Ņujorkas piezīmes

05/02/2021

Agate Bankava

I don’t know, but I’m going to do and see what happens. (Fragments no autores pierakstiem.)

Pirms gada, janvārī, atrados vienā no Amerikas Savienoto Valstu daudzajām pilsētām – Ņujorkā. Lai gan doma par Ņujorkas un “Movement Research” organizācijas apciemošanu bija izsapņota jau sen, konkrētu, neatgriezenisku gala lēmumu pieņēmu tikai 2019. gada decembrī. Un tad vienīgā doma bija – jābrauc tagad vai nekad! Protams, toreiz “tagad” un “nekad” manā prātā bija sagrupējušies savādāka noskaņā, nekā šobrīd, kad pēc visiem 2020. gada notikumiem ceļošanai un drošībai ir pavisam cita vērtība. Sekojošo tekstu sarakstīju uzreiz pēc brauciena, bet visu 2020. gadu to ik pa brīdim papildināju vai tieši pretēji – izdzēsu. Liels, liels paldies Valsts Kultūrkapitāla fondam (VKKF), ģimenei un draugiem par finansiālu atbalstu. Šādi pieredzes apmaiņas un uzkrāšanas braucieni ir ļoti nozīmīgi katram māksliniekam, tā daiļradei un līdz ar to arī skatītājiem.

2020. gada janvārī, pateicoties VKKF atbalstam, man bija iespēja apmeklēt organizācijas “Movement Research” veidoto meistarklašu ciklu “Melt”. Ņujorkā ierados agrā 9. janvāra rītā. Vēsā, bet saulainā pilsēta ātri vien iekaroja manu sirdi. Atgriežoties Latvijā, pat ieslīgu nelielā nostalģiskā depresijā. Iespējams, ka arī tādēļ nolēmu, ka ar pieredzēto vēlos dalīties šajā  rakstā.

Agate Bankava. Foto: Agate Bankava

9. janvāra vakarā devos uz “Movement Research” bāzes mītni, kas atrodas uz 1. avēnijas starp 9. un 10. ielu. Pirmais pasākums, ko apmeklēju no “Melt” piedāvātās programmas bija GPS (global practise sharing / globālā dalīšanās praksē) sarunas. Šajā pasākumā sevi, savu praksi, darba metodes, mākslu prezentēja trīs Eiropas pārstāvji, kas tobrīd piedalījās “Movement Research” divu nedēļu rezidencē: Tatjana Čižikova (Татьяна Чижикова) no Krievijas, Jans Rozmans (Jan Rozman) un Nevenka Kopriveska (Nevenka Koprivesk) no Slovēnijas. Tatjana pārstāv laikmetīgo deju, Jans laikmetīgo performatīvo mākslu, savukārt, Nevenka ir producente. Saistoši bija uzzināt, kā no salīdzinoši mazas vienības Nevenka attīstījusi lielu neatkarīgu organizāciju “Bunker”. Vēlāk uzzināju, ka arī latviešu mākslinieki ir sadarbojušies ar šo apvienību. Jans stāstīja par saviem mākslas darbiem un vēlmi zinātniskās idejas, it sevišķi tās, kas saistītas ar digitālo tehnoloģiju un mākslīgo intelektu, iekļaut un par tām reflektēt topošajos darbos. Tatjana, savukārt, iepazīstināja ar laikmetīgās dejas vidi Krievijā.

Foto: Eris

Kopumā šī vakara diskusija diezgan ātri izvērsās par sarunu, kā ir tur – Krievijā – un kā šeit – Amerikā. Daudz tika spriests par ikdienas ķermeņiem, kā sabiedrība kustas fiziski, emocionāli, politiski un sociāli. Klausoties Tatjanas piemēros, ievēroju, ka arī Latvijā un citās postpadomju valstīs esmu saskārusies ar līdzīgu sabiedrības ķermenisko kustību (kurp, esot sabiedriskā telpā, vēršas mūsu skatiens, kā šķērsojam ielas, kā veidojam rindas pie kasēm, kā komunicējam cits ar citu, kā veidojam attiecības utt.). Starp citu Tatjanas Čižikovas un Annas Semenovas-Gancas (Анна Семенова-Ганц) apvienības “Что-то в воздухе” darbs “Triecienniece” 2020. gadā saņēma Krievijas teātra apbalvojuma “Zelta maska” žūrijas specbalvu par “Jaunas mākslinieciskās valodas meklējumiem”. Šeit īsa saruna ar mākslinieci:

