Noticu visam, ko redzu. Par Līgas Lībertes dejas teātra izrādi

06/02/2014

Dita Eglīte

Pirmais iespaids, kas rodas, salīdzinot Līgas Libertes izrādi „Mēs esam ceļotāji” un „Netici visam, ko redzi” (kas secīgi ir jaunākie Līgas Libertes dejas teātra iestudējumi), ka aizvadītās sezonas izrādē Līga strādājusi ar moto „izrādē viss ir tā, kā es to jūtu”, bet jaunajā darbā „viss ir tā, kā es to gribu”.Joprojām tā ir Līgas dejotāju absolūta emocionāla vienotība ar savas grupas vadītāju un horeogrāfi izrādes stāstā, taču „Netici visam, ko redzi” klāt nākusi arī jaudīga enerģija. Ja „ceļotājos” rodas priekšstats, ka Līga visam ir līdzās tīri sajūtu līmenī, tad Ņujorkas pieredzei veltītajā gabalā rodas teju fiziska sajūta, ka tepat, kaut kur starp izpildītajiem, Līga pati arī aizrautīgi dejo. Skatīties uz to, cik ļoti trupa un tās vadītāja ir viens veselums, saprotams, – ir piedzīvojums. Un šis vārda vistiešākajā nozīmē ir autorteātris. Līgas Libertes autorteātris – izdomāts, izštukots, izsapņots, pārdzīvots, izvētīts un gan jau ka arī izraudāts. Jebkurš horeogrāfs var tikai sapņot par šādu dejotāju trupu, kas apveltīta ar teju vai fanātisku ticību un uzticēšanos.

Otra kvalitāte, kas pārsteidz un reizē sagādā estētisku gandarījumu – apbrīnojami uztrenētie dejotāju ķermeņi. Ar gluži vai ideālu līdzsvara kontroli, fiziski spēcīgi un izturīgi, atlētiski un nospriegoti. Pat vienai otrai profesionālai dejas trupai dažkārt pietrūkst, piemēram, sinhronitāte, ka Līgas Libertes dejas teātrī bija vērojama tuvu ideālam, neraugoties arī uz dejotāju atšķirīgajiem augumiem. Vēl lielāku sajūsmu tas raisa arī, apzinoties faktu, ka gandrīz visi dejotāji šeit atrodas uz brīvprātības principiem, t. i. darba dienu viņi vada pilnīgi citā sfērā un nodarbēs, tikai vakaros sanākot uz nodarbībām. Ir skaidrs, ka vismaz amatieru līgā kustību nostrādātībā konkurentu viņiem šobrīd nav.

Lai papildinātu savu profesionālo izglītību, Līga aizvadītajā sezonā vairākus mēnešus pavadīja Ņujorkā. Šī pieredze iedvesmojusi horeogrāfi arī jaunajai dejas izrādei „Netici visam, ko redzi”, kas pirmizrādīta tika Dailes teātra Mazajā zālē jau 2013. gada 1. decembrī. Kā horeogrāfe minēja sava uzveduma priekšvārdā 31. janvārī, kad DFab (Dizaina fabrikā) notika papildizrāde, šajos mēnešos šis tas esot mainīts un pieslīpēts. Nevaru diemžēl salīdzināt, bet janvāra pēdējās dienas izrāde, ar kuru tika svinēta arī Līgas Libertes dejas studijas 5 gadu jubileja, tiešām atstāja nostrādāta un pārdomāta priekšnesuma iespaidu. Cita lieta – vai viss, kas tajā bija redzams, sakrīt ar skatītāja gaumi, gaidām un priekšstatiem, ko sagaidīt no laikmetīgās džeza dejas uzveduma.

Vienmēr, kad esmu skatījusies Līgas Libertes iestudējumus, viņa pati pirms izrādes iznāk skatītāju priekšā – lai pieteiktu un nedaudz pakomentētu, par ko šī izrāde būs un kas to inspirējis. No vienas puses (īpaši tiem, kas ar LLDT saskaras pirmo reizi), tas var būt arī ir svarīgi – redzēt autori un uzzināt, par ko būs tā vakara stāsts. No otras puses, tiek it kā nedaudz atņemts pārsteigums un satraucoši priecīga neziņa. Personīgi man šoreiz tas traucēja organiski pieņemt, piemēram, uz meiteņu homoseksualitāti būvētās epizodes. Vispirms Līga uz to uzmanību bija pievērsu jau intervijā Neatkarīgajā Rīta Avīzē un “100g kultūras” ziņu sižetā, tad vēl izrādes vakara uzrunā, un par daudz jau tas šķita, kad izrādes laikā tas tika izspēlēts vismaz divas reizes. Kas par daudz tas par skādi. Iespējams, ja nebūtu tik daudz runāts (kaut arī ne jau visi visos medijos izlasījuši un dzirdējuši), šīs epizodes izskanētu dabiskāk un emocionālāk. Un es tik daudz racionāli neprātotu par to – cik svarīgi mākslā runāt arī par seksuālo orientāciju, un cik reti māksliniekam izdodas to pasniegt bez pedalizēšanas.

