Par Indras Reinholdes laikmetīgā baleta projektu „Borderless”

20/11/2013

Inta Balode

Starptautiskā sadarbības projekta „Borderless” ietvaros tapušo laikmetīgā baleta izrādi „Gulbja dziesma” (fantāzija par Čehova tēmām) noskatījos 2013. gada 1. novembrī CATA Kultūras namā Cēsīs. Izrāde bija skatāma arī Rīgā un tuvu Rīgai, taču tīšuprāt nolēmu braukt uz Cēsīm, lai izrādi skatītos kopā ar cilvēkiem, kas, visticamāk, baletu redz ļoti reti. Zinot to, ka drīz Cēsīs tiks atklāta jaunā koncertzāle, bija interesanti paviesoties šībrīža galvenajā kultūras telpā, varbūt jau sajust gaisā jaunās ēkas gaidas un mazliet arī paskaitīt, cik tad daudz un kādi skatītāji ir izvēlējušies apmeklēt kultūras pasākumu ar nosaukumu „laikmetīgā baleta izrāde”. Uzreiz piebildīšu, ka skatītāji bija diezgan vīlušies, lasot programmiņas un tur neatrodot aprakstus par izrādi/ libretu. No vienas puses – mūžīgā teksta dominance pār kustību, no otras – šoreiz tiešām prasījās pēc kāda skaidrojuma, jo, pat ja visi būtu lasījuši izmantotos Čehova stāstus, vienalga nebūtu viegli izsekot. Bet pēc sekošanas prasās, jo dažas ainas ir veidotas pat ļoti sižetiski ar visām dekorācijām un kostīmiem. Ir vērtīgi saprast un palīdzēs saviem skatītājiem gūt maksimālu baudu.

Un jāatzīst, ka skatītāju bija daudz – kādi divi simti pavisam noteikti. Turklāt, kā jau ārpus Rīgas tas ierasts, bez šauras dzimuma, vecuma, sociālās klases u. c. piederības. Sanākuši gan jauni, gan veci, gan vīrieši, gan sievietes, visi saposušies un ir gatavi baletam. Īpašu atmosfēru notikumam deva arī tas, ka kultūras nama foajē bija aplūkojama plaša Mednieku biedrības izstāde – lieli ragi, mazi ragi, lūšu ādas, āpšu galvas, izbāztas lapsas un fazāni, mežakuiļu ilkņi un jau atkal godalgotie ragi. Kad biju praksē Amerikā, manas kolēģes teica, ka viņi baletu pārdod tiem cilvēkiem, kas pērk pērles un mersedesus. Cēsīs mīkstās lūšu un vilku ādiņas arī bija kā radītas, lai simbolizētu baletu kā sociālās klases zīmi. Medību trofeju izstāde noteikti bija arī īsta pestīšana tiem vīriem, kuri bija atvesti līdzi.

Medību trofeju izstāde CATA kultūras namā

Tomēr es ļoti gribu cerēt, ka vīri, redzot uz skatuves ne tikai sievietes, bet arī vīriešus, turklāt no tālām zemēm, varēja baleta uzvedumu noskatīties ar gana lielu interesi. Projekts ir četru valstu dejotāju radoša sadarbība. Teju vai Latvijas kopējo situāciju raksturojoši – vīri no ārzemēm (Nams Keuns Ans (Dienvidkoreja); Rauls Tamezs (Meksika); Marks Ballo (Spānija)); sievas no Latvijas (Ieva Kemlere, Gabija Bīriņa  un Anastasija Šņakina). Izrādes horeogrāfe ir Indra Reinholde, kura pēdējos gados sevi aktīvi piesaka, Indras Reinholdes Kamerbaletā ik gadu veidojot jaunu iestudējumu un izvadājot to pa vairākām Latvijas pilsētām. Iestudējumā izmantota horeogrāfes iecienīto komponistu D. Šostakoviča, A. Šnitkes un arī A. Pērta mūzika. Scenogrāfiju veidojusi Anastasija Starodedova, tērpu māksliniece – Anete Heida.

Projekts "Borderless"

Tā kā izrādes „Gulbja dziesma” tūre jau noslēgusies, tradicionālas recenzijas vietā piedāvāju pārskatu par svarīgajām lietām, ko Indras Reinholdes Kamerbalets dara, un par dažām problēmām, ar ko trupa saskaras.