Kamēr galvenā meistarklašu programma vēl nebija sākusies, man bija laiks, lai iepazītu  pilsētu un tajā pieejamās kultūrvietas. Spilgtākie iespaidi no šīm dienām noteikti ir MoMAs apmeklējums un laikmetīgās dejas izrāde “Body Comes Apart” festivāla “Live Artery 2020”  ietvaros.

Katrā braucienā cenšos apmeklēt mākslas muzejus. To apmeklējums man vienmēr ļāvis labāk iepazīt gan pilsētu, gan valsti kurā esmu ieradusies. MOMa ir viena no enerģētiskākajām pieredzēm manā nelielajā mākslas muzeju vēsturē. Darbi, kas tur eksponēti, burtiski kliedza uz mani. Kliedza par sev būtiskām tēmām. Īpaši nozīmīgi tas ir, zinot, kā šie mākslinieku kliedzieni vēlāk ietekmējuši sociālo un politisko vidi, nesot sabiedrībā pārmaiņas, kas sākotnēji likušās absurdas, neiespējamas, utopiskas. Tas vēlreiz man kā māksliniecei atgādināja to, ka ir svarīgi zināt kā, kur un kāpēc es radu mākslu, un apzināties, ka ikviens mans solis, neskatoties uz tā lielumu, var ietekmēt nākotni. Mākslinieks ir ne tikai domu un fantāzijas lidojumu piefiksētājs realitātē, bet arī visnotaļ atbildīga profesija, jo spēj skatītājos un klausītājos ievilināt dažādas idejas, kas sākotnēji ir neredzamas.  Idejas mēdz būt daudzkārt spēcīgākas par dūri.

Daži mākslinieki un darbi kas aizrāva manu prātu:

Dara Birnbaum “Technology/Transformation: Wonder Woman”

Pope.L, intervija un fragmenti no mākslinieka darbiem

Maya Deren “A Study In Choreography for Camera”

Mani jau sen fascinē tas, kādu brīvību, brutalitāti un raupjumu redzu Ņujorkas laikmetīgās dejas mākslinieku darbos. Jūtu, ka tas ir kaut kas man ļoti saistošs un tuvs. Salīdzinājumā ar viņiem “Eiropas laikmetīgā deja”, ja drīkstu tik vispārināti to dēvēt, brīžiem šķiet pārlieku aristokrātiska. Laikmetīgās dejas izrāde “Body Comes Apart” man vēlreiz apliecināja, ka nekas nav mainījies, baudīju to ar aizrautu elpu. Divas apburošas mākslinieces Mollija Lībere (Molly Lieber) un Eleonora Smita (Eleonor Smith), nekautrējoties no sava kailuma, gan fiziska, gan emocionāla, ievilka skatītājus pārdomās par sievieti, tās ķermeni, vēlmēm, baudām, balsi un sabiedrības stereotipiem par viņu – sievieti. Iesaku izlasīt šo sarunu ar māksliniecēm.

