Par 9. marta „Gulbju ezera” izrādi

11/03/2013

Baiba Beinaroviča

9. martā „Gulbju ezerā” Odīlijas lomā debitēja Sabīne Guravska, kurai, pēc pašas vārdiem, Odīlija ir sapņu loma, tātad izlolota, katra kustība domās izdejota, katra Odīlijas doma izdomāta, katra jūta izjusta. Tā vismaz es iedomājos attieksmi pret kaut ko izsapņotu, ilgi lolotu.

Odīlijas un prinča entree un adagio. Šis dejojums ir pietiekami efektīgs pats par sevi, gadu desmitos klasiskās dejas meistari to ir izslīpējuši līdz perfekcijai, katra kustība un žests tajā vairs nav vienkārši baleta tehnika, bet stāsta sastāvdaļa. Tāpēc šo daļu nodejot nebūtu jābūt grūti, te viss ir jau pateikts priekšā. Debitante Sabīne Guravska arī nodejo šo daļu ļoti pareizi, viss ir savā vietā, kur vajag, ir aicinājums, kur vajag – noliegums, rokas asas, sejā bezgalīgs nicinājums pret princi, galmu un mirstīgo pasauli, kurā tēvs Rotbarts viņu ievedis.

Tomēr es teiktu, ka nav galvenā – nav vēriena un spožuma, kas ar vienu acu skatienu noliek pie burvenes kājām princi, to Odīlijas vietā nospēlē viņas svīta. Variācija. Sena balerīnu gudrība vēsta, ka tieši variācija parāda, kādā kondīcijā ir balerīna un kāda ir viņas meistara gatavība lomai. Vadoties pēc šīs gudrības, Sabīne Guravska ne tehniski, ne saturiski vēl nav gatava Odīlijai. Saturiski nav paša galvenā – Odīlijas. Nevienas Sabīnes pašas emocijas, izjūtas, personiskās attieksmes pret lomu un tēlu, ko papildina tehniskas kļūmītes un sīkumi, kas ir nepiedodami šāda mēroga lomai. Koda. Emocionālais izvirdums, kurā Odīlijai jātriumfē, savaldzinātais princis jānotriec pie zemes, jāiznīcina, bet triumfs nenotiek ne tehniski, ne saturiski. Es spriestu, ka šis bija pāragrs jaunās solistes izlaidums tik atbildīgā lomā.

Viktorijas Jansones Odeta. Kopš balerīnas debijas šajā lomā (toreiz tā vēl bija dubultoma Odeta-Odīlija) esmu uzskatījusi, ka viņa neatbilst Gulbju princesei. Nekad neesmu sapratusi viņas laušanos šajā lomā, ja ir tik nepārspēta modernā baleta izpildītāja vai, piemēram, Prokofjeva mūzikas interperte. Odeta ir kanons, kas izslīpēts vairāk nekā simts gadu laikā, te jābūt dramatiskam stāstam, romantiskai muzikalitātei, kantilēnai, līniju plūdumam, izstrādātai roku un delnu plastikai, izteiksmīgiem pleciem, mugurai, kaklam, un tam visam kopā jādzied neatkārtojamā Ivanova un Čaikovska poēma. 9. martā Odetas nebija. Pirmais jete krīt smags kā akmens, sausas rokas un nikna seja nogalina Odetu, nemaz nevajag burvestības un nodevību. Kopā ar Raimonda Martinova patētisko Zigfrīdu veidojas mazliet fantasmagorisks priekšnesums.

Un galms. Izrādes laikā mani nepameta neparasta sajūta, ka esmu jau tik sena, ka, skototies uz skatuves notiekošo, man prātā nāk vārdi, kas labu laiku vairs nav lasāmi programmiņās, bet veido manu vēsturisko atmiņu, manu baleta atmiņu kladīti. Igors Pavļeņins neapolitāņu dejā, Mareks Butkēvičs un Tatjana Vasiļčenko spāņu dejā, Raimonds Tirners pas de trois, Tatjana Pavļeņina pas de trois un mazajos gulbjos, Inita Rumjanceva lielajos gulbjos… un tas nemaz nebija tik sen. Tagad kaut kādi zēniņi – alvas zaldātiņi mazurkā un čardašā tukšām sejām nemākulīgi plivina rokas, ne tie poļi, ne ungāri, mazie gulbīši būtu skatāmi, bet kopējo iespaidu bojā ceturtā soliste, kas ir par pusgalvastiesu garāka par pārējām, līgavu valsī līgavas nezin kāpēc izkārtotas viena īsāka, otra garāka, īsāka, garāka. Arī gulbju rindas nelīdzenas, dejojums sauss, tas neveido emocionālu atbalsi ar Odetas un prinča adagio. Ar atzīstamu stila izjūtu un izteiksmīgi nodejotas neapolitāņu deja un krievu deja trešā cēliena divertismentā, karaliska ir Sandras Vītolas Karaliene, gaumīgi atturīgs un izturēts Inta Roziņa Prinča audzinātājs, tas arī viss…

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.