Par izrādi “Inside”

02/05/2013

Lāsma Begfelde

Ejot uz Dmitrija Gaitjukeviča dejas sonāti, es gatavojos uz kaut ko skaistu, kā solīja Elīna Breice pirmsizrādes videoklipā. Un mani pārsteidza, cik pilnīgs un bagātīgs bija šis skaistums, gandrīz līdz asarai novests sirdspukstu unisons. Es arī biju iekšā – gan sviedru lāsītē uz dejotāja pieres, gan betona vēsajā pieskārienā pēdai, gan stiprajā rokas tvērienā, kas noķer lēcienā apstādinātu skrējienu.

Izrāde ir ļoti piesātināta. Daļu svaiguma dod arī norises vieta (Nacionālā teātra O!Kartes zāle) un skatuves nosacījumi – deja tiek pasniegta trīs dimensijās. Dejas laukums ir zāles centrā, kuru no visām debess pusēm vēro skatītāji. Pieļauju, ka tā ir daudz grūtāk panākt, lai visi skatītāji vienlaicīgi redzētu un varētu piedalīties tajā, kas notiek iekšā aiz caurspīdīgajām, atdalošajām sienām. Bez tā, ka šīs sienas atdala “iekšā” no “ārā”, tās kalpo arī kā neparasti ekrāni. Tajos reizēm izgaismojas luminiscējoši pieskārieni, parādās zelta burtos pārvērstas domas un reizēm var pamanīt arī kādu sejas atspīdumu. Sirds atsaukšanos panāk dažādie izrādes slāņi, kas iedarbojas uz visiem uztveres kanāliem. Lai cik skopa būtu verbālā informācija, lai arī tie būtu tikai vārdi “es tevi nedzirdu” uz sirds kardiogrammas līknes fona, tas iedod prātam pieturas punktus un īpašu garšu visam stāstam. Mūzika panāk izrādes dinamiku un, gluži kā lobot mizas no sīpola, lēnām tiek iekšā tevī līdz pašam viducim. Zālē ieskanas tāds kā skrapšķis un, kamēr saproti, ka arī tas ir pavadījums, atkal jau viena čauliņa ir nost.

Skatuviskais skaistums ir novests gluži vai līdz esencei – skaisti ķermeņi, harmoniska dejas valoda, baudāmi vizuālie elementi, tīras krāsas un atkailinoša mūzika. Treniņu stundas un mēģinājumu sviedri jaušami tīrajās kustībās un precīzajā partneru saspēlē. Baudu sniedz saspēles emocionālais lādiņš, katrs partnerības akts ir piesātināts, netraucē nekādi nejaušu vai neprecīzu kustību trokšņi. Un tieši šī noslīpētība un pašu dejas kustību amplitūda un sarežģītība dod sajūtu, ka vēro kaut ko vienreizēju un vārdos nepasakāmu, kas liek sirdij dauzīties izrādes kopīgā ritmā. Un labā izrādē sīkumu nav, svarīga ir gan tērpu izvēle, gan veids kā uznākt uz deju grīdas, gan grīdas materiāls, gan sejas izteiksme tam, kurš it kā vēl nedejo. Un lielisks rezultāts sanāk tad, ja visi ir iekšā.

Izrādi bagātīgu padara daudzie elementi, kas papildina viens otru un padara to par mākslas darbu, kā min viens no dejotājiem. Tas ir mākslas darbs, kas baudāms ar acīm un ausīm un reizēm rada to dīvaino trīsēšanu saules pinuma apvidū, kad ir panākta kopīga dvēseles vibrācijas frekvence. Šī ir tāda laikmetīgā deja, kuru mīlu, kas liek aizmirsties un sniedz daļiņu no patiesības un skaistuma etalona. Nevēlos, lai dejas izrādes purinātu manu zemapziņu, es gaidu, lai tās dotu impulsu uzpeldēt virspusē kaut kam labam, lai vai kas tas arī būtu.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.