Kristīne Vismane

Ir diezgan grūti aprakstīt „Dzenošo labaratoriju”, jo tā bija pieredze, kas balstījās uz sajūtām, un, lai to vislabāk saprastu, būtu jākļūst par tās dalībnieku. Jau mūsu sanākšana kopā bija kaut kas intuitīvs, kā rezultātā izveidojās komanda no četrām absolūti dažādām personībām ar savu skatījumu, talantu, zināšanām, pieeju, pieredzi, bet tajā pašā laikā ar kopīgām interesēm – fiziskais teātris un Dzen filozofija.

Mūsu mērķis bija piecu nedēļu laikā kopīgiem spēkiem meklēt izpratni par to, kas ir definējams kā fiziskais teātris. Darba procesu vēl sarežģītāku padarīja dzenbudistu stāsti, ar kuriem mēs strādājām, izmantojot fiziskā teātra paņēmienus. Būtībā gan Dzen filozofija, gan fiziskais teātris ir divas formas, par kurām mūsu zināšanas balstījās uz aprobežotiem priekšstatiem, bet bija skaidrs, ka fiziskā teātra un dzen filozofijas principu savienošana varētu radīt jaunu teātra estētiku. Tajā pašā laikā mēs apzinājāmies savu klišejisko domāšanu un tādēļ nepretendējām, ka piecās nedēļās kļūsim par apgarotiem fiziskā teātra lietpratējiem. Svarīgi bija nodoties šim izziņas procesam un novērot, kurp tas aizvedīs un no tā gūt jaunu pieredzi.

Projekts aizsākās ar to, ka mēs katrs izvēlējāmies vienu dzenbudistu stāstu ar mērķi, ka rezultātā taps četras īsformāta fiziskā teātra izrādes. Katrs mākslinieks bija sava stāsta režisors un pārējo stāstu izpildītājs. Jau zīmīgs bija projekta ievads, kad konstatējām, ka man ar Danu un abu puišu izvēlētie stāsti sakrita. Nodomājām, ka tas ir labs sākums, DZENisks sākums, kas nodalīja sievišķo no vīrišķā, bet, neskatoties uz to, mēs tomēr nolēmām palikt pie idejas, ka stāstiem jābūt četriem, neakcentējot šo divu dažādo enerģiju klātesamību. Bet, lai kā mēs centāmies tam nepievērst uzmanību, laboratorijas laikā bija jūtamas šīs domāšanas atšķirības. Katram bija jānoklusina savs ego, principi, lai uzturētu grupā balansu, kas radīja labas attiecības un katram jaunu vēl nepieredzētu darba vidi. Tikāmies mēs četras reizes nedēļā, piecas stundas dienā veltot meditācijām, darbam ar balsi un ķermeni, treniņiem, kuros kā vienu no darba instrumentiem izmantojām kustību un ķermeņa žestu kompozīcijas tehniku „viewpoints” jeb „skatu punkti” (autori: Mary Overlie, Anne Bogart, Tina Landau). Daudz laika veltījām arī sarunām un mēģinājumiem, meklējot fiziskā teātra izteiksmes līdzekļus un filozofējot par dzenbudistu stāstu nozīmi. Dzen stāstos gūtās atziņas radošajā procesā bija kā uzstādījums. Mērķis bija maksimāli atvērties radošajiem un labvēlīgajiem impulsiem, eksperimentiem, atmest ambīcijas, vērtēšanu un nebaidīties būt nesaprastiem, visus psiholoģiskos apstākļus pakļaujot fiziskai enerģijai nevis loģikai. Kā stāsta valodu mēs izmantojām ķermeni, kustības un balsi.

Atklātajos mēģinājumos mērķis bija gūt negaidīti un enerģētiski piepildītu procesu, liekot skatītājam sajust klātesamību gan garīgi, gan fiziski. Mēģinājuma struktūra tika izveidota no četrām daļām. Katrā daļā ar izvēlēto dzenbudisma stāstu strādāja viens mākslinieks. Skatītājam mēs piedāvājām, kā Toms precīzi formulēja, jēlu gaļu, no kuras skatītājs varēja pagatavot sev tīkamāko interpretāciju. Katrs režisors izvēlētā stāsta ietvaros padziļināti strādāja ar sev profesionāli aktuālajiem jautājumiem darbā ar fiziskā teātra izteiksmes līdzekļiem. Kāds izmantoja stāstu, kā formulu, uz kuras bāzes būvēja struktūru, cits lika akcentu uz pašu stāstu, izceļot notikumus vai tikai stāsta morāli, vai arī vienkārši spontāni ļāvās realizēt ideju plūsmu. Mēģinājumu rezultātā sapratām, ka nav svarīgi, ko mēs rādām, bet gan vērtību un jēgu piešķīra iekšējais stāvoklis, atdeve, atslēgšanās no analīzes un būšana procesā, jeb vienkārši būšana šeit un tagad stāvoklī. Šis novērojums sakrīt arī ar  amerikāņu fiziskā teātra aktiera Daniela Steina (Daniel Stein) teikto:„Manuprāt, fiziskais teātris ir daudz par iekšējo sajūtu un arī skatītāji tiek iespaidoti vairāk iekšēji nevis intelektuāli. Teātra pamats ir dzīva, cilvēciska pieredze, kas to atšķir no citām mākslas formām.”[1]

Atklātie mēģinājumi tika noslēgti ar diskusijām, kurās skatītāji varēja dalīties ar pārdomām un sajūtām. Vienā no diskusijām pēc ilgas klusuma pauzes viens no  skatītājiem bilda, ka ir vajadzīgs laiks, lai redzēto aptvertu un, ka tas ir kaut kas, kas nav vārdiem noformulējams. Kāds bija šokā, sakot, ka nemaz nezināja, ka kaut kas tāds arī tiek rādīts, piebilstot, ka tas bija kaut kas īsts un dzīvs. Neskaitot divus skatītājus, kas mēģinājuma laikā aizgāja, kopumā atsauksmes pauda atbalstu, un domu, ka projekts noteikti ir jāturpina un, ka kaut ko līdzīgu vajadzētu darīt vairāk un biežāk. Rezultātā mums radās ideja par projekta turpinājumu ar nosaukumu “Četrstūra aplis”, kura ietvaros mēs periodiski sanāktu kopā, lai turpinātu darbu ar tiem pašiem izvēlētajiem dzenbudistu stāstiem, novērojot, kā to interpretācija fiziskā teātra izteiksmē mainās līdz ar mums. Dzenbudistu stāsti paši par sevi nepieļāva lineāru pabeigtību, tādēļ atmetām sākotnējo mērķi izveidot pabeigtu izrādi. Sapratām, ka atklātā mēģinājumā formāts ir labākais atskaites punkts, kurš pieļauj būšanu procesā un nepārtrauktu mainību.