Maija Uzula-Petrovska

Šogad jau otro reizi notiek mūsu žurnāla organizētais projekts-nometne „Jauna deja jaunā vietā”. Šogad pirmo reizi Cēsu pusē, kur no 29. septembra līdz 3. oktobrim norisināsies daudzveidīgu pasākumu kopums. Vidzemes koncertzālē „Cēsis” notiks laikmetīgās dejas izrādes, atvērtā nodarbība un meistarklases reģiona deju skolotājiem. Savukārt netālu no Cēsīm, viesu namā „Briedīši”, jau kopš vakardienas vakara nobāzējusies „Fokusa grupa” – dažādu jomu mākslinieki, mākslas teorētiķi un dejas interesenti, kuri paņēmuši nedēļu garu atvaļinājumu no ikdienas pienākumiem (pārsvarā) galvaspilsētā, lai izglītojošā nometnē teorētiski un praktiski labāk iepazītu laikmetīgo deju.

Pirmā nometnes diena tiek vadīta zem apvienojošās „Fizioloģiskās dienas” tēmas: jau rīta vingrošanā horeogrāfe Lilija Skove (ASV) iekustināja mūsu ķermeņus, uzmanību fokusējot uz kauliem. Filozofs, mākslas teorētiķis Makss Rīnanens (Somija) lekcijā „Kā identitāte izvietojas ķermenī” izkustināja galvenokārt mūsu smadzenes, vienlaikus neļaujot aizmirst, ka mūsu domāšana ir cieši saistīta ar mūsu ķermeni. Savukārt Annemarija Autere (Norvēģija/ Francija) iepazīstināja ar maz zināmu, taču ļoti nozīmīgu ķermeņa sastāvdaļu, lielāko orgānu – fasciju, kura kā apvalks iekļauj ikvienu kaulu, orgānu, muskuli, nervu. Tieši fascija ir tā, kas kustina mūsu ķermeni, pretēji plaši izplatītajam priekšstatam, ka tie ir muskuļi. Kā atzīst Annemarija Autere, zināšanas par fasciju var izmainīt kustību kvalitāti, sniedzot daudz plašākas kustību iespējas. Dienas kārtībā vēl sava ķermeņa izzināšana horeogrāfa Valērija Oļehno (Latvija) vadībā praktiskajās nodarbībās „Tu esi tavs ķermenis” un „Tavs ķermenis esi tu”.

Jau „Fizioloģiskās dienas” priekšvakarā, tikko ieradušies nometnē, rakstiski formulējām atbildes uz trīs jautājumiem Pirmkārt, definējām savu identitāti. Otrkārt, katrs tika aicināts atklāt savas pašreizējās domas par laikmetīgo deju. Treškārt, dalīties gaidās par nometnē  pavadāmo nedēļu. Piedāvājam ieskatu atbildēs uz abiem pēdējiem jautājumiem, publicējot tās anonīmi (atbildētāju vidū ir gan tie nometnes dalībnieki, kas atbraukuši, lai mācītu, gan tie, kas atbraukuši, lai mācītos; pagājušā gada Rēzeknes nometnes pieredze gan liecina, ka šīs robežas ir visnotaļ plūstošas).

KO ES ŠODIEN DOMĀJU PAR LAIKMETĪGO DEJU?

Deja, kas balstīta uz brīvību, bet tajā pašā laikā šī brīvība kļūst pārāk strukturēta un „ielikta” rāmjos.

Par to es domāšu rīt?!

Laikmetīgā deja mani padara nedrošu, vienlaikus mudinot izlikties, ka tā ir droša zona (vai arī vēlēties, lai tā būtu droša zona). Domāju, tam ir vistiešākā saistība ar manām attiecībām ar personīgo ķermeni.

Neko daudz, patīk deja laikmetīgā un arī nelaikmetīgā.

Labi, ka viņa ir. Jo dažreiz sagādā baigo prieku.

Daudz nedomāju, bet, kad redzu – lielākoties patīk. Vienmēr gan brīnos acīm vaļā, un vienmēr…, ai, tu ar savu runāšanu nositi mani no domas.

Kaut kas tāds, ko man gribētos pašai pieredzēt un labāk izprast. Kaut kas, kur nav „pareizi” vai „nepareizi”.

Joprojām ir jāizglīto par to, kas tas ir! Jo daudzi nezin vai nav sastapušies ar to. Nepieciešams ar to inficēties. Bet laikmetīgā deja un māksla aug un būs dzīvotspējīga.

Es domāju, tā kļūst arvien vairāk starpdisciplināra.

Neko daudz nedomāju, jo ko gan es zinu. Pieļauju, ka līdzīgi kā daudzās citās jomās – šobrīd – var būt tik dažādi, cik dažādi ir ļaudis, kas ar to nodarbojas.

Laikmetīgā deja ir sabiedrības projekcija, atspulgs.

KO SAGAIDI NO ŠĪS NEDĒĻAS?

Fun; labi cilvēki; vitamīni ziemai.

Perspektīvas maiņu.

Ceru paplašināt savu komforta zonu, un bez pārāk lielām augšanas grūtībām un sāpēm.

Režisējot svarīga man ir kustība un horeogrāfija, grūti ieskaidrot aktieriem, ko es gribu. Ceru iemācīties to. Šausmīgi arī patīk deja, man šķiet, ka ar to var daudz ko izdarīt.

Tādu pašu enerģijas bumbu un iedvesmu dzīvei kā pagājušā gadā.

Kaut ko jaunu, piedzīvojumu.

Sašūpot sevi, kustēties, izaicināt sevi un tikties ar cilvēkiem no citas jomas. Mācīties.

Zināšanas un prieku!

Labas diskusijas. Jaunas idejas.

Ceru izkustēties tā, kā varbūt ikdienā nav pierasts, padomāt par to, kas līdz šim nav ienācis prātā. Pārmaiņas, pārsteigumi. Un pāris dienas aizmirst par zupas vārīšanu.

Sagaidu daudz kustības, daudz teorijas un daudz jauku draugu.

Vai gaidas piepildīsies? Vai domas par laikmetīgo deju mainīsies?