Novērotā deja. Par izrādi “Trīspadsmit21”

12/01/2016

Agnese Bordjukova*

Zinu, ka šis ir horeogrāfa Mārtiņa Freimaņa pirmais mēģinājums veidot dejas izrādi. Pats autors atradās uz skatuves, līdz ar to pietrūka vērotāja pozīcijas. Es neesmu dejas kritiķe, mēdzu būt tās praktiķe. Pēdējo mēnešu laikā īpaši aktīvi domāju, kas ir horeogrāfija, deja. Tāpēc ir gan izaicinoši, gan interesanti mēģināt izteikt vērtējumu notikumam, ko piedzīvoju 45 minūtēs 13. decembra vakarā. Šo pieredzi uztveru kā mācību procesu. Ceru, ka līdzīgi Mārtiņš novērtē savas izrādes veidošanas pieredzi.

Vārdi un skaitļi

Fibonači skaitļu virkne ir ciparu secība, kurā katru nākamo veido divu iepriekšējo summa (0 1 1 2 3 5 8 13 21…utt.) Izrādes rakstiskajā pieteikumā minēts, ka nosaukumam izvēlēti divi šīs virknes elementi.  Tas darīts, lai uzsvērtu, ka “izdejotais notikums ir tikai mikroskopiska daļiņa no lielās dzīves spirāles”. Neskatoties uz sākumā šķietamu nenozīmību, katrs notikums mūsu dzīvēs ir svarīgs, jo, “tikai saslēdzot visus dzīves notikumus secīgā virknē, mums izdosies pacelties augšup”. Par ko varētu būt izrāde, iepazīstoties ar šādu ievadu? Par plūdumu, par spirāli, par cēloņu seku ķēdi? Gana vispārināti, tāpēc, analizējot šo darbu, es izlemju koncentrēties uz Fibonači skaitļu virknes struktūru.

Skaitļi ir noteiktās attiecībās cits ar citu – bez iepriekšējo divu summas, nevar veidoties nākamais. Kopums veidojās neatkarīgu elementu savienošanās rezultātā. Ir vajadzīgi vismaz divi, lai rastos trešais. Ir vajadzīgs iepriekšējais, lai rastos nākamais. Šī ir pateicīga shēma, caur kuru parādīt arī cilvēku attiecības, to pievilkšanās un atgrūšanās nemitīgo mijiedarbību. Pieteikumā Mārtiņš min, ka viņa personīgais stāsts atklās šķiršanās pieredzi. Viena no dejotājām izrādes noslēgumā izrunā visā darba laikā vienīgo vārdu, tas ir viņas pašas vārds – “Elza”. Tas izskan kā zīme, ka viņa ir atbrīvojusies no kaut kā, kas viņu iegrožojis vai turējis. Aplūkojot racionālo ieceru un pamatojumu apkopojumu, ko veido vārdi un formulas, man rodas priekšstats, par ko varētu būt darbs. Tālāk seko izrādes kā notikuma pieredze, ko piedzīvojam reālajā laikā, sēžot skatītāju rindās un vērojot dzīvo procesu uz skatuves. Nav jau viegli otram nodot informāciju tieši tā, kā esi vēlējies. Starp ieceri un rezultātu bieži ir atšķirības, tāpat kā starp mehānisko un dzīvo, kā starp formulu un brīvību.

Pacelties augšup

Kopš pirmajām izrādes sekundēm, sēžot tumšajā zonā, iedomājos, ka līdzīgi dzīvniekam manas acis gail, tverot katru niansi. Jūtu, ka saasinātās uztveres dēļ viss, ko ieraugu uz skatuves, šķiet svarīgs; skatuviskā darbība veido stāstu, kuram vēlos sekot. Aptuvenas izvēles un pusceļā atstāti lēmumi, manī rada jautājumus.  Zinu, ka izrādei vajadzēja sākties ar izgaismotu koka gabalu vienā no skatuves stūriem, bet variantā, ko redzēju, tehniķa misēkļa dēļ, tas nenotika. Pirmais, ko ieraugu ir divas ķermeņu veidotas figūras, varētu pat tās saukt par dzīvām instalācijām. Atveidoto pozīciju jēdzieniskā ietilpība un, kā man šķiet, izrādes tēmas pieteikums ir spēcīgs. Tas ir precīzs, jo rada asociācijas ar procesu, kas tiek atveidots. Abas dejotājas – Elza Pūce un Daina Zviedre – atrodas uz savu skatuves partneru – Oskara Sadovska un Mārtiņa Freimaņa – kājām, aptuveni vienu metru virs zemes. Kājas ir gan atbalsts, gan iespēja būt redzamām – “lidot”, gan saikne starp partneriem. Šīs ainas radītais iespaids ir tēlaini ietilpīgs, paredz telpu asociācijām, ir gana konkrēts – veido dzīvu vizualizāciju par cilvēku savstarpējām attiecībām, ja gribam – par partnerattiecībām. Uzskatu, ka horeogrāfs ir skaidri pieteicis tēmu un precīzi atradis vizuālo risinājumu, vienīgi nepamatoti ātri atteicies to turpināt. Visu attiecību komplekso dabu varētu izspēlēt, balstoties uz sākumā izmantoto kustības principu. Tas piešķirtu gan dziļumu, gan neskaitāmas nianses viņa stāstam, nenojaucot arī skatītājiem iespēju sekot, tieši pretēji – veidojot idejas pamatīgumu, kā arī saturisku vieliskumu kustību materiālā.

