Otrās egoistes piezīmes

06/04/2013

Inta Balode

Ne jau par samērīšanos ar ego. Ne jau par ego atraisīšanu no alter ego spaidiem. Ne jau par to, ka es kaut kur maliņā, bet tāpat liela ego. Par izrādi „Otrais”. Par ego pētniecību, cik vien iespējams spēcīgi samazinot ego klātbūtni. Tas, kas ir acu priekšā, ir fons. Tas, kas ir aiz ausīm, ir centrālā stīga. Tas, kas notiek, viss ir par mani. Par mani, kas šajā situācijā, laikā un telpā pamazām aplīp ar telpas un laika daļiņām, viļņiem, vibrācijām un fluktuācijām…

Laika ziņā tapusi otrā, izrāde „Otrais” ir pirmā izrāde diptiha vakarā „Otrais”/ „Pati uzmanība”. Šoreiz mana nedalīta ego pievēršas „Otrajam”, t.i., izrādei „Otrais”. Ja diptiha izrāde „Pati uzmanība”, kas tiek izrādīta otrā un par kuru jau rakstījām, jauno Dirty Deal Teatro pieteikto cikla „Uztveres mērījumi” tēmu risina visai nosacīti, tad izrāde „Otrais” to dara pilnā apmērā un konsekventi. Viesturs Meikšāns, skaidrojot, kāpēc viņam ļoti patika Mārtiņa Eihes „Daugava”, apgalvo, ka izrāde notiek skatītāja galvā. To var teikt arī par Sintijas Siliņas izrādi „Otrais”. Šis nav maigs mēģinājums pateikt, ka „Otrais” ir radoša neveiksme, vēlos teikt, ka izrāde ir pat ļoti izdevusies. Izrāde ir neērta, manā apziņā tā ir uz robežas, ir tieši tajā punktā, kur satiekas izrādes, kuras var uztvert pa taisni, ar tām, kurās notiek uztveres un galvas pētījumi. Te gan jāprecizē, kas ir „galva”. Izrādes „Otrais” gadījumā galva kā intelekts līdzēs maz, galva kā acis – mazliet, galva kā ausis – jau mazliet vairāk, galva kā bumbulis, kas ir ķermeņa galā, – vēl vairāk, galva kā daļa no ķermeņa, kas atrodas noteiktā laika un telpas situācijā, jau varētu būt tas instruments, kas manai ego ļauj pētīt pašai savu uztveri. Izrāde nav simboliska, metaforiska vai citādi idejiski sastindzināta. „Otrais” ir izrāde-instalācija, izrāde-telpas dizains, izrāde-akustiskais ceļojums, izrāde-iespēja egoistēm pabūt ar sevi.

Mākslinieki rada apstākļus, pārējo nosaku es. Laikmetīgā māksla ir egoistu māksla, egoistu sadistiskas un mazohistiskas baudas gūšanas iespējas. Laikmetīgās mākslas uzdevums ir likt man strādāt, likt man iepazīt sevi. Ja mana ego grib aizmirsties, apdullināties, atslēgties, tad viņai jāiet dzert vai pīpēt kaut ko Tādu. Jo te dvēsele, apziņa, mana domu plūsma kļūs skaļāk dzirdama, redzama, kļūs jēlāka. Ja ir, ko pašai no sevis slēpt, tad te tas var izsprukt brīvībā. Un tad jāmeklē žāvāšanās vai telefona spaidīšanas glābiņš, citādi pašai no sevis kļūst neomulīgi. Izrāde jau ir tikai katalizators.

Tikai katalizators? Katalizators ir zelta vērtē – atrod manā bezgala dzidrajā dvēseles tīrībā nelielu daļiņu kā cita. Viss uzreiz kļūst nodevīgi pelēks. Ne jau par to. Par to, ka izrāde ir nosargāta no Tā teātra. Par to, ka Arta Oruba mūzika ir citāda nekā Tā mūzika, un ir visur – manā galvā, manos kaulos, manos nervos, sienās un stabos. Viņš ir aiz durvīm, kas atvērtas. Viņš ir ēna, kas brīžiem pavīd. Viņš iekustina, iebungo sienas un stabus, un mani un krēsla kājas. Viņš ir pirmais? Vai Sintija Siliņa ir pirmā? Kopš studiju laikiem viņa strādājusi ar īstu, dzīvu mūziku, pietinusi pianistu ar līmlenti pie klavierēm, kaitinājusi un gājusi taisni kā Žanna d’Arka (izrāde „Ziņnesis”), uz pāris gadiem paslēpusies un nu atgriezusies kā „Otrais”. Vai Sintija un Artis abi ir otrie, jo viņus neredz? Bet redz Evitu Biruli, kas ir otrā, jo siena ir pirmā, koka balsts ir pirmais, ķieģeļu maliņa ir pirmā, margu caurules ir pirmās. Bet Evita ir pirmā, jo viņa ir tajā pusē, uz kuru es skatos. Viņa ir pirmā, jo ir nepieklājīgi skatīties uz caurulēm, ja turpat blakus ir dzīvs cilvēks. Ir nepieklājīgi? Vai Evita dara slikti, ja es pēkšņi viņas vietā sāku pētīt koka staba faktūru. Vai arī viņa laipni palaida stabu pa priekšu, lai pati pasildītos otrās pozīcijā? Vai ķieģeļi pielīp Evitai vai viņa ķieģeļiem? Apbrīnojami, ka tieši Evita Birule, kuru no izrādēm „Stundas”, „Tango līnijas” un arī viņas solo „Episka drāma” pazīstam, kā ļoti izteiksmīgu un spilgtu dejotāju, spēj būt tik neitrāla, tik nespēlējoša. Un kāpēc es kaunos pagriezt galvu, lai paskatītos, vai man aiz muguras ir īstas bungas vai tikai tumba?

Man gāja ļoti labi. Tik ātri sen laiks nebija paskrējis. Ja pa jokam, tad tas droši vien tāpēc, ka ir patīkami pavadīt laiku vislabākajā kompānijā – kopā ar sevi, divatā ar savu ego, kur mēs maināmies vietām – brīžiem mana ego ir pirmā, brīžiem es esmu otrā. Ja nopietni, tad patīkama, tīra, ar liekām lietām nepiekrāmēta izrāde, kas noturas uz izvēlētā ceļa un pa īstam sāk notikt galvā („galvā” vārda visplašākajā nozīmē) pēc teātra durvju aizvēršanas. Un neparastākais ir tas, ka „galvā” tapusī substance ir bez cilvēku klātbūtnes, pirms pasaules radīšanas vai pēc pasaules aizraidīšanas prom. Tikai mana ego lidinās, līdz vairs nelidinās…

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.