Reihs ir klāt – dzīvajam klasiķim, minimālisma mūzikas pamatlicējam šoruden apritēja 90, un vienas nedēļas ietvaros Stīva Reiha mūziku Latvijā bija iespējams dzirdēt divās lokācijās: “Hanzas peronā” un koncertzālē “Lielais dzintars”.

Liepājā pieeja ir plašāka – Reiha mūziku papildina starptautiski atzītā un pašmāju kultūrvidē pamanāmā laikmetīgās dejas mākslinieka Artūra Nīgaļa horeogrāfija. Priecē profesionālas dejas klātbūtne, priecē koncepts, kurā, šķiet, iecerēta dejas un mūzikas saplūšana kvalitatīvā, laikmetīgā mākslas notikumā. Galu galā Reiha mūziku dejā iemiesojušas vairākas laikmetīgās dejas leģendas – beļģiete Anne Terēza de Kērsmākere un čehs Jirži Kiliāns. Arī pats Reihs darbā “Writings about Music” veltījis nodaļu savai vīzijai par dejas nākotni, savukārt viņa līdzgaitnieki ASV 60. gados brīvi plūda starpžanriskā mūzikas, vizuālās mākslas un kustības telpā. Šādas telpas radīšana pieprasa sinerģiju, kuras starp komponistu un horeogrāfu Liepājā tapušajā uzvedumā nav. Lai gan visiem ir skaidrs, ka šoreiz horeogrāfam būtu jātuvojas komponistam, nevis otrādi, daudznozīmīgais vārdu salikums “Reiha gājiens” varētu tikt interpretēts arī kā švītīgs mājiens uz iedomātu šaha partiju, radošu dueli.

Kur dodas “Reiha gājiens”? Tā pirmā daļa norit “Lielā dzintara” foajē, skatītājiem izvēloties savu atrašanās vietu un ar katru performanci virzoties pa stāvam augstāk. Telpiski un ķermeniski atvērtā, demokrātiskā sajūta ir laikmetīga un iepriecinoša. Varētu pievērt acis un romantiski iztēloties, ka esam, piemēram, Gugenheimā. Tomēr jūtama arī koncertzāles darbinieku un apmeklētāju nespēja tikt galā ar skatītāja kolektīvo ķermeni. Skatītāju masa izplešas, pēc pieklājīgas darbinieču tielēšanās top skaidrs, ka norādes par to, kur publika drīkst iet un pie kuras sienas drīkst stāvēt, nebūs izpildāmas. Gaidītā avangarda un horizontālās hierarhijas sajūta izčākst; skaņdarbu svinīgos starplaikus piepilda nervoza čammāšanās. Atgriežamies šeit un tagad, kur vietējo lielo kultūras institūciju videi ērtāki vēl arvien ir vāgneriski strikti teātra apstākļi.

Katrā “Lielā dzintara” stāvā vērojamas savstarpēji nesaistītas ainas. Pirmā, “Pendeļmūzikas” (“Pendulum Music”) horeogrāfija, uzsver skaņdarba formu – ar ģeometrisku, asimetrisku dejas zīmējumu, kustību kanoniem un cilpām tā akcentē mūzikas daudzbalsību. Slow motion dāvāto atelpu, kas uz mirkli ļauj “iepeldēt Reihā”, pārrauj reiviska ķermeņa mētāšana. Tematiski šādu izvēli varētu sasaistīt ar Reiha devumu elektroniskās mūzikas attīstībā, tomēr numuram, kurš uzdod vakara toni, pietrūkst smalkjūtības. Šajā kustību un gaismu pārsātinājumā pazūd pats galvenais – dziedošais un dejojošais mikrofonu kvartets, ko asprātīgi iekustina četri bērni keponos jeb “mazi Reihi”. Šaubas rada arī izpildītāju izvēle. Lai gan kolektīvu “Deja Liepājai” (vadītāja Karīna Elizabete Lase) un “Extra” (vadītāja Dina Bruže) audzēknes ir uzdevuma un iespēju augstumos – dejotājas ir skatuviskas, uzmanīgas un laikmetīgās dejas tehnikā acīmredzami sagatavotas –, tomēr Reiha mūzikas tīrība izceļ pusaudzēm neizbēgami trūkstošo kustības un fokusa asumu. Daži “Mans vārds ir…” (“My Name Is…”) horeogrāfijā iekļautie motīvi atnes netīšas konotācijas – plaukstu kustība figure eight vietējo mūsdienu deju kolektīvu repertuārā kļuvusi jau par klišeju, kas izsūc uzmanību un neļauj pievērsties dejotāju masā uzzīmētajai mūzikas ainavai. Konceptuāli veiksmīgs un iespaidīgs ir Artūra kritiens pa kāpnēm un to pakājē gulošais ķermenis, kurš tagad droši vien saka: “Mans vārds bija…” Kāpjam tam pāri.

Skaņdarba “Līs” (“It’s Gonna Rain”) pavadījumā skatītāji dodas uz Lielo zāli, kur deju studiju audzēkņu darbu pārņem trīs laikmetīgās dejas profesionāļi – horeogrāfs Artūrs Nīgalis, Anna Marija Puķe un Lauris Limbergs. Sagaidot skatītājus, Lauris darbojas spoguļa priekšā, bet fonā skan politiski smagnējais “It’s Gonna Rain”, kurā izmantots fragments no 60. gadu Kubas kodolkrīzes iekrāsota sprediķa par Noasa grēku plūdiem. Paralēles ar deguma smaku šodienas pasaulē ir skaidras, tāpēc šoreiz skaņdarbs šķiet jo īpaši nepelnīti izmantots kā fona mūzika. Šādu, iespējams, lieku rakāšanos Reiha mūzikas saturā attaisnošu ar to, ka horeogrāfijā šajā mirklī redzami narcisma un identitātes motīvi, kuri tā vien gaida, lai tos šķetinātu vaļā.