Trīs ļoti svarīgas lietas, ko Indra Reinholde dara:

  1. Izrādes ārpus Rīgas. Jau no projekta pirmajām dienām Indras Reinholdes Kamerbalets domā par to, kā un uz kurām vietām ārpus Rīgas tiks vests jauniestudējums. Ja laikmetīgās dejas izrādes pēdējos gados laiku pa laikam viesojas lauku reģionos, tad baleta izrādes retos gadījumos ir skatāmas vien Liepājā un Jēkabpilī, mazākās pilsētās cilvēki nekad dzīvajā nav redzējuši baletu. Skaidrs, ka ir finansiāli un tehniski nereāli aizvest pilna formāta „Gulbju ezeru”, bet ir taču tik daudz variantu, kā piedāvāt dažādas izglītojošas kamerformāta versijas gan klasiskajā, gan modernajā baletā. Atliek tikai gribēt, un tad tas ir iespējams pat ar minimāliem līdzekļiem, kā to labi pierāda Indras Reinholdes trupa.
  2. Darba iespēja dejotājiem. Ko darīt, ja esi absolvējis Rīgas Horeogrāfijas skolu un/vai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas nodaļu un nedabū darbu Latvijas Nacionālā baleta trupā? Īsti savā profesijā nevari darīt neko, jo baleta trupa ir vienīgā iespējamā pilna laika darbavieta. Tā nu Indra Reinholde ir viena no tiem horeogrāfiem, kas piedāvā iespējas dejotājiem dejot, t. i., piedāvā iespējas darboties savā profesijā. Lai arī gan laikmetīgajā dejā, gan modernajā baletā visas iniciatīvas vēl aizvien ir tikai „plānajā” projektu finansējumā, tomēr tā ir alternatīva gan dejotājiem, gan skatītājiem, tā ir iespēja pastāvēt daudzveidīgam skatījumam uz deju. Un tas, ka projektu iniciatīvas par spīti grūtībām turpina pastāvēt gadu no gada (Olgas Žitluhinas Dejas kompānija gan 2012. gada paziņoja, ka pietiek, un vismaz uz laiku pārtrauca savu darbību), liecina, ka Latvijā ir deja un ka tā ir vajadzīga gan dejotājiem, gan horeogrāfiem, gan skatītājiem.
  3. Konsekventa darbība. Kopš mums ir youtube un so you think you can dance, dejas daudzveidībai un mainībai vairs nav robežu. Daudzi metas te vienā, te otrā virzienā, cenšas veikli ieviest savā darbā jaunākās tendences, bieži gana nekritiski. Rezultātā vairs nav īsti skaidrs ne ko dejo, ne par ko dejo, ne kas tas vispār ir, kas tiek dejots. Indra Reinholde ir konsekventa savā darbībā, viņa zina, ko dara, turpina strādāt iesāktajā modernā baleta stilistikā un nemetas pakaļ jaunākajai modei.

Laikmetīgā baleta projekts "Borderless"

Trīs problēmas, kas ir to pašu trīs minēto pozitīvo lietu ēnas puses:

