Inta Balode, Madli Pesti,* Jeļena Slobodčikova**

Ir grūti nekļūt par Ņujorkas paņemto. Izvēle starp simtiem izrāžu katru vakaru. Kad izvēle ir izdarīta, uzrodas dažādi vispārinājumi par Ņujorkas skatuves mākslu. Mēs visas trīs no dažādām valstīm ieradāmies Ņujorkā, lai skatītos. Te ir tikai daļa no festivāliem, kuru izrādes skatāmies – American Realness, Coil, Under the Radar, Live Artery. Veicām ātro eksperimentu: ierosinājām dažus atslēgas vārdus saistībā ar gūto pieredzi, un te nu ir pirmās pārdomas, kas tika pierakstītas, galvenokārt braucot no Kvīnsas un Manhetenu ar metro Nr. 7. Pirms rakstīšana bija pabeigta, viena otras tekstus neredzējām. Publicējam tādus tekstus, kādi tie tapa, ņemot vērā visus metro apstākļus.

Telpas

Madli Pesti: Betona telpas. Koka telpas. Melnas telpas. Baltas telpas. Lielas telpas. Intīmas telpas. Aukstas telpas. Vecas telpas. Jaunas telpas. Intensīvi ķermeņi kustas apkārt un starp skatītājiem. Klusums. Smaga mūzika. Sasaistes ar tavu dzīvi. Sasaistes ar ārējo pasauli.

Inta Balode: Varētu domāt, ka tik milzīgā pilsētā un ar tik daudz cilvēkiem, kas no visas pasaules ierodas uz šiem festivāliem, vajadzētu mēģināt ikvienā telpā saspiest tik daudz skatītāju, cik iespējams. Nē, ja koncepcija to pieprasa, tad izrāde būs 15 cilvēkiem un viss. Pāris papildus pārdotās biļetes nekompensēs mākslinieciskās idejas upurēšanu. No otras puses, visur ir redzama spēja organizēt un izmantot telpas efektīvi – viss ir labā kārtībā, viss ir savā vietā, nekādas kopīgi dalītās Ņujorkas dārgās telpas izniekošanas.

Elena Slobodchikova: Telpās nav robežu. Riski telpas izmantošanā.

Smags darbs

I.B: Dejotāji atšķiras no citiem māksliniekiem. Zināmi ar to, ka strādā kā traki līdz spēku izsīkumam. Gatavi sastapties ar jebkuriem apstākļiem, dejot jebkur, gatavi gaidīt uz citiem māksliniekiem, pieticīgi. Līdz ar Eiropas konceptuālās dejas modi šķiet, ka šīs īpašības mazliet zudušas. Multimākslinieki ir pretenciozāki nekā dejotāji. Šeit, Ņujorkā, aiz katras izrādes ir liels un smags darbs. Ne tādā nozīmē, ka to var redzēt uz skatuves kā piepūli. Tas, kas ir redzams, ir niansētība, pamatīgi izstrādātas un pārdomātas lietas. Precizitāte un detaļas pat šķietami trakos, mežonīgos un provokatīvos darbos.

M.P.: Svīstoši ķermeņi. Liec un lauž sevi pret visiem dabas likumiem. Dažiem māksliniekiem ir iespēja veidot savu darbu divus gadus – ar garantētu algu vai stipendiju. Dažiem ir pusgads. Pat tas ir daudz. Un to var redzēt. Viņi neiznieko savu un publikas laiku. Viņi negrib izskatīties skaisti, viņi grib nodot idejas. Viņi strādā gan fiziski, gan mentāli smagi. Es domāju, ka tieši garīgais darbs paņem visvairāk laika. Tāpēc pusgadu vai divu gadu ilga sagatavošanās ir svarīga. Var redzēt, ka darbs ir pamatīgi pārdomāts. Tie ir lieli vispārinājumi, bet tas ir tas, ko jutu, skatoties uz māksliniekiem.

E.S.: Tehnoloģijas, teksta, telpas izmantojums. Mākslinieki, dejotāju uz kritiena robežas.