Otrs Ņujorkas pieredzi spilgti prezentējošs elements bija vēl vairāk ilustratīvs – mētelītis, kuru dejotāja uzvilkusi, izskatījās kā debesskrāpis ar mainīgi izgaismotām loga rūtīm. Modele mētelītī lēni izmeta līkumu pa deju laukumu (un jebkuram zālē bija skaidrs, ko tas simbolizē) un nogāja malā, lai to novilktu. Smuki, tomēr izrādes kontekstā tā šķita tikai bezkaislīga zīme. Savukārt biedējošas un uz skatītāju spēcīgu iespaidu atstājošas zīmes noteikti bija dejotāju bezemociju sejas, kas šķita sastingušas kādā bezdomu un bezgribas fokusā. Bija jānotic, ka tie ir cilvēki-roboti, kas apdzīvo vienu no pasaules apdzīvotākajām metropolēm. Vairums izrāžu epizožu ir ļoti dinamiskas, enerģiskas, ko vēl vairāk uzsver ritmiskās mūzikas skaļums, bet uz skatītāju emocijām jānostrādā atpazīstamu popa un roka dziesmu kaverversijas. Ritmu skatītāja apziņā „pumpē” arī klipu kompozīcijas princips. Mainoties mūzikas kompozīcijām, vienu epizodi strauji nomaina nākamā, grupu numuru – dueti, utt…

Netici visam, ko redzi, foto: Aiga Rēdmane

Horeogrāfe Līga Liberte atzīst, ka viņas dejotāji esot priecīgi par iespēju šajā reizē patiešām izdejoties līdz spēku izsīkumam. Pretstatā ierasti Latvijas laikmetīgajā dejā redzamajam – LLDT jaunākajā izrādē dejošanas jeb kustības tiešām ir ļoti daudz, taču brīžiem šķiet, ka mazliet vairāk nekā domu, ideju un vēstījuma, ko kustībai vajadzētu/ko tā varētu nest. Tas savukārt rada sajūtu par „liekvārdību”, kas nav īsti labi ne runātajā, ne kustību valodā. Un kāds paradokss – izrādes vakara kontekstā dejotāju iesildīšanās (vismaz 15 minūšu pirms izrādes un vēl pirms Līgas priekšvārdiem), kas daļēji apgaismota notiek skatītāju acu priekšā, ir pat ar stipri lielāku intrigas devu un noslēpumaināka nekā „īstā” izrāde. Iesildīšanās notiek tieši tik ilgi, lai skatītāju sāktu pārņemt zināms tramīgums – ir vai nav jau sākusies izrāde; un, ja ir, vai nevajadzētu atrauties no sarunu biedra līdzās vai vīna glāzes rokās, lai pievērstos priekšnesumam… Arī šīs epizodes kontekstā pilnīgi noteikti var piekrist, ka „Netici visam, ko redzi” DFab telpas ir ļoti piemērotas. Pat ļoti izrāde sevī var „ievilkt” šādā, visai demokrātiskā, telpā (ar bāru līdzās) ar plašumu un telpu skaņai, enerģijai un atmosfērai. Ar šo jaudīgumu Mazās zāles formāts varētu būt kā vardarbīga iespiešana stūrī…

Mazāk draudzīga gan šī vieta, iespējams, ir pašiem dejotājiem. Pirmkārt, jau betona grīdas dēļ, kas fiziski grūtajai un enerģiski dinamiskajai kustībai atņem daļu elastības, atsperīguma, rezonanses. Otrkārt, ja ārā ir tādi grādi, kādi bija izrādes vakarā, puskailajiem sasvīdušajiem ķermeņiem gan jau ka izturībai tā ir vēl papildu slodze. Zinu jau gan, ka riebīgi pūš arī uz Dailes vai Nacionālās operas skatuves, un māksla prasa upurus… Cita starpā, nevajadzīgi manu uzmanību saistīja arī vienas dejotājas triko, kura biksīšu daļa ir tik ļoti skopa, ka nemitīgi asociācijas virpinājās pie varbūtībām, ka vīriešiem jau patīk…, ka izrāde nemaz nav iecerēta nopietna un īstenībā varbūt ir domāta kā laikmetīga varietē variācija…

Taču es gribu ticēt, ka (bez atsevišķām iebildēm) visādi citādi visnotaļ jaudīgi uzbūvētā izrāde ir nopietns dejas stāsts. Par cilvēku pasaulē, par sienām, kas mūs savstarpēji nošķir vienu no otra, par troksni un tempu, kurā mēs varam pazust… Turklāt – jau Līgas Libertes rokrakstā ierastajā teju perfektajā vizuālajā iestudējuma kvalitātē, kas ietver grimu, frizūras, scenogrāfijas detaļas, un jo īpaši – gaismojumu.

Netici visam, ko redzi, foto: Aiga Rēdmane

DANCE.LV žurnālā publicētie raksti par Līgas Libertes dejas teātri:

Lāsma Bergfelde “Skatītāja par Līgas Libertes dejas izrādi “Mēs esam ceļotāji””

Inta Balode “Māksliniekam ir tiesības, skatītājam ir tiesības, bet nāve ir nāve”

Dita Eglīte “Ar deju par taureņiem. Saruna ar Līgu Liberti”

Inta Balode “Saruna ar skatītāju Beatrisi”

Inta Balode “Vai citādi dejotāji?”

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.