Horeogrāfija Lielajā zālē vispirms ir performatīva, tā tuvojas fiziskā teātra formai. Šie kontraintuitīvie mēģinājumi ietērpt Reiha minimālismu naratīvā un raksturos pārsteidz. Nīgaļa horeogrāfisko stilu šeit varētu interpretēt kā likumsakarīgu, bet ne pašsaprotamu viņa līdzšinējās radošās darbības ceļu, tāpēc jautājumi par dejas un mūzikas iecerēto mijiedarbību varbūt jāuzdod nevis horeogrāfam, bet pasākuma ieceres autoriem.

Tuvojoties finālam, deja iekāpj jauneklīgā, romantiskā kāpinājumā, kuram Reiha mūzikas laiktelpā atrast pamatojumu ir grūti. Attapīgi horeogrāfijas uzplaiksnījumi, kuri atšifrē Reiha mūzikas nianses, nogrimst ķermeniskā un emocionālā piepūlē. To uzsver dejotāju smagnējie soļi, kuri skaidri dzirdami mākslinieku tuvuma dēļ. Uz skatuves redzam sevis meklējumus – trīs oversized uzvalkos tērptus jaunus cilvēkus, kuri ceļ, nes, cīnās, priecājas, koķetē, minstinās, baidās un tuvojas cits citam. Tikmēr Reiha mūzika ir nobriedusi un sevi jau sen atradusi. Uzveduma tēli tiek papildināti ar objektu – sākotnēji ar caurspīdīgu, vēlāk ar tirkīzzilu šķidrumu pildītu stikla cauruli, kura finālā tiek triumfāli pacelta starmeša gaismā. Tā varētu būt uzvara, tomēr visdrīzāk tas ir dejas mierinājums. Pašai sev, jo Reiha mūzika pret to ir vienaldzīga. Uzveduma spilgtākais mirklis ir Laura un Artūra skūpsts – tik pēkšņs, skaists un simboliski tīrs. Latvijas kultūrvidē patīkami šokējošs. Gribētos, kaut visam uzvedumam būtu piemitusi šī impulsīvā intencionalitāte, sekundes skaidrība, kura necenšas sevi paskaidrot.

Atmetot ideju, ka Nīgalim būtu jārēķinās ar Kērsmākeres darbā ilustrēto Reiha mūzikas fāzēšanos vai Jirži Kiliāna koncentrēto tekstūru bagātību, vēl viens potenciāls sarežģījums šī notikuma īstenošanā ir Reiha mūzikā iemiesotā horeogrāfija – jau minētie mikrofoni, kuri kanonā šūpojas virs skandām “Pendeļmūzikā” un mūziķu hipnotiskās kustības “Četrās ērģelēs” (“Four Organs”). Šī skaņdarba laikā mūziķi novietoti uz paaugstinājuma skatuves centrā divu starmešu krustpunktā. Kā uz altāra. Horeogrāfijas centieni sadarboties ar šo scenogrāfiju izraisa līdzjūtību – vai dejot sānos, ja scenogrāfijas centrālais punkts ir nepārprotams? Kā nejusties liekam? Vai aizsegt platformu, uz kuras mūziķe sešpadsmit minūtes fascinējošā vienlaidus ritmā spēlē marakasus? Veiksmīgs risinājums atrasts skaņdarbam “Music of Pieces of Wood”, kura laikā dejotāji mūziķu platformu lēnām stumj pāri skatuvei. Stulbi runāt par praktiskām trivialitātēm, tomēr šī slīdējiena laikā atlīp paaugstinājuma aizsegs. Šis nav vienīgais “sīkums”, kas sasmērē Reiha matemātisko kārtību – “Lielā dzintara” pirmajā stāvā performance notiek uz, liekas, šim gadījumam speciāli novietotiem grīdas paneļiem, kuri dejas laikā līp vaļā un burzās.

Atmetot estētiskās un konceptuālās fantāzijas, kuras radīja “Reiha gājiena” pieteikums, ikoniskā komponista mūzika varētu būt noderējusi arī kā mākslas filozofija. Kā ceļvedis, kura šodienas semiotiskajos plūdos¹ akūti pietrūkst. Reihs savieno pretstatus – pazemību un pašpārliecinātību, minimālismu kā maksimālismu, “vienkāršību, kas nav vienkārša, un sarežģītību, kas ir pieejama”². Šoreiz gājiens ved kaut kur pa vidu – ne dejas izrādē, kas ļautu novērtēt Nīgaļa horeogrāfijas psiholoģismu, ne Reiha intelektuālās vienkāršības un elegantā gaišuma parādē.

1 Ar viņa atļauju šo apzīmējumu aizņēmos no sava pasniedzēja Denisa Hanova.
2 Tā minimālisma deju un mūziku komentējusi laikmetīgās dejas māksliniece Lūsinda Čaildsa, kura regulāri sadarbojusies ar Reiha līdzgaitnieku Filipu Glāsu. (https://www.lemonde.fr/en/summer-reads/article/2026/08/26/lucinda-childs-choreographer-in-minimalist-music-and-dance-there-is-a-simplicity-that-is-not-simple-and-a-complexity-that-is-accessible_6756854_183.html?srsltid=AU7gw4UX8R65RuIWFvYFkQYGHrK1OY5LiNyXbpz6eO1Oz7HIEH2n95SX)

*Laura Jasmane ir dejas kritiķe, bijusi baleta māksliniece, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.

Titulfoto: ohm.lv