaislībām. Nevar nepieminēt abu vīriešu harizmu, kas plūda no tiem: visu izrādes laiku nevarēja ne acis atraut no Stefano stingri nopietnās sejas un no Džulio starojošā smaida un fiziski attīstītā ķermeņa. Izrāde bija tik sirsnīga, ka man kā skatītājai visas izrādes garumā bija liels līdzpārdzīvojums, it kā es pati kaut nedaudz piedalītos viņu dzīvē. Prieks, kas rodas, redzot abu dzīvesprieku, nevis tukša līdzjūtība par tēva slimību, ir pats apbrīnojamākais, kas paliek pēc izrādes. Šīs izrādes vēstījums nostrādā ilglaicīgi ne tikai uz cilvēka saprātu, bet arī emocionāli. Kaut vairāk mums būtu tādas izrādes, pēc kurām gribas ticēt labajam. Kuras iedvesmo ticēt labajam.

*Lāsma Goba ir viena no “Atklāj sevī kritiķi!” dalībniecēm. Pieteikuma vēstulē Lāsma par sevi raksta: „Es esmu studente un studēju kultūru. Kopš nonācu savas akadēmijas vidē, es sapratu, cik Latvija ir pilna ar garšīgiem notikumiem un vēl vairāk – garšīgiem cilvēkiem. Es redzu, cik daudz talantīgu un lielisku cilvēku ir mums visapkārt, cik brīvi viņi ir savā garā un mīlestībā. (..) kāpēc kritika un kāpēc deja… Man vienmēr ir ko teikt pēc kultūras pasākumiem. Es vienmēr ieskatos savā emociju skapī, kas tur sakrājies pa visa pasākuma laiku. Tad es ņemos šī skapja saturu savienot ar tā skapja saturu, kas atrodas manā saprātā. Par un pret, kas bija labs, kas ne, pieplusojot neizskaidrojamās emocijas. Un deja. Deja ir tā, kas prot atstāt bez vārdiem. Dejotājs runā ar ķermeni, runā ar grimasēm un to emociju radīto nimbu ap sevi, kamēr dejo. Paiet kāds brītiņš pēc koncerta, kad dejotājs pats var sīkmanīgi pastāstīt, kas tas uz skatuves bija tāds, kas lika skudriņām pār miesu skriet. Es dejoju laikmetīgo deju. Vēlētos pamēģināt arī par to parunāt rakstu valodā.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.