Lāsma Bergfelde

Pēc Olgas Žitluhinas dejas izrādēm vienmēr ir tā labā sajūta, ka gribas vēl, gribas vairāk, gribas vēl skaļāk. Drusku žēl, ka nesanāk ieskatīties dziļāk, saprast tiešāk. Sēžot skatītāja krēslā, tu vari iekust kopējā dejā un gūt baudījumu no pēdām, ko šī valoda atstāj apziņā. Pēc izrādes vēl paliec, šūpojoties asociāciju un iztēles pavedienu tīklā ar pārliecību, ka nekad neuzzināsi, vai tieši tā tas bija domāts. Un pēc šīs sajūtas, kā tevi bez vārdiem ievada sajūtu un domu labirintos, tieksies atkal.

Dejas izrāde “Ārā” “rakstīta” pēc Ibsena lugas “Brands” tekstiem. Tas devis pamatstruktūru stāstam un idejisko virzību. Nezinu, varbūt tieši tāpēc dejotājiem acīs bija redzama patiesa degsme. Patiesākā kādu jebkad viņu sejās esmu redzējusi.

Izrāde savā nodabā jau notiek, kamēr skatītāji iekārtojas savās vietās. Skatītāju krēsli ir izklīduši pa visu zāli, un, lai apsēstos, skatītājam nākas maldīties zālē, meklēt un atrast savu vietu. Atstatu viens no otra, dažādos augstumos starp skatītāju vietām novietoti podesti, kas kalpo kā mini skatuve katram no dejotājiem. Kamēr skatītāji lēnām piepilda zālē tukšos krēslus, no viena podesta uz otru klīst arī dejotāji. Tikai viņu uzdevums ir nedaudz sarežģītāks – viņi taustās un  meklē ceļu no viena podesta uz otru ar aizsietām acīm, pēc taustes, pieturoties pie blakus esošo pleciem, kājām, rokām. Savādo kustību zālē pavada čalošana, spurdzieni. Tas veido zālē patīkamu, atbrīvotu atmosfēru. Pat nevaru izskaidrot, kā tiek panākts, lai skatītājs justu līdz zālē notiekošajam, bet emociju gamma ir plaša un tiek meistarīgi veidota. Esi gan nobijies, gan priecīgs, gan satraukts, reizēm vieglprātīga ķiķināšana uzdzen šermuļus, īpaši, kad ķiķinošais bars seko savam aklajam vadonim.

Skatītājs šoreiz ir ekstrēmi tuvi katram izrādes muskulim, sviedru lāsītei. Burtiski rokas stiepiena attālumā dejotāja augums izdzīvo “Branda” stāstu. Un, cik tas ir pa īstam, liecina zilumi un plāksteri un nobrāztajiem ceļgaliem. Nekādas sevis žēlošanas – visu vai neko! Pilnīga pašatdeve redzama arī acu skatienos, sejas vaibstos. Prieks redzēt, ka no dejotājiem ir izveidojušās spilgtas personības, tādas, kurām ir ko teikt, paskatoties partnerim vai skatītājam tieši acīs.

Izrādē piestrādāts pie visām detaļām, tai skaitā programmiņām, kurām pateicoties, tagad zināšu katru dejotāju arī pēc vārda. Scenogrāfijas ir tieši tik maz, lai nepietrūktu vietas dejai, bet vieglāk būtu saskatīt ceturto dimensiju. Trauslās, pienainās debesis man atgādināja Skalbes pasaku par Ziemeļmeitu, kur bija debesis, aiz kurām var aizspraust karoti. Arī šajā stāstā debesis reizēm ir par zemu.

Īpašas attiecības Olgas dejai ir ar Šeilas tērpiem un “Dzelzs vilks” mūziku. Kā jau pārbaudītas lietas, tās lieliski viena otru papildina. Tērpi, lai arī vienkārši melni, ir dauzonīgi precīzi savās detaļās, auduma faktūras saspēlē. Asprātīgi elementu risinājumi sadzen enģeļus un spuraiņus vienā mudžeklī. Domājot par mūziku dejas izrādēs, esmu pateicīga katram izrādes veidotājam, kas muzikālo pavadījumu rada, nespēlējot uz skatītāju nervu galiem. “Dzelzs vilks” ar dažādiem instrumentiem rada mājīgu un siltu pavadījumu. Lai arī reizēm tas satricina plēves debesis, skatītāju ausīm skaņas ir harmoniskas un draudzīgas.

Manuprāt, dejas izrādes tapšanai izmantotā Ibsena fonda stipendija likta lietā ļoti veiksmīgi. Gribas cerēt, ka šo dejas stāstu redzēs arī skatītāji ārpus Latvijas. Un gan jau arī viņi izrādes izskaņā ļausies kopīgam dejas priekam un kāps uz galdiem kopā ar troļļiem un eņģeļiem, tāpat kā skatītāji Zirgu pastā.

[oqeygallery id=28]