Odi, ziedputekšņi un deja pēc Latīņamerikas kaislību parauga

31/05/2012

Inta Balode

Iztēlosimies flīģeli. Īstu klasisku flīģeli ar visu, kas pienākas tam apkārt. Diezgan skaidra bilde, vai ne? Tagad iztēlosimies alternatīvo flīģeli. Jau grūtāk saprast, kas sagaidāms. 25. maija vakarā Siguldas koncertzālē „Baltais flīģelis” notika nu jau tradicionālais festivāls „Alternatīvais flīģelis”. DANCEPUNKC devās uz Santas Kancevičas „Telenoveles” pirmizrādi Olgas Žitluhinas dejas kompānijas interpretācijā. Darbība notiek ārā, atmosfēra nepretencioza, cilvēki relaksēti, daži jau paspējuši veldzēties ar šampanieti. Sēžam uz terases, zied ceriņi un tikko noziedējušas Siguldas ievas, dzied putniņi, tostarp lakstīgalas, lido odi, odi tuvojas sejai, tostarp manai sejai. Uz melnās deju grīdas, apzinīgi novilkuši apavus, spēlējas bērni. Uz grīdas sabiruši ziedputekšņi. Pamazām sāk satumst, kāda darbiniece palūdz bērniem atdot deju laukumu lielajiem, viņi uzvelk apavus un paliek turpat tuvumā, kļūstot par vieniem no rūpīgākajiem „Telenoveles” skatītājiem.

Santas Kancevičas izrāde smēlusies iedvesmu Latīņamerikas seriālu attiecību shēmās un jūtu pārspīlējumos. Olgas Žitluhinas dejas kompānijas dejotāju pieredze it kā pavieglajam un panaivajam humoristiskajam stāstiņam piešķir īstumu un dziļumu, vienlaikus saglabājot distancēto attieksmi. Pavisam kopā četri – divas viņas (Ramona Galkina un Ilze Zīriņa) un divi viņi (Andris Kačanovskis un Guntis Spridzāns). Ar dienvidnieku stāju un pašapziņu varoņi ar kādu raksturojošu žestu (kuram rokas vairāk pie sirds, kuram – zemāk) īsi, bet precīzi piesaka sevis atviedoto raksturu. Tas laikmetīgajā dejā ir visai rets un tādēļ interesants gadījums, jo biežāk visi dejo paši sevi, vai arī jēga meklējama tikai pašā kustībā. Un tā, pamazām, tiek iegrieztas attiecību dzirnavas. Skan viena otra reģionam un estētikai atbilstoša melodija spāņu valodā, arī kāds dialogs no filmas, kurai noteikti ir ļoti daudz sēriju. Nekādas izlikšanās, ka stāsts būtu par ko citu, nevis tikai par to, kas ar ko, cik ilgi un kuram tas nepatīk. Tomēr horeogrāfijas precīzās un smalkās nianses dejotāju izdzīvotā un skrupulozi izzīmētā rakstā ir vairāk nekā ieturēti humoristisks pastāsts par telenoveļu varoņu krāsainajām dzīvēm.

Visā izrādē ne uz mirkli neapstājas kustība, ne uz mirkli nepārtrūkst saikne starp četriem dejotājiem (pat ja divi aizgājuši zaļā pļavā un veras tālumā). Gan dejotāju atrašanās telpā (sākumā klusi augšējā stūrītī; beigās tā, ka piepildās vai visas Gaujas senleja), gan izmaiņas attiecībās, attieksmē un tempā pamazām kāpina izrādes intensitāti. Turklāt attīstība tiek panākta bez mākslīgas „uzpumpēšanas” un efektiem, galvenokārt tikai ar kustību grafikas un dinamikas izmaiņām.

Finālā visi četri blakus viens otram dejo savu trako dvēseles kliedziena deju, bet tad pēkšņi – vairs nē. Klusums, viņa skatās uz viņu, bet drīzāk gan cauri. Viņš uz viņu, taču viņa ir viņa acīs tik dziļi, ka, lai saskatītu, nekas cits neatliek kā, gandrīz pieskaroties ar pirkstiem, skart viņas seju. Tikmēr otra viņa norauj kleitas augšgalu, pavelk atpakaļ, vēlreiz tāpat. Neviens neredz. Par daudz darbības, par maz iemesla, lai pagrieztu acis. Otrs viņš pagriezies un aizgājis tālāk.

Kā jau dzīvē – apmēram pusstundas laikā teju vai visa dzīve gar acīm. Un tad atkal viss iet savu gaitu: pavasaris, bērni, kas rotaļājas, Juris Kulakovs, kas tērpies skotu tērpā, izrādes laikā skaļā balsī stāsta dažnedažādus gadījumus, spriežot pēc smiekliem, kādai dāmai. Alternatīvais flīģelis skan kopā ar citām pasaules skaņām, nevienu nepārkliedz un dod barību gan odiem, gan domām.

Saistītie raksti: “Santas Kancevičas diplomdarbs Telenovele attēlos un fantāzijās”. 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.