Dita Eglīte

Mani vienmēr ir sajūsminājis tas, cik meistarīgi LKA Laikmetīgās dejas horeogrāfu apmācības vadītājas Olga Žitluhina un Ramona Galkina mācību uzdevumus spēj pārvērst pārliecinošos koncertuzvedumos. 29. novembra dienā man darbi nešķīrās un oma bija nelāga, pēcpusdien vēl sāka krist slapjš sniegs, gumijnieku nebija. Taču brīdi, kad atskārtu, ka vakarā taču mani gaida lieliska tikšanās, prieks manī ielija kā Krimas septembra saule!

Vismaz līdz šim nekad studentu darbi man nav likuši vilties vai garlaikoties. Gan pirmo kursu pāris minūšu dejas etīdēs, gan izlaiduma pusstundas darbos vienmēr klātesošs bijis jaunības azarts, kas nevienu nevar atstāt vienaldzīgu. Vienmēr redzama pedagogu stingrā roka. Un katru jaunu reizi iespējams atklāt atkal kādu jaunu seju, augumu, personību.

Šoreiz noskaņai īpaši svarīga bija arī vieta: atjaunotais Zirgu pasts, kurā jaunie skatuves mākslinieki nu var savus radošos meklējumus veikt civilizēti kulturālos apstākļos. Bet, sākoties šāgada Koktebeles koncertstāstam, sajūtama bija arī Melnās jūras klātbūtne. Ne tikai četros mazajos video ekrānos virs deju grīdas kreisajā zāles stūrī un ne tikai asprātīgajā video ievadā un noslēgumā lielajā videoprojekcijā. Jūra, saule un čebureki bija sajūtami arī dejotāju sirdīs, sejās un kustībās. Lietas, par ko ar saviem ķermeņiem „runāja” Olgas un Ramonas audzēkņi – vienkāršas un mūžīgas kā pati pasaule. Un varbūt arī tāpēc vakars bija tik atbruņojošs. Protams, pirmā asociācija, sekojot katra individuālajam uznācienam – tie ir jūras viļņi, kuri iemiesojušies studentu augumos. Ja laikmetīgā deja patīk vairāk kā deja, tad viena vienīga bauda skatīties uz dejotāju augumiem – tik dažādiem un reizē arī ar līdzīgu domu par kustības virzienu, spēku, trajektoriju. Kādubrīd likās pat, ka redzu veselu rindu mazu Oldziņu. Un tas ir svarīgi, kamēr katra jaunā dejotāja ķermenis un katra privātā pasaules uztvere nav atradusi savu individuālo ceļu un apziņu par unikālo sevī. Tāpat vērtīgi izbaudīt tieši kustību prieku. Gan tepat „aiz stūra” uz sevi gaida jau i runas performances, i visas citas konceptuālās darīšanas. “Dance Tranzit. Rīga – Koktebele” ir koncertstāsts, ko noteikti vajadzētu atkārtot – priecīgi gaišs, asprātīgi humorīgs un enerģiski piepildīts, tieši iederīgs drūmajā īstās ziemas gaidīšanas laikā.

Par „bērēm” negribas domāt, izliekos, ka par to neko nezinu un ar nepacietību gaidu janvāri – jauniešu atklātos eksāmenus, nu jau droši vien nekur citur kā Zirgu pastā!