Par Anša Rūtentāla Kustību teātra izrādi „Viesis”

29/10/2013

Lāsma Bergfelde

Vējš jau izģērbis padevīgākos no kokiem. Uz takām mētājas rūsganas un dzeltenas lapu driskas. Ik pa brīdim rūtij pārskrien kāda steidzīga lietus lāse. Arī dvēselē pēc rudens ražas inventarizācijas valda apcerīgums un klusa vēlme pēc kāda impulsa, grūdiena vai gaismas stara. Un Rūtentāla teātris ar izrādi “Viesis” nāk tieši laikā, lai uzjundītu, sakustinātu un liktu sirdij sisties līdzi.

Kustību izrādē tiek tik smalki un precīzi izspēlētas attiecības, ka nevienu brīdi negribas tās banāli nosaukt par mīlas trīsstūri, lai arī iesaistītie ir tieši trīs. Tas šķiet kas smalkāks, dziļāks, kas patiesāks. Netiek meklētas ne vainīgās, ne nevainīgās puses, nav labo un slikto. Viss ir tieši tikpat sarežģīti kā ārpus mājīgajām Zirgu pasta telpām.

Skatītājus izrādes sākumā burtiski sakrata dārdoša mūzika, kas nav agresīva pati par sevi, tikai ļoti, ļoti skaļa. Un katrs saprot, ka kaut kas noteikti mainīsies, it īpaši to divu starpā, kuru sirdis cenšas sisties unisonā.  Parādoties Viesim, jaunam vīrietim, kas nebūt nav nācis kaut ko graut, acīs pēkšņi sāk starot prieks, kādas krūtis sāk plosīt dusmas un greizsirdība. Un, lai arī iesākumā gaisā virmo spēles prieks, turpat blakus pamostas arī bailes kādu pazaudēt, šaubas par sevi un nedrošība. No skatuves dēļiem burtiski plūst jūtu un emociju jūra. Kāds cenšas otru apspēlēt, uzvarēt par katru cenu, lai gan nav viegli pateikt, kurš ar kuru īsti spēlējas.

Izrādes pieteikumā minēts, ka Viesis izrauj Viņa un Viņas attiecības no ikdienības. Ikdienas rutīna ir ļoti drošs patvērums, lai ārējais haoss būtu pēc iespējas mazāk plosošs. Katri divi, kas saliek savas ikdienas kopā, gribot negribot ar laiku izveido savu kopābūšanas kodeksu, mēmi akceptētu, nekur ar zīmogiem neapstiprinātu. Tas kā tāds mierizlīguma pakts regulē gan ārējās, gan iekšējās robežas. Tā ievērošana ļauj justies abiem pēc iespējas labi, bet paģēr arī kādas atteikšanās, uzliek pienākumus. Un reizēm, pašiem nemanot, sanāk atteikties no kā tāda, kas tevi ir darījis laimīgu, kas ir bijis kāda būtiska daļa no tava “es”. Tas palēnām nonivelē ikdienas priekus un mēģina ar laiku izvilkt no katra kaut kādu aritmētisko vidējo. Nav brīnums, ka Viesis, ienākot starp diviem, liek abām sirdīm sisties straujāk, iegriež citādāku deju ar vieglumu un krāsām. Tas izceļ augšā visu noklusēto, spilvenā izraudāto, tālā plauktiņā nolikto.

Viesis var atnākt un sagraut visu tavu pasauli vai arī dot iemeslu uzbūvēt visu no jauna, ja abas puses palikušas dzīvas; ja abas puses nojauš, ka kaut kas ir mainījies; ja abām pusēm nav jau kļuvis vienalga, cik tālu katrā no tiem ir ticis rudens.

Ikreiz, esot trešajam starp diviem, tu vari kļūt par katalizatoru, kas samaisa vienas puses vienaldzību ar otras vēlmi būt svarīgam un uzklausītam, sajauc bailes no vientulības ar pienākumu apziņu. Tu vari kļūt par iemeslu, kas ļauj runāt un sarunāties. Tu arī vari kļūt par viesi.

Izrāde „Viesis”

Režisors: Elmārs Seņkovs

Horeogrāfe: Ramona Galkina

Tērpu mākslinieces: Dace Sloka, Laima Eglīte

 Izrādē piedalās: Audris Ločmelis, Guna Bīriņa, Vilnis Bīriņš

Intas Balodes raksts „Kustību teātris ir kustība vai teātris?”

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.