Par izrādes „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” atjaunojumu LNO

12/01/2012

Uģa Prauliņa rokbalets „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” ar no bērnības labi zināmo stāstu par ļauno pamāti, burvju spogulīti un rūķīšiem ir bijis populārs visus gadus, kopš tas ir repertuārā. Izdomas bagātie kostīmi, viegli uztveramā mūzika, rūķi, princese un princis aizrautīgajās dejās ne vienam vien skatītājam bija pirmā iepazīšanās ar baletu.

Patiesi priecē „Sniegbaltītes un septiņu rūķīšu” atgriešanās baleta afišā. Lai gan kopš pirmizrādes pagājuši 7 gadi, izrāde nav noputējusi uzveduma ziņā, mazajiem skatītājiem saistoši liekas pazīstamas pasakas tēli uz skatuves un aizraujošas īriskās melodijas lielajās kopdejās abu cēlienu finālā. Joprojām baleta lielākā vērtība ir Elitas Patmalnieces oriģinālie tārpiņu, spārīšu un zvēriņu kostīmi, kas priecē acis ar izdomu.

Un tomēr izrāde ir mazliet „noputējusi”. Diemžēl arī atjaunojums nav ieviesis dažu labu korekciju sižeta neskaidrībās, kaut vai par Prinča vietu baletā, Sniegbaltītes Balodīšiem, kuri aizņem horeogrāfisku, bet ne dramaturģisku telpu, varbūt būtu vērts apsvērt īsināt Sniegbaltītes un Prinča pas de deux, kas tīri stilistiski vāji iekļaujas baleta kopējā horeogrāfiskajā audumā.

Noteikti vajadzēja pievērst uzmanību atjaunojuma izpildījuma kvalitāte. Pamātes lomas izpildītāja Ieva Rācene veiksmīgi iemācījusies slēpties aiz efektīgajiem kostīmiem un uzskata, ka var atļauties neielikt žestos, pozās un sejas izteiksmē ļaunumu un attieksmi pret notiekošo. Sniegbaltīte (Evelīna Godunova) ir jauka, labsirdīga, čakla un nekāda. Princis (Aleksandrs Osadčijs) joprojām uzrodas uz skatuves it kā nejauši garāmejot, un tā arī īsti nav atradis vietu visā šajā stāstā. Ja Princis nevar spīdēt ar spožu tēlu, tad varētu spīdēt ar virtuozu deju, diemžēl Latvijas Nacionālās operas solists nedrīkst atļauties tādas paviršības lēcienā, piezemēšanās tehnikā un griezienā, kādas demonstrē A. Osadčijs. Vienīgi Mednieka (Māris Sprinģis) izpildījums pasniegts ar grafiskām pozām un skaidru žestu. Arī Pamātes svītas četrinieks dejo pavirši, neskaidriem žestiem, katrs savā ritmā un atļaujas būt nesinhroni. Rūķi visumā ir bezpersoniski, atmiņā vislabāk paliek mazākais rūķītis, bet arī tikai tāpēc, ka tīri dramaturģiski viņam piešķirta lielāka vieta, nevis izpildītāja personības starojuma dēļ. Atkal jāatceras pirmizrāde pirms 7 gadiem un mazais rūķītis, kurš savā siltumā un enerģētikā aizēnoja visus pārējos baleta tēlus.

10. janvāra izrādi dejoja Latvijas Nacionālās operas baleta solisti, bet horeogrāfe Regīna Kaupuža sola, ka nākamajā izrādē dejos Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņi. Kā pasmejas R. Kaupuža, bērniem piemīt niķis izaugt, tāpēc katru sezonu izpildītāju sastāvs „Sniegbaltītē” nomainās, kas skolas izrādes gadījumā ir pat pluss. Skolēni iegūst skatuves pieredzi un dejo „savā” baletā, kas arī ir jaukākais šajā projektā.

Baiba Beinaroviča

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.