Par izrādi “carry on” Ruckas muižā

03/03/2016

Daiga Rutka*

27. februārī Cēsīs, Ruckas muižā, notika notika Latvijas Jaunā teātra institūta producētā kustību izrāde “carry on”, ko veidoja ārvalstu kustību mākslinieki Haine Avdāls un Jukiko Šinozaki sadarbībā ar Latvijas horeogrāfi Elīnu Lutci. Izrādē piedalījās: Haine Avdāls, Jukiko Šinozaki, Jukia Hašimoto, Agate Bankava, Taisija Frolova, Elīna Lutce, Alise Putniņa, Krišjānis Sants. Izrāde ir veidota un izrādīta citās vietās pasaulē un Ruckas muižai tika adaptēta. Ruckas muiža ir bijusī sanatorija, ko sākts atjaunot ar cieņu gan pret ēku, gan tās iemītniekiem.

Izrādes pieteikumā bija teikts, ka izrāde katram skatītājam sāksies brīdī, kad viņš ieradīsies. Es necentos iedomāties, ko tieši tas nozīmē. Gan jau man kāds to pateiks. Kad ierados, redzēju cilvēkus, kas pulcējās pirmā stāva zālē, taču vispirms es apmeklēju tualeti. Iznākot no tās, piebiedrojos skatītāju grupai, kas jau bija sākusi sekot Agatei Bankavai. Es neapzinājos, ka tādā veidā pārkāpju izrādes veidotāju noteikto skatīšanās kārtību – sešu skatītāju grupa iziet izrādes maršrutu, sekojot vienam dejotājam, ko noteiktā brīdī nomaina cits. Es devos līdzi Agatei un vēlāk Jukiko Šinozaki, tad vēlreiz noskatījos izrādes noslēguma „numuru” Elīnas Lutces izpildījumā. Nonākot pie pārējiem skatītājiem, sapratu, ka neesmu redzējusi maršruta sākumu, tādēļ noskatījos to atkārtoti – Haines Avdāla un Taisijas Frolovas izpildījumā.

Skatītāji tika aicināti doties līdzi izpildītājiem dažādās telpās – istabās, verandā, bibliotēkā, noliktavā, virtuvē. Izrādes veidotāji bija izmantojuši viņiem īslaicīgi piederošo telpu un tās piedāvātās iespējas. Tika likti lietā esošie gaismas avoti – vakara saule, svece, telpās esošās lampas. Dažāda lieluma melni kubi tika slēpti, atrasti, parādīti skatītājiem, izgaismoti un tad atstāti citiem izrādes dalībniekiem atrašanai. Kāds kubs tika aiznests uz dušu un nomazgāts balts, cits tika ielikts krūzītē un spēlēja kafijas lomu. Izrāde beidzās, kad dejotāja lēnām saguma zem viena no kubiem.

DSC_3221

Izrādes dalībnieku vienkāršās kustības, darbojoties ar melnajiem kubiem, nekļuva garlaicīgas, bet balansēja starp spēlēšanās prieku un neskaidru draudīgumu, ko radīja nezināmas pagātnes fragmenti un telpas radītie ierobežojumi. Vienā no epizodēm Agate Bankava aicināja skatītājus doties lejā pa kāpnēm, kuru galā ir ārdurvis. Viņa jau uzlika roku uz durvju roktura, māja mums ar roku, taču durvis tā arī neatvēra. Melnais kubs izrādījās paslēpts zem kāda no pakāpieniem. Agate paņēma kubu un devās atpakaļ, skatītāji viņai sekoja. Tikai nākamajā reizē, kad es jau zināju, ka durvis netiks atvērtas, es ievēroju, ka tās nemaz nevar atvērt, jo durvis ir aizskrūvētas. Un epizode ieguva citu noskaņu, daudz biedējošāku.

Skatītāji bija ieinteresēti un uzmanīgi, viņi vēroja māksliniekus, gandrīz nesarunājās savā starpā un rūpīgi lasīja telpās izvietotos bērnišķīgi nopietnos tekstus. „Es gribu būt tik liels kā māja. Es gribu būt lielāks nekā māja.” „Es esmu pārāk dimensionāls. [..] Es gribu būt punkts.” Skatītāju iesaistīšanās izrādē bija ļoti minimāla un delikāta, lielākoties viņiem paliekot ilgāk kādā telpā.

DSC_3187

Dejotājiem mugurā bija viņu parastais apģērbs, viņi gaidīja savu uzstāšanās kārtu vienā telpā ar skatītājiem. Arī izmantotās kustības bija uzsvērti profānas, ikdienišķas, acīmredzot apzināti izvairoties no atsaucēm uz deju kā kaut ko mākslīgu, dekoratīvu, tehniski sarežģītu un iemācītu. Vienīgais izņēmums bija nedaudz manierīgais žests, ar kādu dejotāji aicināja skatītājus no vienas telpas uz nākamo. Šādā izrādē man bija grūti novērtēt tās dalībniekus kā profesionālus dejotājus. Es, protams, redzēju, cik atšķirīgi vienkāršu darbību izpildīja dažādi dejotāji. Jukiko Šinozaki noslīdēja zemē, cieši piekļaujoties krāsns mūrītim, kamēr Taisija Frolova to darīja ļoti autonomi, šķita, ka viņa gandrīz neatbalstās pret vertikālo virsmu. Taču līdz ar to es sāku domāt par ko citu. Cik būtiski ir tas, ka šajā izrādē piedalās tieši dejotāji? Un vai šī atteikšanās no dejiskās kustības atbilst pašu dejotāju pārliecībai, vai ir tikai viena no iespējām, kuru viņi izmanto? Un kādēļ es kā skatītāja šo izrādi tik ļoti pārliecināti uztvēru kā ne-dejas izrādi?

1

*Daiga Rutka par sevi saka: “Studējusi vēsturi, strādājusi NVO, nonākusi mākslas menedžmentā. Nedejo.”

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.