Gundija Zandersona

Šā gada 7. aprīlī Latvijas Kultūras akadēmijas deju zālē bija vērojama Džozefīnes A. Garibaldi (Joséphine A. Garibaldi) horeogrāfija „LIVE” – rezultāts veiksmīgam laikmetīgās dejas un mūsdienu tehnoloģiju apvienojumam. Izrāde veidota, divām skolām sadarbojoties digitālā telpā, bet reālā laikā: Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās horeogrāfijas nodaļas dejotāji apmainījās idejām un kustībām ar ASV Aidaho universitātes Teātra un dejas katedras studentiem.

Ienākot zālē, bija jaušama nepiespiesta gaisotne. Zāles beigās novietotas trīs rindas ar krēsliem nelielai publikai, bet skatuves daļa tik plata, cik projekcija uz sienas aiz muguras dejotājiem. Pa vidu – pati Džozefīne un viņas palīgs organizēja tehnisko uzstāšanās daļu, rūpējoties par mūziku, projekciju, kameru un diviem datoriem, kuru uzdevums tiešraidē filmēt un translēt dejotājus no abām skolām, ļaujot notikt neiespējamajam – vienlaicīgi būt divās pasaules daļās un laika joslās, tomēr dejot kopā.

Sanākot nedaudzajiem skatītājiem, Džozefīne iepazīstināja visus (vienlaicīgi gan skatītājus Latvijā, gan ASV) ar projekta tapšanas procesu un tā mērķiem. Pēc viņas stāstītā uzzinājām, ka horeogrāfijas pamatā ir Latvju dainu ritmiskā uzbūve un, vadoties pēc šī ritma, pašu dejotāju radītas skaņu frāzes. Motīvs katram bija individuāls, un frāzes apvienoja dažādu priekšmetu vai dabas skaņas, balsis, tekstu vai atsevišķus vārdus. Džozefīne izveidoja pavadījumu horeogrāfijai, apstrādājot skaņu frāzes ar dažādiem efektiem, dažām pievienojot papildu instrumentus un savienojot atlasītos fragmentus kopā. Horeogrāfe paskaidroja, ka būtībā viss priekšnesums ir pašu dejotāju radīts, jo gan skaņa, gan kustības ir viņu radošais veidojums, kas tapis, iedvesmojoties no ritma.

Horeogrāfijā bija redzams biežs kustību atkārtojums, arī pati izrāde sākās un beidzās ar to pašu kustību frāzi, veidojot apļa struktūru. Daudz bija mazu un detalizētu kustību, kas piešķīra izrādei sevišķu noskaņu. Ļoti oriģināli bija izdomāti uznācieni un nogājieni no skatuves – dejotāji dažbrīd pārsteidza skatītājus, no aizmugures klusām izrāpojot vai negaidīti izskrienot. Šķita, ka katram uznācienam tikusi veltīta īpaša uzmanība. Projekcijā uz sienas visas izrādes laikā varēja redzēt vai nu klātesošos dejotājus, filmētus tiešraidē, vai dejotājus no Aidaho universitātes. Abu valstu horeogrāfijas bija saskaņotas, dažbrīd veidojot kanonu vai izpildot kustības vienlaicīgi, dejojot vienu un to pašu motīvu un ritmu.

Izrādes noslēgumā skatītāji no abām valstīm tika aicināti uzdot jautājumus. Spriežot pēc dejotāju atbildēm, pats svarīgākais šajā projektā ir bijis process, nevis rezultāts un iepazīšanās ar tehnoloģiju pielietošanu horeogrāfijas veidošanā. Abu skolu dalībnieki, šķiet, bija nodibinājuši īpašu saikni un uzsvēra to, cik pasaule mūsdienās ir maza, pateicoties apbrīnojamām iespējām tikties un dalīties idejās virtuālajā pasaulē.

Manuprāt, ļoti izdevusies ideja un radoša horeogrāfija ar iespējām attīstīties nākotnē, īpaši uzlabojot tehnoloģiju un skatuves aprīkojuma kvalitāti.