  1. Zemo izmaksu izrādes ārpus. Viens no iemesliem, kādēļ kopumā Latvijā ne tik daudz dejas izrādes dodas izbraukumos, ir lielās tehniskās izmaksas skaņas, gaismas un citas aparatūras īrei, transportam un personālam, kas to kvalitatīvā līmenī nodrošina. Protams, visu var izdarīt arī kaut kā tā, kādas iespējas nu ir uz vietas. Diemžēl tas nereti rada nabadzības iespaidu, kā tas bija arī ar „Gulbju dziesmu” Cēsīs. Baletam jau tā ne pārāk patīk ierakstīta mūzika, bet, ja tā skan no pavisam minimālas aparatūras bez īpašas apskaņošanas, tad iespaids ir vēl skumjāks. Tāpat arī ar gaismu. Daži prožektori CATA Kultūras namā ir, tos var arī ieslēgt dažādā secībā un spožumā, bet jau atkal gaismu dizains „Gulbja dziesmā” ne ar ko neatšķiras no vietējo deju kolektīvu koncerta. Līdz ar to ir grūtāk baleta mākslu pacelt līdz lūšu un lapsu ādu glamūram. Te nu ir skarbā izvēle – nebraukt ārpus Rīgas nemaz vai braukt „pa lēto”. Izrāde notiek, kopumā cilvēki ir priecīgi, bet, ja iztēlojos, kā tas viss būtu, ja iepakojums atbilstu profesionālās mākslas standartiem, tad jādomā, ka šāds trūcīgums nenāk par labu dejas mākslas popularizēšanai un turpina arī jau ierasto – Rīgā labi, laukos, lai tik kaut kā.
  2. Grūtības nodrošināt labas darba iespējas dejotājiem. Indras Reinholdes kamerbaleta pirmajos iestudējumos dejoja arī Latvijas Nacionālā baleta mākslinieki. Nu vairs viņu nav, un var jau arī saprast, jo, pat ja gribētos gūt arī citu pieredzi, nav viegli saskaņot darba grafikus un vēl jo grūtāk saprast radikālās atšķirības samaksā. Lai vairākus mēnešus strādātu pie jaunas izrādes tapšanas, nodejotu to kādas desmit reizes un, ja paveicas, par visu kopā saņemtu divsimt latu, ir ļoti, ļoti jātic horeogrāfam. Droši vien vienu vai divas reizes var noticēt, bet trešajā un ceturtajā jau vairs neliekas tik aizraujoši dejot tā paša autora darbos. Droši vien daļēji arī tādēļ izrāde „Gulbju dziesma” nežilbināja ar dejotāju tehniskajām un interpretācijas iespējām. Viss tika padarīts, izpildīts, brīžiem arī gana azartiski izspēlēts, taču īsti nevienam Indras Reinholdes horeogrāfiskais rokraksts nepadevās tā, kā, piemēram, Antonam Freimanam, kad viņš vēl dejoja trupā. Skaidrs jau arī tas, ka, pat ja formāli runa ir par kamerbaletu, tātad trupu, kas regulāri strādā kopā, šis tomēr ir projektu teātris, turklāt šoreiz vēl savedis kopā dažādu valstu un līdz ar to ļoti atšķirīgu pieredžu dejotājus.
  3. Konsekventa un vienveidīga darbība. Kad pirmo reizi noskatījos Indras Reinholdes izrādi (manuprāt, tas bija diplomdarbs „Tabula rasa”) biju patiesi iepriecināta par dzīvo un piepildīto rokrakstu, par kvalitatīvo darbu ar izpildītājiem, par mūzikas interpretācijas kvalitāti. Priecājos, ka horeogrāfe nepielieto novecojušās pantomīmas elementus, „neaizlāpa caurumus” horeogrāfijā ar kādām garām aktieriskām izdarībām, tādējādi pierādot dejas valodas pašpietiekamību. Diemžēl turpmākajos darbos kvalitātes, ko vērtēju īpaši augstu, neattīstījās, bet vairāk tikai atkārtojās. Pēdējā darbā „Gulbja dziesma” Indra Reinholde ierasto tiecas papildināt ar teatrāliem elementiem un teju vai veselām sižeta līnijām no Čehova stāstiem.Ir atsevišķi veiksmīgi tēlus raksturojoši zibšņi, bet kopumā Reinholde horeogrāfe ir daudz labāka nekā Reinholde režisore. Turklāt arī horeogrāfiskajos risinājumos grūti atrast ko jaunu, īsti labi nav izprotama arī atkal to pašu komponistu (Šnitke, Šostakovičs) izvēle, kuru mūziku horeogrāfe jau daudzkārt interpretējusi. Rodas jautājums, vai tiešām Indrai Reinholdei ir kāds viens ērtais ritms, ērtā maniere un stils, kurā viņa spēj darboties un jebkas mazliet pa labi vai pa kreisi sagādā grūtības? Ir jau saprotams, ka ir grūti būt ļoti radošam un meklējošam, ja patiesībā vienmēr esi viens, darbojies viens, hoeogrāfiju veido viens pats. Domāju, ka sadarbība ar līdzvērtīgiem partneriem horeogrāfei noteikti nāktu par labu. Manuprāt, kamerbaleta formātam arī daudz labāk piestāv kvalitatīvi abstrakti baleti, kas neprasa lielus ieguldījumus scenogrāfijā un tērpos (projektu trupai tam nekad nebūs gana naudas) un kur pietiktu ar kvalitatīvu gaismu dizainu. Varbūt labāk meklēt sadarbību ar kādu mūzikas kameransambli, lai kopīgi attīstītu un popularizētu moderno baletu tā patīkamajā daudzveidībā.

 

  1. Projekts "Borderless"
Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.