Inta Balode

Ir 26. janvāra pēcpusdiena Ņujorkā. Snieg un putina. Cilvēki kombinezonos ar aiztītām sejām salīkuši steidz iepirkt pārtiku un sveces. Visos medijos satrauktas balsis vēsta par gadsimta sniega vētras tuvošanos. Veikali tiek slēgti agrāk. Steidzos, jo Latvijā tik labas cenas nav nekad, un ir mana pēdējā diena šeit. Pagaidām tikai tāda Rīgas ziemas diena ar sniega putru uz ietvēm vien ir. Taču apmērs, kādā tiek ierobežota satiksme, ir lielāks nekā orkāna laikā. Draugi ir pārliecināti, ka rīt uz mājām netikšu. Man nav nekas pretī Ņujorkas gadsimta “sniegkalipses” dēļ vēl pāris dienas un naktis pavadīt ar skatu uz Soho jumtiem, uz kuriem ik rītu iztēlojos Trišas Braunas dejotājus. Bēdīgi tikai, ka laikam nenotiks tradicionālie pirmdienas izrāžu vakari Džadsona baznīcā, kur šovakar jādejo arī Elīnai Lutcei. Elīna organizācijas Movement Research rezidenču programmas MRX ietvaros mēnesi uzturējās rezidencē Ņujorkā. Pērn šīs pašas programmas ietvaros Ņujorkas dejas pasauli piedzīvoja Kristīne Vismane un Dmitrijs Gaitjukevičs.

Viss ir ciet. Skolēniem, studentiem un veikaliem rīt brīvdiena, Brodveja šovi atcelti, Medisonas izrādes atceltas, metro kursē svētdienas režīmā, bet pēc 23:00 nekursēs nemaz. Lidmašīnas atceltas (lidoja tikai mans reiss uz Kopenhāgenu un vēl viens uz Indiju. Skandināvi varbūt vēl pārliecināja, ka prot ar sniegu tikt galā, bet kā indieši tika pie lidošanas?). Tā nu sēžu ar skatu uz putenīti, gaidu ziņu no Elīnas, ka izrādes nebūs, un bēdājos, ka viņa nedabūs leģendārās Džadsona baznīcas pieredzi. Tomēr ziņas nav, tātad izrāde būs! No četriem plānotajiem darbiem būs tikai divi. Movement Research māksliniecisko programmu vadītājs Levi Gonzalezs esot cīnījies kā lauva, lai izrāde notiktu. Elīnas dēļ, jo kā gan viņa aizbrauks bez Džadsona.

Zālē ir kādi 20 skatītāji. Ņemot vērā situāciju, tas ir negaidīti daudz. Elīna ir pirmā. Rādīs ideju no topošā solo darba “corpuss”, kura pirmizrāde gaidāma pavasarī. Elīna reiz teica, ka kritiķi mēdz izstāstīt par daudz un pēc tam skatītājiem vairs nav vērts nākt, tomēr mazliet pastāstīšu. Viņa lietišķi nokāpj no kora daļas baznīcas aizmugurē, ģērbusies veļā vien, rokās milzīgs melns iepirkumu maiss. Netālu no altāra daļas apstājas, noliek maisu, pagrozās uz visām pusēm kā policijas fotografēšanā, modeļu atlasē, vai atrādot sevi dejas templim – Džadson, Džadson, saki man, vai man ir dejotājas ķermenis un idejas, vai esmu cienīga? Tad sāk lēni un rūpīgi silti paunoties, izraisot zālē omulīgu ķiķināšanu, jo ārā taču gadsimta putenis. Džemperītis ar kapuci “I love NY” – jau atkal smiekli. Pēc izrādes jautāju Elīnai, vai doma par biezo apģērbu kārtu radās tikai šodien? Nē, nepavisam, nē! Tā ir tēma, ar ko strādā, veidojot jauno solo, bet viņa jau arī esot padomājusi, ka izskatīsies pēc pēdējā brīdī tapuša solo. Lūk, vēlreiz pierādījums, ka mākslinieki paredz nākotni, tieši tāpēc ir laikmetīgi. Ne jau šodien jātaisa izrāde par to, kas notiek šodien, jātaisa par to, kas vēl būs, tad būs laikmetīgi.

