Maija Baltbārzde

Pilnīgi nejauši mani uzaicināja uz Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādi „Un atkal par to pašu. I daļa”. Es šo izrādi nosauktu „…un tāda ir dzīve”. Ar kolosālu mūziku, kuru radījuši Juris Kaukulis un Kaspars Tobis. Tikai divi mūziķi sēž maliņā un spēj radīt tādas emocijas! Ierakstā es to varētu mājās klausīties cauru dienu. Taču milzīgu „urrā!” es gribētu teikt arī dejotājiem, kur ir ne tikai dejotāji, bet arī forši aktieri.

Jāatzīst, ka izrādes sākumā es visu vēroju diezgan atturīgi. Novērtēju – re, kā viņi var. Skaidrs, ka daudzas lietas prasa visai lielu fizisku piepūli, kuru mēs varbūt pat nepamanām. Vietā, kur Ilze Zīriņa (man viņa atgādināja Enniju Lenoksu) „nodarbojas” ar skaņu, tomēr pēkšņi manī izlauzās – ei, kas notiek?! Kas tas tagad ir? Taču turpinot skatīties, es arvien vairāk emocionāli atvēros un katru jaunu izrādes „pagriezienu” uztvēru ar lielu, lielu interesi. Un beigās man no smaidīšanas pat vaigu muskuļi sāpēja.

Es ļoti daudz ko nesapratu – ko mākslinieki ar to vai to bija domājuši, taču pēc izrādes es biju emocionāli pozitīvi uzlādēta, kā spārnos. Salīdzinājums varbūt radās izrādes iespaidā, jo sākumā dejotāji man atgādināja mazus zvirbulīšus, kas kašājas pa smiltīm. Gluži kā mēs, mazie cilvēciņi. Attiecībās ar saviem ģimenes locekļiem, mīļotajiem vai draugiem. Bet beigās dejotāji, šķiet, jau spēj lidot gluži kā ērgļi…

Jāatzīst, ka es biju dzirdējusi tādu vārdu kā „Žitluhina”. Taču, ja man prasītu – ko tas nozīmē, es nepateiktu. Kaut gan es nevarētu teikt, ka dzīvoju kaut kur tālu prom no visa, kas notiek – tāpat šad un tad apmeklēju teātrus, skatos kino, tomēr par laikmetīgo deju es diemžēl līdz šim neko nebiju dzirdējusi. Pieļauju, ka laikmetīgā deja, par kuru man tagad pēkšņi un nejauši radīta tik spēcīga interese, tomēr ir pietiekami savrupa parādība. Iespējams tāpēc, ka notiek kaut kur, nezin kur. Ja būtu kāda konkrēta vieta, adrese, kur regulāri varētu šo mākslas veidu sastapt, skatītāju-interesentu skaits tikai augtu.

Bet tagad, ja deja – visi iet tikai uz baletu. Tā arī es, vēl tikko, 9. februārī, skatījos „Žizeli” LNO. Gandrīz aizmigu. Muļķīgs sižets, otrais cēliens tikai pa kapiem, galvenie solisti esot paši labākie, bet tādu sajūtu neradīja. Vienīgais, kuram interesanti sekot – mednieciņš (Andra Pudāna Hilarions).

Taču par tādu kultūršoku dejas ziņā, kā piedzīvoju izrādē „Un atkal par to pašu. I daļa”, es tiešām esmu laimīga.