Baiba Ozoliņa*

26. marta pievakarē dodos skatīt „Vilceni”, dejas izrādi, kas tapusi sievišķi radošā Simonas Orinskas, Agneses Bordjukovas, Ievas Putniņas un Aijas Uzulēnas sadarbības procesā. Jā, stāsts ir par pirmatnējo sievietes spēku meklējumiem, ko uzjundījusi Klarisas Pinkolas Estesas grāmata „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”. Grāmata slavena, ideja intriģējoša, tur kam labam ir jābūt.

Jāsaka, ka grāmatu līdz šim lasījusi neesmu, tomēr pamatnostādnes apjaušu un kopumā piekrītu, ka nepieciešams meklēt savas saknes un enerģijas krājumus pirmmātes un senču gudrībā. Tomēr vēl šaubos, vai tam jānāk no Latīņamerikas puses. Vārdu sakot, esmu nedaudz informēts, ne pārāk sagatavots parastais skatītājs izstāžu zālē “Arsenāls”. Lai arī nepamet sajūta, ka tāda esmu viena. “Arsenāls” čum un mudž, cilvēki cits citu sveicina un skauj, pazīst. Esmu atnākusi laikus, izmantoju iespēju aplūkot Purvīša balvas nominantu izstādi. Ļoti patīkams ievads! Tad ievēroju, cik ļoti visi gatavojas izrādei, skatuves paaugstinājumu, iekārtojumu, projektorus, ekrānus, gaismas, skandas, scenogrāfiju – skatuves vidū iedurtu, līdz pašiem “Arsenāla” griestiem izspraukušos laternas stabu ar kustīgu ventilatoru apgaismes objekta vietā. Šis ventilators, papildus pārdomām „kā, tas te ir iedabūts?”, jau krietni pirms izrādes vieš domas par to, ka būs karsti… Jā, tātad gatavošanās ir nopietna, iesaistīto mākslinieku daudzums intriģē, un vēriens ir apskaužams. Skatītāju ir daudz, daudz vairāk, lai visi varētu redzēt visu. Nosēžos tuvu, lai arī jau zinu, ka būs karsti… Izrāde sākas ar “Arsenāla” telpas burtisku kļūšanu par izrādes telpu. Purvīša glezna no sienas pārceļo uz videoprojekcijām un atpakaļ. No izstāžu zāles publiski bēg kāds apmeklētājs, jo izeja no zāles ir arī skatuve. Turpretī – divas meitenes tā arī neliekas izrādes traucētas un visu tās laiku turpina baudīt izstādi un mākslinieku “mantras” (katrs Purvīša balvas nominants video intervijā austiņās katram individuāli stāsta, kāpēc rada).

Tik daudz par telpu un vietu. Par pašu izrādi. Tā pagāja ātri. Tajā bija daudz vizuālas informācijas, kuru nesa gan video mākslinieki, gan skaņu un gaismu mākslinieki, gan dejotājas – ar ķermeni, ar kustībām (kopā un atsevišķi), mīmiku, tērpiem, kurpēm un simboliem. Jāsaka, ka tas viss radīja pārpilnības (tēli, tērpi, kaili ķermeņi, mīmika, agresija un maigums) sajūtu, smadzenes nedaudz pārkarsa, tomēr beigās viss saslēdzās un radīja vienotu, paliekošu iespaidu. Izrāde vēl ilgi lika domāt gan par to, vai laikmetīgā māksla bez naratīva ir tikpat jaudīga (vai jaudīgāka) kā bez tā? Ko man šī izrāde dotu, ja es nezinātu neko, ne par vilcenēm, ne Estesas zinātniskajām interesēm, ne Simonas Orinskas daiļradi? Galvenais, ko tā man deva, ir atziņa, ka ceļš pie pirmmātes ir iespējams, ka ir daži cilvēki, kuri šo ceļu jau iet un pat var dalīties pieredzē, ka jāizlasa tā grāmata un jākļūst pirmatnēji viedai pēc iespējas ātrāk. No otras puses, varbūt nemaz nav jālasa un jāmeklē pašai. Tā, šķiet, būtu pat interesantāk. Nē, tomēr izlasīšu un tad pati. Lai neviļus negadās atklāt kādu velosipēdu.

Noslēgumā: viena no spēcīgākajām izrādes radītajām asociācijām par manām attiecībām ar māti. Kad mēs nekādi nespējām vienoties par to, ko man vilkt mugurā, viņa bieži teica: „Nu, tad uzvelc maisu un ej…”. Tad es vēl nesapratu, ka viņa mani sūta iniciācijā.

*Baiba Ozoliņa ir kultūras menedžere ar piecpadsmit gadu pieredzi. Mācījusies Latvijas Kultūras akadēmijā kultūras teoriju, vēsturi un vadībzinības. Turpat ieguvusi arī mākslas maģistra grādu. Specializējusies mūzikas menedžmentā un kultūras projektu vadībā. Kopā ar mūzikas grupu “Dzelzs vilks”, Olgas Žitluhinas dejas kompāniju un dejas mākslinieku apvienību “Ārā” producējusi un īstenojusi oriģinālus kultūras pasākumus, koncertus un laikmetīgās dejas izrādes. Prieku sagādā iespēja palīdzēt radošiem cilvēkiem īstenot viņu ieceres. Patīk kultūras un mākslas pasākumu vērošana. Vājība – vizuālā māksla.