 Vai dejā 2+2 arī ir 4?

Dejas izrādes var būt ļoti dažādas, tāpat arī to izvēlētie izteiksmes līdzekļi. Dejas valoda ir kustība, kura ne vienmēr pieprasa dramatisku struktūru. Tā var tikt būvēta uz fizikalitātes un kustības plūduma principiem. Tā kā izrādē “Trīspadsmit21” tika atveidoti konkrēti stāsti, manuprāt, ir svarīga vienas daļas sasaiste ar citu un atainoto procesu attīstība, loģika un mērķtiecība. Pēc pirmās ainas, ko uzskatu par daudzsološu, viss pārējais darbs kļūst diezgan mehānisks. Līdzīgi kā pēc Fibonači formulas, veidojas uz skatuves redzamie notikumi: savienojot vienu kustību ar otru – veidojas sekvence, pievienojot mūziku – deja; tiek atveidota viena aina – uzsākta cita. Es redzu, ka dejotāji veic dažādas darbības – visi četri pārvietojas pa telpu, izpildot zināmus kustību virknējumus. Guļ uz grīdas un sapņo par “savām debesīm”. Ir mirkļi, kad viena no dejotājām atkal vēlas lidot, un šoreiz cits partneris, ne tas, kurš viņu turēja sākumā, nes viņu uz muguras. Redzu, ka vīrieši lec viens otram pāri… Visās šajās darbībās es nespēju redzēt motivāciju. Kas liek mainīt vienu kustību sekvenci vai principu uz citu?  Ko šīs darbības maina tēlu iekšējā attieksmē pret notiekošo? Es redzu, ka dejotāju fiziskais ķermenis grib dzīvot, bet seja dara lielu darbu, lai netiktu izelpotas smagumu apliecinošas elsas, lai mīmika neparādītu, vai man tikko notikusī komunikācija patika vai riebās. Varbūt man viss ir apnicis, vai tomēr es ļoti gaidu mirkļus, kad… Kāpēc es nesu šo sievieti? Kāpēc es visu daru tik paklausīgi? Kur ir mans personīgais stāsts, mana iekšējā attieksme? Tie mirkļi, kuros skatītājam ir iespēja ieraudzīt cilvēciskas šaubas, jautājumus, nedrošību, neizdošanos, vēlēšanos, kas ir tik klātesoši jebkurā stāstā par attiecībām, šķiet, vienkārši nav ņemti vērā. Tiem it kā ir pārlekts pāri. Dejotāju izpildījums atstāj vien priekštatu par atveidoto, neļaujot sajust savas pieredzes nozīmību un garšu.

Intriģējošs elements izrādē ir manis jau pieminētais satrunējušais koka gabals, kas atrodas uz skatuves visu izrādes laiku, tomēr īsti netiek izmantots. Reizēm tikai kāds no dalībniekiem tur atsēžas, bet ne tāpēc, lai uzsvērtu šīs dekorācijas nozīmi, bet drīzāk, lai nebūtu uzmanības centrā. Tuvu izrādes beigām, abi vīrieši sāk šo koku demontēt un izkārto tā daļas pa visu skatuvi. Arī beigās autors, šķiet, apcer ideju, ka jebkurš kopums sastāv no daļām. Kad dejotāji demontēja koka gabalus, manā galvā ieskanējās frāze: kāpēc kaut kas neturas kopā? Kāpēc kaut kas beidzas? Tāpēc, ka pienāk termiņa beigas vai vienkārši es sajūtu, ka ir laiks beigt? Vai viss ir pateikts?  Es domāju, ka šī izrāde ir pusceļā, jo autoram vajadzētu konkretizēt vēl daudzas lietas, atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Jāatrod uzticams skatītājs, kas dod atgriezenisko saiti. Varu vēlēt vien interesi pilnveidot šo darbu un turpināt meklēt līdzekļus, ar kuriem pēc iespējas precīzāk skatītājam nodot savu ideju. (Šo es novēlu arī sev.)

 

*Agnese Bordjukova – laikmetīgās dejas horeogrāfe un izpildītāja. 2007. gadā absolvējusi modernās horeogrāfijas nodaļu Latvijas Kultūras akadēmijā. Kopš 2007. gada ir dejas apvienības “Dejas anatomija” dalībniece. Piedalījusies lielā daļā apvienības veidoto projektu. Šobrīd studē LKA maģistrantūrā, Teātra mākslas programmas laikmetīgās dejas apakšprogrammā un strādā pie savas pirmās solo izrādes.

 

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.