Personības uz skatuves

M.P.: Atkal vispārinājums, bet uztveriet to kā patiesību. Visi izpildītāji uz skatuves šķiet ir personības. Viņi zina, kāpēc viņi ir uz skatuves un ko viņi grib pateikt skatītājam. Vairums no viņiem netiktu uzņemti Igaunijas teātra vai dejas skolās. Viņi ir pārāk oriģināli, viņi neiederas rāmjos. Kāda resna dāma kustas kā jauns dievs, aiz viņas var sajust viņas dzīvi. Kāds jauns puisis ir kā tikko izkāpis no Linča “Tvinpīkas” vai tikpat labi viņš varētu būt no kosmosa ar visgarākajām rokām un kājām, kādas esmu redzējusi. Vai cits – viņu varētu noturēt par baznīcas kora zēnu, bet cik gudri un radoši, un inteliģenti ir viņa darbi! Vēl ir kāds tumšādainais dejotājs – viņš visu laiku trīc, baidos, ka viņš piedzīvos nervu sabrukumu.

I.B.: No kurienes tas nāk, ka jebkurš dejotājs, kuru redzam, var vienkārši stāvēt uz skatuves un jau ir interesanti? Turklāt visi ir ļoti pieejami, visu laiku kaut kur tuvumā, sarunājas, ir jau zālē reizē ar skatītājiem – vienkārši sēž vai vēl mēģina. Nekādu baiļu no demistifikācijas. Par spīti tam jebkurā mirklī viņi par pārslēgties uz tādu skatuves klātbūtni, ka tas mūs aizrauj un liek noticēt par visiem 100 %. Vai tas ir tāpēc, ka būt māksliniekam ASV ir grūtāk nekā Eiropā (jo gandrīz nemaz nav valsts finansējuma)?  Vai ir kaut kas atšķirīgs izglītības sistēmās? Viņi dzied labāk kā dažas vokālā džeza grupas, viņi lieliski runā, turklāt tekstus ir sacerējuši paši. Viņi ir gudri – filozofisku un zinātnisku ideju izmantojums šķiet tik dabisks un viegls. Patiešām šķiet, ka visi tiešām domā nopietni to, ko dara, viņi tic tam, ko dara. Viena no horeogrāfēm teica, ka var jau būt, ka viņa ir naiva, bet viņa vēl aizvien tic iespējai radīt savu mākslu nevis tikai kopēt un pārkopēt.

E.S.: Personība kā seksualitāte.

Personīgais un politiskais

M.P.: Apmēram 20 līdz šim redzētie mākslinieki ir bijuši pārsteidzoši personīgi. Neviens no darbiem nav bijis atklāti politisks, lai gan ir finansu krīze un tepat darbojas kustība „Okupē Volstrītu”. Pasaule iet uz leju, mēs paši zāģējam zaru, uz kura sēžam. Bija viena izrāde, kas pieskārās globālās sasilšanas jautājumiem. Arī visspilgtākais redzētais darbs skatījās plašāk uz mūsu pasauli un kritizēja mūsu apsēstību ar zīmoliem un modēm. Vairuma izrāžu tēmas ir cilvēka ķermeņa robežas un performatīvās situācijas robežas. Spēlēšanās ar metalīmeņiem vēl aizvien ir dienas kārtībā.

I.B.: Viņa pārtrauca dzert un lietot narkotikas un radīt mākslu par pasauli caur narkotikām. Tagad viņa ir vides aktīviste. Atļaušos minēt – arī veģetāriete. Un vēl aizvien rada interesantus darbus. Cita Viņa pārtrauca radīt trakus, eksperimentālus darbus, ieskaitot to, kur viņa skraida pa skatuvi ar lielu plastmasas locekli. Viņa devās uz Japānu un apguva Kabuki deju, kas kļuva par viņas jaunās izrādes kodolu. Tā vēl aizvien ir laikmetīgās dejas izrāde. Vai izrādes, kurās tiek iesaistīti skatītāji var tikt salīdzinātas ar pirmsvēlēšanu darbībām? Mākslinieki mēģina mūs dabūt, zinot, ka pienākšana par tuvu var būt riskanta. Vai izrāde ar liela auguma tumšādaino dejotāju un miniatūru balto sievieti vēsta kaut ko par Amerikas politiku? Vai mans personīgais stāsts kļūst politisks tajā brīdī, kad tam tiek piešķirts valsts finansējums?

* Dejas un teātra kritiķe, Igaunija

**Horeogrāfe, festivāla „Isadora” Krasnojarskā direktore, Krievija