Baiba Ozoliņa

Uzreiz jāsaka, ka šī būs sajūsmas pilna atsauksme par patiesi izcilu kultūras notikumu, latviešu autoru radošu veiksmi – nule kā Nacionālajā operā tapušo un 5. oktobrī pirmizrādīto baletu-fantāziju „Karlsons lido…”.

Šī ir lieliska iespēja vecākiem iepazīstināt savus mazos ar baletu kā dejas žanru. Izrāde ir kā krāsains piedzīvojums – ļoti aizraujoša, asprātīga, gudra, muzikāli un vizuāli baudāma.

Komponists Juris Karlsons radījis ļoti emocionālu, dzirkstošu, vienlaikus nopietnu un daudzslāņainu mūziku, kas atklāj varoņu iekšējos monologus un dialogus. Karlsona uz Karlsona attiecības noteikti nav vienkāršas. Kā jau katram, kuram ir kāds slavens literārs vārda brālis. Lai arī Juris Karlsons bija jau Brālīša vecumā, kad tapa Lindgrēnes grāmata, pieļauju, ka daudzie pārpratumi un joki, kas šai sakarā piedzīvoti, var vai nu satuvināt vai atgrūst. Tā, piemēram, man ir īpašas attiecības ar Raiņa „Pūt, vējiņi”, pazīstu Aiju, kuras nemīl Jaunsudrabiņu, kā arī Alisi, kura nelabprāt iznāk no Aizspogulijas. Karlsons, tas, kurš Juris, gadu gaitā šķiet pieņēmis sava vārda brāļa personības šķautnes un visu, ko par viņu domā, izpaudis skaņās, šajā baletā. Rezultāts iepriecina. Īpašs prieks par Karlsona parādīšanās priekšnojautu skaņām un zagļu dejas pavadījumu.

Kustības izdomājis baleta meistars (kā programmiņā mīļi nodēvēts horeogrāfs) Aivars Leimanis. Izdejotas tiek gan atraktīvas dauzonības, gan Brodvejas mūziklu cienīgas ainas, gan klasiski skaistas baleta ainas. Ļoti interesanti veidotas raksturdejas. Izrāde gan kopuma ir tik teatrāla, ka pamanāmāki kļūst ar aktiermeistarību dāsnāk apveltītie dejotāji, nevis pati deja. Visi dejotāji strādā ļoti aizrautīgi. Redzams, ka viņiem notiekošais patīk. Redzēju izrādi ar tā saukto otro sastāvu. Karlsonu dejoja Aleksandrs Osadčijs. Viņa Karlsons vairāk bija delveris izgudrotājs ar raksturu, nevis omulīgs vīriņš labākajos gados. Brālīti dejoja Evelīna Godunova. Viņai bija krietni jānopūlas, lai slēptu savu meitenīgo balerīnas grāciju un izskatītos pēc puikas. Izdevās ticami, taču varēja redzēt, ka patiesu prieku sagādā klasiskāk izpildītie deju soļi. Ļoti izjusta bija deja trim dejotājiem, kad vecāki (Viktorija Jansone, Artūrs Sokolovs) lika Brālīti gulēt. V. Jansone un A. Sokolovs ar lielu baudu dejoja savus skaistos duetus, apburot visus ar skaistāko no baleta mākslas. Zāle burtiski aizturēja elpu no skaistuma pārmēra. (Saku to bez ironijas.) Varu tikai iedomāties, kādu ģimenes idilli šajās dejās uzbur pirmā sastāva dejotāji Elza Leimane-Martinova un Raimonds Martinovs. Ļoti pateicīgas lomas atraktīvām izpausmēm bija zagļiem Fillem (Antons Freimanis) un Rullem (Māris Spriņģis), kā arī galvenajam komiskajam tēlam Bokas jaunkundzei, kuras lomā bija iejuties Ints Roziņš. Paldies arī meitenēm konfektēm, lielām un mazām, skursteņslauķiem u. c. Visi darīja savu darbu ar lielu prieku un radīja vēl lielāku prieku.

Skatuves noformējums un vispār krāsas izrādē ir ļoti košas. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša darbs manu sirdi īpaši sildīja, jo atbilst 1971. gadā latviski izdotās grāmatas par Karlsonu vāka krāsu paletei. Tā kā tajā laikā daudzas grāmatas bija melnbaltas, to vāki bieži bija vienīgais krāsainās iztēles iedvesmotājs. Oranžs ar koši zilu, jā, tās ir Karlsona krāsas. Skatuves uzbūve kopumā rada vienkāršu iespaidu, taču ir multifunkcionāla un asprātīga. Palīgā nāk video mākslinieks Artis Dzērve, kas visu papildina ar kustīgām bildēm. Pateicoties šai iespējai, Karlsonam „dzīvajā nemaz nav jālido” (ja nu vienīgi filmējot video materiālu). Varbūt tāpēc diez ko veikls lidotājs viņš nav. Kaut arī neviens jau nezina, kā tad īsti Karlsonam jālido? Vai kā putnam, vai kā lidmašīnai, vai kā plēsīga ventilatora sagrābtam puikam.

