Olgas Solo

04/06/2014

Dita Eglīte

Daudziem no mums neikdienišķi intriģējošs šķita jaunā projekta pieteikums – Olgas Žitluhinas solo izrāde četrpadsmit savu audzēkņu horeogrāfijā. Kad 3. jūnija vakarā priecīgi satraukta sēdēju Ģertrūdes ielas teātra vasarīgi siltajā zālē, kurā pa atvērtajiem logiem uzstājīgi ieplūda visdažādāko putnu balsis, bet apkārt smaržoja pirmizrādes skatītāju līdzpaņemtie ziedi, visvairāk es tomēr domāju par procesu, kas bijis līdz šim/tam.

Tā noteikti ir ekskluzīva iespēja Olgu Žitluhinu redzēt nedaudz vairāk kā stundu garā dejas izrādē. Redzēt, kā viņa kustās, dejo, runā, murmina, smaida, smejas, elš un pūš, krīt un ceļas, enerģiski griežas vai stāv pilnīgi nekustīgi. Arī tas, kā viņa zeķes nomaina pret botām, vai pārvelk sasvīdušos topus, ir deja. Viņas solo deja, viņas monologs, viņas laiks sev. Un izrādās, arī man kā skatītājam šis laiks ir dots sevis un mūsu laikmetīgās dejas apcerei.

Brīnišķīga ideja teju laboratoriski pētnieciskā projektā iesaistīt 14 Olgas audzēkņus, kuri katrs, cits no cita neatkarīgi, veidojuši atsevišķās epizodes. Pārsteidza izturētais stils visas izrādes garumā, kur nezinātājs pat iedomāties nevarētu, ka te bijis tik daudz līdzradītāju. Acīmredzot dramaturģei Intai Balodei un dīdžejam ELVI, saskaņojoties ar daudzajiem iesaistītajiem, tomēr bija izdevies būt uz viena viļņa jeb vienas nots.

No otras puses, man kā urķīgai skatītājai ļoti gribējās uzminēt, kurā gabaliņā kurš no horeogrāfiem piedalījies. Tomēr brīdī, kad sapratu – nu gan ir Līgas Libertes-Lasmanes kārta, jutos pat nedaudz vīlusies. Jo pēkšņi sapratu, ka negribēju zināt. Tas ir paradokss, kura spēku vēl vairāk pēc izrādes palielināja no kādas skatītājas dzirdētais: tikai šajā epizodē Olga beidzot iznāca „ārā” no sevis, jo bija spiesta pieslēgties partnerībai duetā ar Mārtiņu Oliņu.

Tomēr ārpus šī dueta – vai Olgas palikšana savā čaulā bija skolotājas pieredzes spēks vai viņas audzēkņu kautrīgā pietāte? Bet varbūt patiesība ir proporcionāli apgrieztās attiecībās? Vai varbūt kaut kur pa vidu? Tur, kur es atrados visu izrādes laiku, jo netiku un netiku klāt jeb iekšā šajā notikumā. Tāpat varu tikai minēt, vai tas nebija tā arī paredzēts, – jo izrādes izskaņa bija īpaši skumja. Nopietnu pārdomu pilna, rezignācijas nomākta un radot sajūtu, ka kaut kas skaists ir beidzies vai pazudis uz neatgriešanos.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.