Ilva Lorence

Katru reizi uz dejas izrādi eju ar satraukumu. Ko jaunu horeogrāfs būs izdomājis, ko vēlēsies pateikt ar savu darbu pasaulei un vai es to spēšu nolasīt? Šie ir jautājumi, kas maldās galvā pirms izrādes sākuma. Informācija par gaidāmo izrādi bieži vien ir skopa, bet gadās arī tā, ka informācijas ir par daudz un tas traucē atbrīvoties un pilnībā saslēgties ar uz skatuves redzamo darbību, jo ir jau radušies priekšstati, kādai izrādei vajadzētu būt. Vēl izrādē piedzīvotās sajūtas atšķiras atkarībā no tā, vai spēju atslābināties un baudīt notiekošo vai arī esmu tik aizņemta ar simbolu, kustību skaidrošanu, ka nespēju uztvert izrādi kā vienotu kopumu, un, tā teikt, teātra maģija man iet gar degunu. Varbūt problēma ir manī, ka tik izmisīgi vēlos visu saprast un racionāli izskaidrot, kaut apzinos, ka tas nav iespējams, it īpaši dejas izrādēs; vai arī mākslinieka domu pavediens kaut kur ir pārtrūcis, un ainu virkne tā arī neiegūst kādu jēdzienisku nozīmi. Šādas pārdomas radās dienu pēc “Spēlmaņu nakts” balvas pasniegšanas ceremonijas, kad Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT) notika pirmizrāde Agates Bankavas jaunākajam darbam “Memor”.

Laikmetīgās dejas izrādēm ir tiesības stāvēt blakus dramatiskā teātra izrādēm, baletam, mūzikas koncertiem, mākslas izstādēm un citām radošām izpausmēm, bet joprojām jūtama izstumšana no “īstās” mākslas blices – varam vēl diskutēt, vai tāda mūsdienās maz pastāv. Viena “Spēlmaņu nakts” balva laikmetīgās dejas kategorijā (uz 20 citu balvu fona) jau parāda attieksmi pret šo nozari kopumā, tāpēc prieks, ka turpmākajos gados dejai būs savs apbalvojums. Dejas balva dos iespēju izvērtēt Latvijas dejas attīstību kopumā un pievērst plašāku skatītāju uzmanību kustību izrādēm.

Agates Bankavas izrāde “Memor” ir viena no retajām dejas izrādēm, ko negribas “ķidāt”. Šķiet, biju uz viena viļņa ar radošo komandu, ar prātu un sajūtām ceļojot līdzi asociāciju virknēm, kas veidojās, dejotāju kustībām un klavieru skaņām apvienojoties. Kā vēstīts ĢIT mājas lapā, izrādē “Memor” tiek meklētas atbildes uz vairākiem svarīgiem jautājumiem par atmiņu kā cilvēka spēju un domāšanas virzītājspēku. Gandrīz stundu garā izrāde ļauj paskatīties uz cilvēka prātā notiekošiem procesiem caur kustību partitūru, kas ir gan izklaidējoši, gan rosina pārdomas.

Ivars Broničs, Taisija Frolova un Modris Opelts izdejo gan cilvēka personiskās ciešanas, meklējumus, sajūsmu, gan kolektīvās saskarsmes pārbaudījumus, kas noved indivīdu pie jaunām atziņām par dzīvi. Izpildītāji ļoti labi zina, ko vēlas pateikt ar savām kustībām, tās ir mērķtiecīgas un vērstas uz kopējo izrādes vēstījumu. Laikmetīgās dejas elementi papildināti ar klavieru spēlēšanu. Dažādas melodijas un skaņu virknējumus uz tām izspēlē visi izrādes dalībnieki gan pa vienam, gan pāros. Ivars, Taisija un Modris guļ un stāv uz klavierēm, grūsta un stumda tās, izpilda elpu aizraujošus trikus, krītot partnera rokās. Mūzikas instruments netiek izmantots tikai mūzikas radīšanai, tas ir padarīts par tādu kā simbolisku šķērsli, kas cilvēkam ir jāpārvar; personības motivētājs un arī klupšanas akmenis, līdzīgi kā Raiņa nesasniedzamais stikla kalns. Klavieres šeit ir atmiņu iemiesotājas, kas no vienas puses palīdz, no otras – traucē tikt tālāk. Lai vēl spilgtāk iemiesotu šo tēlu, klavieru apakšējā daļa ir atvērta, padarot redzamas mehāniskās detaļas un tā radot asociācijas ar cilvēka prātu, kuru izrādes laikā veidotāji arī paver un mēģina pētīt.

Uzmanību piesaistīja arī Ivara Broniča darbošanās izrādes sākumā. Pustumsā, sēžot uz ĢIT skatuves malas, kas ir krietnu gabalu aiz deju spēles laukuma, viņš ar flomāsteru kaut ko raksta uz savas ādas – ko tieši, tā arī neizdodas uzzināt, bet tas nav svarīgākais. Izrādes gaitā arī Modris tiek aprakstīts. Kājas, rokas, vēders apklājas ar vārdiem, kas nozīmīgi tikai pašam ķermeņa īpašniekam. Vārdi uz ķermeņa kā analoģija atmiņām, ko nevar tā vienkārši izdzēst un ko katru dienu nesam līdzi, manuprāt, ir ļoti trāpīga. Arī pārējās izrādes detaļas dod iespēju iegrimt pētāmajā jautājumā un paskatīties uz to no dažādiem rakursiem.

Izrādē “Memor” apvienojas krāsains sajūtu kokteilis: harmonija, miers, prieks, trauksme, spriedze, haoss, kas nepārtraukti mainās savā starpā. Šī izrāde ir interesanta parādība laikmetīgās dejas kontekstā, kā arī rosinošs projekts skatītājiem, kas ar laikmetīgo deju nav iepriekš saskārušies.

P.S. Nākamā “Memor” izrāde 2017. gada 22.decembrī Ģertrūdes ielas teātrī.