Par izrādi “No Vecmīlgrāvja ar mīlestību”

28/04/2015

Anna Pierhuroviča

Asprātīga, viegla un baudāma dejas izrāde, kas, manuprāt, būtu jāredz katram. Smaids un laba sajūta izrādes laikā un pēc tās – garantēti!

„Vecmīlgrāvi” redzēju otro reizi, pirmā bija „Ziemeļblāzmas” kultūras pilī vasarā. Izrādē tik ļoti asprātīgi ir attēlota multikulturālā (vai bikulturālā) parasto un dīvaino ļaužu meka – Vecmīlgrāvis. Lai gan īstenībā šī varētu būt gandrīz jebkura dzīvojamā vieta Latvijā. Redzams, ka autori iedvesmojušies no redzētā, dzirdētā, noklausītā, un tas ir attēlots tik prasmīgi, ka viegli iedomāties situāciju, kāda tā varētu būt bijusi īstenībā.

Izrāde no citām redzētajām atšķiras ar izteikto pozitīvismu un ironiju – māku pasmieties pašiem par sevi un apkārtējo sabiedrību. Tāpat jāpiemin atraktīvais skatījums uz (drīzāk – versija par) latviešu tautas deju – tas ir kaut kas tāds, ko es gribētu dejot! Latviešu tautas laikmetīgā deja.

Neizprotu šīs izrādes dalībnieku pamatojumu tulkot izrādes tekstu visās iespējamajās valodās. Labi, pārspīlēju – tikai latviešu, angļu, krievu. Neesmu pieredzējusi nevienu citas valsts dejas izrādi vai performanci, kuras veidotāju VAI dalībnieku interesēs būtu tulkot tekstu skatītājiem. Manuprāt, tas nav vajadzīgs.

Izrādes āra versija ļāva vilkt paralēles ar pašas izrādes būtību – mēs visi esam cilvēki, mēs esam tik daudzi un dažādi, mēs esam dīvaiņi, mums patīk haoss un kārtība reizē, mēs lamājamies, mēs mīlināmies un publiski izrādām emocijas. Ārā varēja papētīt arī uz izrādi sanākušos skatītājus, vērot, vai viņiem dejotāji liek smaidīt vai raukt pieri. Pārsvarā redzēju smaidus. Skatuves versijā smaidus neredzēju, bet dzirdēju smieklus, tāpēc pieņemu, ka radītās pozitīvās emocijas ir ekvivalentas.

Nozīmīgākie ieguvumi no āra izrādes pārveidojuma skatuves versijā: mazā telpa ļauj tuvāk vērot un pētīt katru dejotāju, kas Ziemeļblāzmā bija daudz grūtāk, jo dejas telpa bija milzīga, dažbrīd pat nepamanīju, ko dara citi izrādes varoņi, tas bija pārsteigums šajā kaverversijā. Šeit palīdzēja arī gaismu spēles, kas izgaismo katru etīdi, tādējādi palīdzot man, skatītājam, saprast, kam šajā momentā jāpievērš uzmanība. Likās, ka vasaras izrāde bija garāka, bet šīs versijas garums šķita pilnīgi pietiekams.

Ļoti veikls triks vai t. s. „ice breaker”, kā garantēt skatītāju smaidu jau izrādes sākumā – paēdināt viņu, jo galu galā „nepaēdis latvietis ir dusmīgs latvietis”. Turklāt izrādes apmeklētājam tiek radīts iespaids, ka viņš ir daļa no izrādes – arī labs „ice breaker”. Diezgan viltīgs paņēmiens, kā 90% gadījumu garantēt, ka skatītājam būs labas atmiņas par šo izrādi. Tikai nepārprast, tas ir labā nozīmē! Vēl viens ledlauzis ir likt skatītājam kustēties, bet vēlētos pievērst uzmanību tam, ka vasaras versijā šī izrādes daļa bija daudz jautrāka, jo t. s. “instruktors” bija daudz atraktīvāks un tiešāk uzrunājošs. Šajā skatuves versijā etīdes vadītājs demonstrēja absolūtu vienaldzību un attieksmi “kas jādara, tas jādara”. Tas, protams, mazināja ledus kušanas ātrumu. Man nebija ne mazākās vēlmes piedalīties šajā radošajā akcijā.

No dejotājiem vēlos īpaši izcelt Evu Vancāni, Elīnu Lutci un Dmitriju Gaitjukēviču. Visi trīs dejotāji demonstrē ļoti labu dejas tehniku un izpildījumu, bet Eva īpaši pārsteidza ar vissirsnīgāko un pozitīvāko tēlu, Dmitrijs īpaši lika smaidīt par sulīgo dusmu etīdi, savukārt uz Elīnu kā dejotāju ir īpaši baudāmi skatīties (kā arī viņai bija ļoti interesanti apavi dejošanai).

Šī ir izrāde, kuru es viennozīmīgi iesaku apmeklēt. Tā garantē jautru pēcgaršu, smaidu vai vismaz smīnu praktiski visas izrādes garumā. Ļoti veiksmīgs mākslasdarbs!

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.