Par pārējo, kas notika, nestāstīšu, bet intriga par topošo solo radās pavisam noteikti, un arī aplausi bija ļoti cienījami, un Elīna saņēma gana daudz komplimentu, tostarp no organizācijas vadības. Vadība gan atvainojās, ka bija tik maz cilvēku, tā nekad neesot. Tad nu es pa jokam, bet gana pārliecinoši teicu, ka viņiem ir iespēja to labot, jo Elīna vēl kādu laiku būs Amerikā un kāpēc gan neparādīt viņas darbu vēlreiz? Turklāt tās taču ir tikai desmit minūtes. Pieklājības pēc viņi teica – jā, jā, kāpēc gan ne, varētu gan –, bet biju pārliecināta, ka tas nenotiks. Galu galā šis vakars, kas noteikti bija ekonomiski dikti neizdevīgs, notika tikai Elīnas dēļ, jo viņas rezidence beidzas. Turklāt iespēju dejot Ņujorkā kaut vai vienu reizi mūžā nākas gaidīt gadiem, un tas biežāk nenotiek, nekā notiek.

“Ak, tad tas putenis bija tāpēc, ka man jādejo divreiz!” – joko Elīna, kad kāri ēdam picu vienā no retajām vietām, kura ir vaļā. Tobrīd nebūt nav skaidrs, ka otrā reize būs. Pēc pāris dienām ir skaidrs – būs! 16. februārī Elīna dejos vēlreiz! Jādomā, ka ārā nebūs kārtējais gadsimta putenis un ļaudīs stāvēs rindā, kā tas ierasti Džadsona baznīcā ir.  Ir labi būt no mazas valsts – šaubos, vai kādam amerikānim dotu šādu bonusu. Otrs 26. janvāra vakarā rādītais darbs turpmāko pirmdienu programmās nav redzams. Tomēr – gan jau pie vainas nav mazā valsts, bet tas, ka esi visnotaļ rādāms. Lieliski, ja tevi grib redzēt vēlreiz pēc tam, kad vienu reizi jau ir redzējuši!

Trīs jautājumi Elīnai par pieredzi MRX rezidencē.

Trīs lietas, ka bija visvērtīgākās Ņujorkas rezidencē.

1. Dažādie pasniedzēji – katrs ar savu pieredzi, personību, tehniku un klases vadīšanas un veidošanas struktūru (Gwen Welliver, Chris Aiken, Jeanine During ,Jenifer Nugent, DD Dorvillier, Ismael Houston-Jones, Miguel Gutierrez).

2. Festivāls American Realness – jumtu norāva vairākkārt! Piemēram, Miguel Gutierrez Age & Beauty. Part 1 vai Ivo Dimchev Fest.

3. Laiks! Ir laiks pievērsties sev, savas kustības, ieradumu un strādāšanas struktūras pētniecībai. Laiks saprast, ka ne vienmēr vajag šaustīt sevi par saviem ieradumiem vai veidiem kā strādāju, jo tieši ar šiem ieradumiem esmu nonākusi šeit – Ņujorkā, un tas šķiet nemaz nav tik slikti!

Viens kārtīgs pārsteigums.

Lielās Ņujorkas auditorija daudz neatšķiras no Latvijas mazās. Ar to es domāju, ka mums ir maza auditorija laikmetīgajai dejai, taču Ņujorkai un tās mērogam ir tieši tikpat!

Cik daudz un kā tevi ietekmēja tas, ka dejoji TAJĀ slavenajā Džadsona baznīcā? 

Dejot Judson Church bija ļoti īpaši un maģiski. Atrodoties zālē, ir tāda ļoti droša sajūta, kura nepamet arī dejojot. Grūti to tā aprakstīt vārdos, bet sajūta ir brīnišķīga – lepnumus mijas ar milzīgu uztraukumu, pārliecība ar šaubām, un ir milzīgs enerģijas pieplūdums. Esmu ārkārtīgi priecīga, ka man būs iespēja tur dejot vēlreiz un salīdzināt pieredzes un ietekmes.

Saistītie raksti:

“Mūsu horeogrāfi Ņujorkā!”