Olgas Baltā dejotāju pasaka

30/12/2015

Gundija Zandersona

Vakars ar burvīgu atmosfēru. Veidotāji, šķiet, padomājuši par katru aspektu, lai radītu īpaši ziemīgu noskaņu, sagaidīšana – kā mājās! Viss liecina – būs dejas par ziemu, par mīļumu, gaišumu un svētkiem, bet izrādās – ne tikai. Viss par un ap mākslu, deju un dejotājiem, radošajiem prātiem un iedvesmu. Viss baltās pārdomās tīts un ar smaidu.

– Kas Tev personīgi bija izrāde “Viss baltā”, Ivar? *

-Viss baltā man bija mājīgums un prieks – kopīga telpas izrotāšana ar skatītājiem, kopā būšana ar draugiem un visiem atnākušajiem. Es domāju, ka katram [no izrādes dejotājiem] tā nozīmēja ko citu, un kopumā uzskatu, ka lielākā daļa nozīmju mūsu starpā pārklājās diezgan lielā apmērā.

Izrādes dažādās daļas caur deju, ar vārdiem un netieši izteiktiem komentāriem vērsa skatītāju uzmanibu svarīgiem izaicinājumiem, ar ko visai bieži saskaras laikmetīgās dejas mākslinieki. Pasākums iesākās ar horeogrāfiju „Sniegpārsliņas”, kas visai atklāti aicināja piedomāt pie tā, kā tiek saprasti vārdi ‘skaista deja’, un vai balets, kas uzticīgi tiecas piepildīt skatītāju gaidas, piedāvājot jau vēsturiski izveidotus rāmjus, ir skaistuma ideāls vai tikai akla bauda pēc pazīstamā.

“No sākuma es novēršu jūsu uzmanību uz skaisti, un tad dejoju!” (O. Žitluhina)

Horeogrāfe un kompānijas “Ārā” iniciatore un dvēsele Olga Žitluhina tā pavisam atklāti arī uzdeva jautājumu skatītājiem, aicinot atbildēt, vai dejai vienmēr jābūt saprotamai un viegli uztveramai un vai bez tā zūd darba vērtība. Vēsturiski šis jautājums laikmetīgās dejas attīstībā ir uzdots visai bieži.

– Vai izrādes galvenais ‘mērķis’/ ‘doma’, tavuprāt, tika parādīta, īstenota?

-Mans personīgais mērķis (mani mērķi, drīzāk) noteikti – protams, vienmēr var piesieties kādiem tehniskiem sīkumiem, bet ne par to šī izrāde šoreiz bija.

Ietinusies visa baltā, Olga lēnām un majestātiski parādas uz skatuves. Aiz viņas –līdzi velkas balta aste, kas, ja gribam domu caur simboliem meklēt, veidots kā ceļš no visa paveiktā un radītā. Ar pārliecinošu skatienu klātesošajos viņa runā. Par deju, par horeogrāfiem. Par lieliem māksliniekiem, kas māca, ka nav jau svarīgi pašam zināt, par ko ir darbs, galvenais – visu pasniegt ar pārliecību. Par saviem skaistajiem dejotājiem, par laiku. Iztinusies Olga norāda uz kājās uzvilktām rūķa kurpēm un nosaka: “Tad, kad vairs nevar dejot un runāt, sākas teātris.” Tačutad viņa dejo, aizmirstot laiku, rūķa kurpes un teātri, dejo ar dzīvo mūziku, ar visu ķermeni, izspēlējot dejotāju nemitīgo cīņu par vietu uz skatuves un doto laiku, lai spīdētu.

– Kā tu raksturotu kompānijas radošo procesu, veidojot izrādi „Viss baltā”?

-Visādi: haoss/kārtība, ātri/lēni, viegli/smagi, laicīgi/kavējoties – man šķiet, tur iederas viss. Mēs esam mazliet par daudz cilvēku, lai viss noritētu kā ar sviestu smērēts. Un man šķiet, ka tas viss, kā mums ir gājis, ir novedis mūs pie diezgan laba rezultāta. Par to, vai rezultāts bija labs, drīzāk jājautā skatītājiem.

Vakara pirmās daļas noslēgumā visiem sanākušajiem tika dota iespēja piedalīties jaunas horeogrāfijas idejas iemēģinājumā. Ļoti patīkami kā skatītājam justies pietiekami svarīgam un uzticības vērtam, uzklausīt vēl neattīstītu, svaigu ideju. Pēc pieredzes – ne visi ir gatavi un drosmīgi tā dalīties, jo, kā, it kā garāmejot, minēts izrādes laikā, – idejas ir dārgas. Dārgas naudas izteiksmē, kuru ļoti viegli pazaudēt un laika, jo ne katru ideju izdodas pilnveidot, kā iecerēts.

-Kādi bija galvenie sarežģījumi/ izaicinājumi izrādes veidošanā/dejošanā?

-Laika menedžments. Un kā parasti sīkumi, detaļas, kas patiesībā ir tas, kas ļauj visam būt pēc iespējas atbilstošākam gaidāmajam.

Ar sirdī iedegtu mīļumu un siltumu nākamo daļu iesāka kompānijas dejotājas ar savām mazajām atvasītēm. Viss vakars kopumā pierādīja to, cik liels spēks, gan radoši, gan emocionāli, ir deju kompānijām, apvienībām, kuras balsta izteikties un dejot griboši, mākslu mīloši dalībnieki. Katrs ar savu sakāmo, bet visi kopā.

-Kas ir tas, kas, tavuprāt, kompāniju “Ārā” padara īpašu un atšķirīgu no citām deju kompānijām?

-Mēs esam kopā jau piekto gadu, kaut kompānija pastāv tikai nieka trīsarpus mēnešus, un vēl joprojām esam kopā arī pēc piespiedu kopā būšanas laika akadēmijā. Droši vien mums ir kas kopīgs, kāds mērķis – augt.

Ar atļauju ieskatīties kompānijas “Ārā” iecerēs, pārdomās un paveiktajā un gaišu iedvesmu sirdī uz balti tērptās skatuves noslēgumam tika nodejota kopīgā deja. Izrādes daļa, kura, šķiet, galvenokārt pašiem dejotājiem radīta, lai sajustu cits cita atbalstu un kopā būšanu un pateiktu paldies par paveikto. Pasakot paldies arī skatītājiem, sniega vietā sanākušo klēpjos liegi nolaidās maģiski konfekšu saišķi.

-Ja būtu iespēja patīt laiku atpakaļ un vakaru izdejot vēlreiz, vai kaut ko darītu citādāk?

-Uijj, netītu es laiku atpakaļ! Tas vairs nebūtu godīgi pret šo notikumu – tas ir bijis un bijis tā, kā tam bija jābūt. Vienīgais, ko varētu, ir klonēt sevi un Taju, lai mēs varētu venlaicīgi laist lejā konfektes un atrasties uz skatuves paklanīšanās laikā.

– Mīļākais vakara mirklis uz skatuves?

-Droši vien pašas beigas, sākot ar mirkli, kad nostājāmies vienā līnijā un lēnām virzījāmies uz priekšu. Tā kopības sajūta ir apbrīnojami patīkama.

*Ivars Broničs, kompānijas “Ārā” dejotājs

Foto: Anna Novikova

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.