Ditas Eglītes diplomdarbu recenziju maratona fināls!

15/06/2011

Dita EGLĪTE

Laiks dejot studentiem noslēdzās ar Evitas Birules Dendija prātā un Kristapa Ceļmalnieka Dzīves laikā mirstoši. Pirmajā diplomdarbā mani nelika mieru jautājums par Mihaila Gļinkas un baroka bezsakaru, kaut saprotu – laikmetīgā deja pieļauj jebkādas kombinācijas sava mērķa sasniegšanai. Taču arī to ir pagrūti uzminēt – vai horeogrāfe vēlējusies ironizēt par baroka laikmeta īpatnībām vai vienkārši tās ilustrēt dejas izrādē? Vizuālais ietērps gan ir asprātīgs – ar oriģinālām baroka kostīmu detaļu stilizācijām (Marika Džule, Anita Birule) un „papjē mašē” briežu/ aļņu milzu maskām. Taču lielāks efekts noteikti būtu panākts, ja izrāde iztiktu bez paskaidrojošā teksta lasīšanas fonā, kas iestudējumu padara liekvārdīgu (piemēram galda spēļu ainā). Jēga tekstam būtu gadījumā, ja kustību materiāls ar to kontrastētu konsekventi.

No visa liekā atsegtā, drūmi melnā Dailes Kamerzāle ir īsti piemērota eksistenciāliem jautājumiem, kas ir Kristapa Ceļmalnieka izrādes centrā. Šis iestudējums divos vārdos būtu nodēvējams par „prāta mulsumu”, kurš neizbēgams mūsdienu informācijas un iespēju pārbagātības laikmetā. Un izrāde arī ir pilna ar visu iespējamo – te ir gan dejas un mūzikas klasika un popsa, gan izklaides industrijas elementi. Izrādes noskaņa sākotnēji ir gana nopietna, bet fināla daļā rodas sajūta, ka horeogrāfam filozofiskā refleksija par dzīves un nāves attiecībām galu galā piegriezusies – un sākas absolūti dulls „karnevāls”, kurā kronis visam ir Andreja Filipova trulais zāģētājs ar smirdīgo aparātu. Man gluži vienalga, ka tas laikam tikai Evas Vancānes varones murgs. Galvenais, ka dejas tomēr atkal smejas, kas ir īstā Laiks dejot vadmotīvs šogad.

Šajā diplomdarbu sērijā neredzējām Roberta Muciņa darbu un ne vārda vēl neesmu bildusi par Krišjāņa Santa dejas instalāciju Tīklošana, kura bija skatāma jau sestdien VEF Mākslas centrā. Šī telpa noteikti bija piemērotāka „kompju” dejām, salīdzinot ar Dailes teātri. Taču digitalizētās dejas noteikti lika domāt, kāds spēks kustībai tomēr ir dzīvajā kontaktā ar skatītāju. Īpaši, ja kaut kas norisinās dažādās vietās un vienlaicīgi – kaut kā to uztvēru neobligāti un atsvešināti. Kaut ideja neapšaubāmi interesanta.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.