Foto: Eris

No pirmdienas līdz piektdienai, notika mans “Melt” maratons. Trīs nodarbības katru dienu no 10 rītā līdz 18 vakarā. Rīta klasi vadīja Džons Džaspers (John Jasperse), viņš pārstāv moderno deju. Kustību materiāls balstīts modernās dejas elementu apvienojumā, brīžiem iepinot arī šo to no klasiskās dejas elementu bāzes. Nodarbības pasniegšanas stils no mana skatupunkta – laikmetīgs. Visās  “Melt” cikla meistarklasēs pasniedzēji bija ieinteresēti katrā dalībniekā un vairāk runāja par to, kā un kādā veidā kustēties, ne tik lielu uzmanību pievēršot cilvēka ķermeņa anatomijai. Citviet esmu pieredzējusi nodarbības uzbūvi, kurā pasniedzējs tikai dod un dod vairākas kustību virknes, bet nedod profesionālās atslēgas, kā ar tām tikt galā, šeit ar to nebija problēmu. Paldies Džonam, ka atvēra manī pilnīgi citu skatu uz moderno deju, kas līdz šim man bija šķitusi senils, dīvains brīvo un klasiskās dejas kustību apvienojums.

Fragmenti no Džona Džaspersa izrādēm:

Dienas turpinājumā klasi vadīja Šellija Sentere (Shelley Senter). Viņa pasniedza Aleksandra tehniku, par kuru daudz biju dzirdējusi, bet pati tā īsti līdz galam nebiju izmēģinājusi. Es daudz  izmantoju Feldenkraisa metodi, abām ir daudz kā kopīga. Savā praksē turpmāk izmantošu abas. Daudzās dejas, teātra un kino teoriju grāmatās biju lasījusi, ka tieši Aleksandra tehnika īpaši ieteicama aktieriem un daudzi pasaules klases aktieri to praktizē ikdienā. Pēc šīm nodarbībām absolūti saprotu – kāpēc. Žēl, ka, cik man zināms, Latvijā aktieri apmācībā ar to iepazīstināti netiek. Iespējams, reizēm notiek kāda meistarklase, bet šīs metodes spēks ir tās pielietošanā ilgstošākā laika posmā. Tiesa, šī prakse prasa dziļu pacietību, un jāpēta ne tikai tie ķermeņi, kas ārpus sevis, lielākoties izpētei tiek pakļauts savs ķermenis.

Aleksandra tehnika un aktiermāksla:

Dienas noslēgumā pilnībā iegrimt improvizācijas pasaulē varēja pie Kristofera K. Q. Pourzala (Kristopher K.Q. Pourzal). Kristofers apvienoja praksi ar teoriju. Amerikā improvizācijas metodes tiek plaši pielietotas mākslas darbu tapšanā. Tās izmanto gan mūzika, gan deja, gan teātris, gan vizuālā māksla. Iešana nezināmajā, lai ļautos savām saknēm, meklējumi, kas aizved pie nezināmā, kur caur loģiku un iepriekš izdomātu struktūru piekļūt nav iespējams. Improvizācijas metodes tiek izmantotas ne tikai mākslā, bet arī ārstniecībā. Starp meistarklases dalībniekiem bija dažādu profesiju pārstāvji – horeogrāfi, dejotāji, aktieri, dziedātāji, dejas terapeiti, dzimtes zinātnes pētnieki. Kopīgajās diskusijās katrs iepazīstināja ar to, kā improvizācija ietekmē viņa darbu. Šīs nodarbības īpaši izbaudīju, jo šobrīd arī savā praksē interesējos par improvizāciju. Bija saistoši dzirdēt, kā to pielieto kolēģi, kā tā ietekmē viņu darbus, ko par to domā skatītāji un kādēļ improvizācija nekad neizmirs. Spekulējām ar atbildēm uz jautājumu – kas ir tas maģiskais, kas improvizācijā notur gan klātesošo liecinieku, gan darbības veicēju, improvizatoru. Kristofera K. Q Pourzala mājaslapa pieejama šeit.

