Lāsma Bergfelde

Ir pilsētā daži logi, pa kuriem ienāk svaiga elpa, iekustina ierūsējušās eņģītes un sadzen virpulī nostāvējušās domas. Viens no tādiem ir peldošā galerija „Noass”. 20. augustā atbrīvot prātu un saskatīt jaunus krustojumus vecās kartēs aicināja mākslinieces, kas bija devušās radošos meklējumos uz citām zemēm – īriete Liadeina Heriota iepazina sev svešo Rīgu, bet mūsu Kristīne Vismane izmēģināja sauli un visu jauno, ko var sniegt Kipra. Kopā sanākšanā tika atrādīts, kas tā visa rezultātā ir tapis, un atbildēts uz visiem jautājumiem, ko ziņkārīgie skatītāji gribēja zināt.

Karte nav teritorija. Tas bija jautājums, ko apstiprināt vai izaicināt bija nolēmusi Liadeina, jo Rīgā viņa bija pirmoreiz un divu nedēļu pilsētas un „Noasa” grīdas dēļu studijas tika veltītas, lai horeogrāfijā ietērptu Rīgas emocionālo kartējumu. Rezultāts ir pārsteidzošs, ņemot vērā laika un izteiksmes ieroču ierobežojumus. Rīga viņu bija uzrunājusi un iepatikusies. Savā horeogrāfijā viņa pa logiem ielaiž iekšā arī pašu Rīgu. Precīzi nostrādā arī sarkanbaltpumpainā kleitiņa un mūzika, kas izvadā pa gaišu, saulainu pilsētu, gar parka soliņiem, gar operu, gar statuju stāviem. Meistarīgi saliktās sastāvdaļas ļauj nobaudīt gabaliņu no Liadeinas Rīgas, kādu to šajā laika sprīdī viņai  bija iezīmējušas staigātās takas un satiktie cilvēki. Doma par to, ka katram mums ir sava pilsētas emocionālā karte, liekas ļoti simpātiska. Piekrītu, ka mūsu dzīvi un ikdienas gaitas iekrāso katrs sastaptais cilvēks. Gadās, ka cilvēks, kas iet tev blakus, atver durvis uz pavisam citu Rīgu, kurā visi tev uzsmaida un sveicina, kafejnīcās sauc vārdā un parūpējas par tavu īpašo kafiju. Ir pazīstami arī cilvēki, kuru pilsētā man būtu bail ieiet. Liaidenas Rīgas ceļvedi uz lielā ekrāna ar zīmējumiem ilustrē Katrīna Kalniņa. Sākumā lielais ekrāns liekas tehnoloģiski vēss, bet, kad to sāk apdzīvot mākslinieka roka, saproti, ka katrs instruments nonākot pareizajās rokās, var radīt brīnumus. Zīmējumi ir melnbalti, un ir interesanti vērot, kā to dinamika sasaucas ar Liadeinas kustībām, reizēm tie dejo sinhroni. Katrīna ir labs ārpusskatuves partneris Liadeinai, lai arī šoreiz vairāk bijis jādomā kā palīdzēt realizēt Liadeinas jau gatavo ieceri, nevis paust kādu savu ideju. Šis noteikti ir formāts, kas izvērstāks un noslīpētāks var lieliski izstāstīt daudzus stāstus dažādiem skatītājiem.

Nelielu kartogrāfisko uzmetumu savas iekšējās pilsētas labirintiem parādīja arī Kristīne Vismane. Viņas partneris šoreiz bija Google tulkotājs, kas striktas skolotājas tonī nebeidza uzdot jautājumus. Interesanti, ka ar it kā neitrālās datorbalss palīdzību tika panākta tāda spriedze un dziļi emocionāla saspēle. Kristīne lika lietā savas aktierdotības, lai arī reizēm radās sajūta, ka tiek apspēlēts kaut kas dziļi personisks un pašai Kristīnei traucējošs. Varbūt vainīga šodienas reklāmu un video klipu uztrenētā uztvere, kas pieradusi noturēt uzmanību tikai uz konkrētu kadru skaitu, bet reizēm šķita, ka “pantiņi ar piedziedājumiem” nemainījās pietiekami raiti. Pārāk ilgi izturētās pauzes vai tieši otrādi ilgstošais spriegums bez attīstības noēda visu veiksmīgi sakāpināto intrigu. Bet Kristīnei, kā viņa jau to ir pierādījusi citās savās horeogrāfijās, piemīt apskaužama spēja noturēt skatītāju acis pievērstas sev arī tad, kad uz skatuves nekas nemainās. Un, ja nemitīgi uzdoto jautājumu gūzmā Kristīne atradīs pareizo virzienu,  uz kurieni vērst skatu, varēs sākties lielas lietas. Darbs ir intriģējošs, gribētu to redzēt arī noslīpētu un atrisinātu. Jau tagad, Florences dziesmu „Spectrum” klausoties, netieku vaļā no Kristīnes radītā tēla.

Prieks, ka sekos turpinājums un „Noasā” viesosies vēl citi mākslinieki, bagātinot gan paši sevi, gan atstājot nospiedumus mūsu pilsētas kartē. Vēlu veiksmi šīs idejas darbinātājiem un gaidīšu jaunas satikšanās.