Nākamās uzslavas veltītas Ilzes Vītoliņas tērpiem. Atceros, cik sajūsmināta biju, kad Operas 150 gadu jubilejas koncertā rādīja šī baleta fragmentu ar Konfekšu valsi. Konfekšu tērpi ir ģeniāli (atļaušos šo pārspīlējumu), lai arī varbūt vairāk strādā uz vecāku maņām. Mūsdienās konfekšu ir tik daudz, ka bērni nemaz nespēj atcerēties to papīrīšus, ne tā, kā agrāk, kad „Sarkanā magone” bija deficīts, par „Serenādi” nemaz nerunājot. Valša noslēgumā Čupa-čups gan strādā gandrīz simtprocentīgi (starp citu, kāpēc Čupa-čups 6. oktobra rīta izrādē neatnāca paklanīties?, jautā skatītāja piecgadniece). Bokas jaunkundzes un viņas sapņa tēlu tērpi arīdzan priecē ar asprātību un oriģinalitāti.

Viss šis lielisko mākslinieku padarītais, papildināts ar diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadītā orķestra veikumu, veido lielisku izrādi gan maziem, gan lieliem. Jaunākais redzētais skatītājs, šķiet, varēja būt knapi gadu, pusotru vecs. Skatītāju zālē, protams, valdīja bērnu izrādēm raksturīgā kņada, bet to radīja izrādes notikumu pārsteigto bērnu aizgūtnīgā čukstēšana (jo grūti taču visu paturēt pie sevis un izteikt tikai starpbrīdi), nevis garlaicības radīti niķi. Divi cēlieni pagāja divos elpas vilcienos.

Par ko ir izrāde? Paldies tās veidotājiem, ka šis jautājums rodas. Izrāde ir ne tikai par Brālīša un Karlsona satikšanos un jokiem, izrāde ir par draudzību, par to, cik grūti to veidot un uzturēt, par vientulību – gribētu un negribētu. Brālīša gadījumā gan es drīzāk runātu par vienatnību, kas patiesībā ir ļoti auglīga. Nevar nešķirojot saukt bērnu par vientuļu, ja viņš vienkārši ir vienatnīgs. Viņam patīk ar sevi, patīk fantazēt, patīk pašam izdomāt, ko un kad darīt, nepatīk kopā ar citiem, ar kuriem nav pa ceļam. Kāpēc Brālītim tik labi patika Karlsons? Tāpēc, ka viņš ir pašpietiekams, egocentrisks, bet atvērts un gatavs dalīties ar savu pasaules uzskatu. Neko neuzspiež (ja nu vienīgi saldummīlestību), nesaka, kas pareizi, piedāvā variantus. Vienaudži to bieži nespēj. Karlsons ir vecāks rotaļu biedrs, tas vienmēr ir interesantāk. Vēl par Brālīša vienatnību. Man ļoti patika Aivara Leimaņa (nezinu gan, kurš to ielika libretā) veselīgais bērnu un vecāku attiecību risinājums šajā baletā. Vecāki nav pametuši brālīti novārtā, viņi ir pašpietiekami, viņi mīl ne tikai bērnus, bet arī viens otru, un to arī tiem rāda. Manuprāt, tādiem vecākiem arī jābūt. Tādiem vecākiem ir laimīgi, varbūt vienatnīgi, sevi meklējoši, nezin ko griboši, bet mīlēti bērni. Brālītis ir mīlēts bērns, tas ir ļoti svarīgi. Es ticu, ka vienatnībā ar nojaušamu, neuzbāzīgu apkārtējo mīlestību top lielas lietas. Tās lielākās. Es ticu, ka, ja brālītim nepatiktu vienatnība, viss būtu citādāk.

Par iebildēm. Varbūt gribētos, lai horeogrāfijā būtu mazāk šablonisku teatrālu žestu. It kā jau izrāde bērniem, bet nevajag domāt, ka bērns saprot tikai vienkāršas lietas. Ja garlaicīgi, tad jābalsta galva uz rokas, ja grib parādīt, ka tu esi dumjš, tad jābaksta ar pirkstu deniņos. Tas tā, ja grib piekasīties.

Vēl viena lieta, par kuru nevaru nerunāt, jo jābrīdina vecāki. Agrāk bērniem, kas Operā nesēdēja atsevišķā vietā, biļete nebija jāpērk, taču no šī gada 1. augusta Operā ir spēkā jauni noteikumi. Tie paredz, ka bērnam no 3 līdz 7 gadu vecumam, ja viņš nesēž atsevišķā vietā (sēž klēpī) ir jāpērk stāvvietas biļete par 3 Ls. Opera varētu parūpēties, lai šie noteikumi būtu skaidri arī biļešu tirdzniecības vietām, skaidri salasāmi un nepārprotami. Operas mājas lapā šī informācija ir, bet „Biļešu Paradīzes” lapā vēl šodien tā ir nepareiza. Ļoti nepatīkami bija sastapt Operā pie biļešu kases veselu rindu ar sapostiem mazuļiem un viņu dusmīgi pārsteigtajiem vecākiem, kuriem bija jāpērk šīs stāvvietas. Arī kasieres žēl, jo viņa jau nu ir vismazāk vainīga. Vecākiem par labu jāsaka, ka dusmas tika ļoti pieklājīgi un korekti paustas.

Noslēgumā ceru, ka visi, kas gribēja, iekšā tika un ka izrādes kvalitātes nomāca nepatīkamos pirms-izrādes iespaidus, un bērni vispār nesaprata, kas noticis. Tāpat ceru, ka šim baletam būs saules mūžs un liela publikas mīlestība.