Agate Bankava Džadsona baznīcā. Foto: Olga Žitluhina

Ņujorkas apciemojums nebūtu iedomājams bez došanās uz Judson Curch (Džadsona baznīca tiek uzskatīta par ASV postmodernās dejas dzimšanas vietu – red.).  13. janvārī man bija iespēja Judson Chruch telpās redzēt Tatjanas Čižikovas un Jana Rozmana rezidencē veidoto materiālu, savu ideju prezentēja arī māksliniece Sintija Čanga (Cynthia Chang). Tatjana prezentēja ideju, ko darīt, kad ķermenī izzūd līdzjūtības sajūta, kā to atgūt un vai tas vispār ir vairs iespējams. Jans improvizācijā balstītā solo struktūrā, iesaistot skatītājus, spekulēja par to, kā viens cilvēks reflektē uz dažnedažādām ziņām un jaunumiem, ko pasaule mums piedāvā ik dienu. Sintija Čanga dejoja par un ap sūdiem, tualeti, tualetes papīru, dibenu, purkšķināšanu, spļaudīšanos. Savienojot visus šos it kā neērtos un intīmos elementus, viņa radīja ko skaistu un vienlaikus neveiklu, bet joprojām tik dabisku un saistošu.

Šis brauciens gan mainīja, gan apstiprināja manus iepriekšējos uzskatus par moderno, mūsdienu un laikmetīgo deju un dejas vidi Amerikā. Atgriežoties Latvijā, nenojautu, ka saistībā ar Covid-19 izraisīto situāciju pasaulē, visu gadu ik pa laikam atgriezīšos Ņujorkā. Ar Zoom  platformas palīdzību Movement Research organizācija diezgan ātri sāka piedāvāt tiešsaistē gan maksas, gan bezmaksas nodarbības, kurās ar lielu prieku piedalījos. Tā man sanāca iepazīt arī Molliju Līberi, kas vadīja laikmetīgās tehnikas nodarbības. Kāds prieks ir pietuvoties tam, kas saista. Iesaku apskatīt klašu grafiku un pievienoties kādai no nodarbībām. Movement Research kalendārs pieejams šeit.

Foto: Agate Bankava

Daži fragmenti no personīgajiem pierakstiem

 Pēc Džona Džaspera klases

Šis nav tik daudz par viņa klasi, cik par to, ka uz pasaules patiesībā nav nemaz tik daudz labu (ar šo domāju – pilnasinīgu) dejotāju. Dejotāji ir, tie kustas, bet noslēdz ķermeni mācītos rāmjos, līdz ar to zūd jelkāda kustības brīvība. Ir godīgi sev no iekšienes jautāt, vai es jūtu šo ķermeni, kustību vai es to vēl gribu darīt un kas ir mans tālākais ceļš. Pārāk bieži mēs ķermeni mokām (ar šo es nedomāju treniņu, bet gan to, ka ķermenim nogriežam balsi), līdz ar to nav iespējas doties tālāk, ir tikai strupceļs, un paiet gadi.

Pēc Šellijas Senteres klases

Skatienam dejā ir liela nozīme, liela nozīme ir arī izpildītāja vēlmei pētīt savu ķermeni no iekšpuses un ārpuses, pastāvīgi būt punktā, kas mainās, nepieņemt neko par vienu patiesību.

Pārtraucot darīt, patiesībā mēs ļaujamies kustības pilnībai.

Kad muskuļi padodas/atlaižas (nejaukt ar atslābināšanos), tie dodas nevis zemē, bet gan augšup, paplašinās.

Balss skaļums atkarīgs ne tikai no iekšējiem orgāniem, bet arī no stājas brīvības un tā, cik atbrīvots ir kakls galvas daļas savienojumā.

Kad neļaujies, bet mēģini “darīt”, bieži vien izjauc to, kur tas varētu iet.

Mēs nevaram pievienot ķermenim garumu, mēs varam “release the length” (atbrīvot garumu – red.).

Pēc Kristofera K. Q. Pourzala klases

Improvizācijas struktūra, kas balstīta mūzikā, daudz patīkamāk, nekā to dzirdēt, ir vienkārši to aizmirst.

Ir dažāda veida dejotāji. Ir tādi, kas iesākumā var šķist neveikli, bet tad pamani, ka šis neveiklums rada unikālu, ķermenī izkoptu individuālu tehniku, kuru atkārtot no pirmās reizes nav iespējams.

Kad mēs sākam uzstāties, tad zaudējam kustības prieku…

Titulbilde: Ņujorkas skats, fotogrāfe Agate Bankava