No zemnieku dejām seno latviešu gaumē līdz mūsu tautas dejām

05/05/2020


Elīna Gailīte

Skatuviskā tautas deja ir nozīmīga mūsdienu latviešu kultūras un identitātes daļa. Šis nelielais, galvenokārt sava laika presē rodamās informācijas apkopojums atspoguļo tautas dejas lomu 20. gadsimta pirmajā trešdaļā. Tajā redzams, kā tautas deja no dejošanas ikdienā un svētkos sākta attīstīt kā mākslas veids un lietota arī dažādu valstisku un sabiedrisku funkciju īstenošanai.

Trauksmainie 20. gadsimta sākuma politiskie notikumi ietekmēja arī kultūru un mākslu, tostarp deju. Tautas deju, šoreiz neanalizējot jēdzienu, locīja līdzi laikam. Pašā gadsimta sākumā tā bija zemnieku deja, kuru dejoja laukos vai pasākumos kā piedevu starp vai pēc priekšnesumiem. Kad nodibināja Latvijas valsti, tautas dejas loma mainījās – to joprojām vairāk saistīja ar lauku teritorijām, taču tautas deja lēnām ieguva savu vietu arī pilsētās. Kā labi redzams pēc laikrakstos atrodamās informācijas, varas akceptu un visplašāko izplatību tā ieguva Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā. Tad tautas deja kā stabils mākslas elements tika arī līdz skatuvei.

20. gadsimta sākumā dejošanu ikdienā neuzskatīja par mākslas veidu. 1903. gadā “Pēterburgas Avīzēs” rakstīts, ka kādā ballē Kurzemē atnākušie nodarbojušies ne tikai ar ģimnastiku, domājot dejošanu, bet ticis atvēlēts laiks arī gara baudai, vērojot kuplejas (estrādes žanra satīriskas dziesmas, kurās pausti aktuāli notikumi – aut.) un dziedot. Nereti dejošanu tieši ballēs saistīja tikai ar fizisku izkustēšanos, reizēm ar neintelektuālām aktivitātēm, kuras pavada alkohols un pārlieku vaļīga uzvedība. Tāpēc organizētie deju pasākumi reti notika vieni paši. Dejot varēja pēc izrādēm vai tad, ja pasākumā arī dziedāja. Tā, piemēram, 1902. gadā pēc kādas skolēnu izrādes notikusi balle, kas nosaukta par ļaužu kluba vakaru un bija paredzēta bērniem, taču pieaugušie to pielāgojuši savai izpratnei par izdevušos pasākumu. Raksta autors norāda, ka „ļaudis nevajadzētu barot ar sēnalām, jo viņi vēlas ko labāku, cēlāku un dižāku”. (Pēterburgas Avīzes. Nr. 6. 1902, 19. janvāris.) Citā rakstā lasāms par 1903. gada 15. novembrī Rīgas Latviešu Labdarības biedrībā rīkotiem svētkiem, kuros, lai arī neparastā laikā, tikusi iekļauta seno Jāņu svētku svinēšana. Uzvedumā piedalījušās 50 personas, dejojot “zemnieku dejas seno latviešu gaumē”. (Pēterburgas Avīzes. Nr. 81. 1903, 14. novembris.) Laikrakstos tautas dejas saistītas ar zemnieku izpriecām. Taču arī tās diez kā netika atbalstītas.

Ja pašā gadsimta sākumā dejošana ballēs presē kopumā tika raksturota ar dažādiem neglaimojošiem epitetiem, tad starpkaru periodā, kad Latvijā ieplūda ārzemju mode, no vienas puses, un nacionālāks noskaņojums, dibinot savu valsti, no otras puses, parādījās tautas deju un balles deju pretstatījums. Līdztekus fokstrotam un tango viens no jaunajiem dejošanas veidiem bija šīberēšana (šīberēšana, šīberis – lēna pāru viensoļa deja, kas radusies Vācijā; dejas veids, ko reizēm saista ar fokstrota pirmsākumiem; daļā avotu šīberi uzskata par deju, kurā nav noteikumu, dejotāji tajā tikai mīņājas – aut.). Presē par šīberi rakstīja noraidoši – tādā veidā jaunieši pavedināti uz netiklām darbībām, pāragri veicinātas seksualitātes izpausmes. Daži to neuzskatīja par dejošanu, bet par nevaldāmu raustīšanos, kas iznīdējusi senču tautas dejas. Lai arī tautas dejas tā laika presē pieminētas salīdzinoši maz, tās kā senču mantojums izceltas augstākā pozīcijā par balles dejām. 

Jau kopš 19. gadsimta 80. gadiem tautas deja kā nacionāla iezīme parādījās izrādēs, piemēram, Ādolfa Alunāna un Hermaņa Rodes-Ebelinga lugās iekļautas ainas ar dejošanu kāzās un Jāņos. Taču lielāka izplatība šādam tautas deju izmantojumam parādījās tieši starpkaru periodā. Johanna Rinka ar Augusta Dombrovska atbalstu kultūras pilī “Ziemeļblāzma” iestudēja uzvedumu “Senlatviešu kāzas”, kurā izmantoti paražu apraksti. Emilis Melngailis 1922. gadā uz Rīgu atvedis 13 Alsungas iedzīvotājus, kas demonstrēja etnogrāfisku uzvedumu “Suitu kāzas”. Tas gan neguva atzinību. Turpmāk Vēstures un senatnes pētītāju biedrība rīkoja vairākus uzvedumus, kuros rādītas senās tradīcijas un dejošana. 1935. gadā režisors Aleksandrs Rusteiķis uzņēmis filmu “Dzimtene sauc jeb Kāzas Alsungā”, kurā redzams, kā dejoja kāzās, ķekatās un brīvajā laikā.

Šajā posmā tautas dejas sāka mācīt skolās, īstenoja arī interesentu apmācības. Tautas dejas pasniedza fiziskās audzināšanas un ritmikas stundās, līdz ar to skolēni, galvenokārt šķirtās zēnu un meiteņu grupās, tās apguva kā sporta sastāvdaļu. Skolēnu priekšnesumos pārmaiņus iekļāva tautas dejas, rotaļas un vingrojumus, izveidojot uzvedumus. Piemēram, Nacionālajā operā notika pasākums, kurā Rīgas pamatskolu skolēni dejoja un demonstrēja vingrojumus, vācot līdzekļus Uzvaras laukuma izbūvei. Varēja vērot “Meiteņu deju”, kas bija variācija pēc tautas dziesmu motīviem. Dziedāšanas rotaļu “Linu plūcējas”, pēc kuras zēni kopā ar meitenēm izpildīja tautas deju. Visu pasākumu koordinēja Izglītības ministrijas fiziskās audzināšanas inspektors. 

Presē tika uzsvērta ne tikai moderno deju, bet arī baleta degradējošā ietekme uz jaunatni: “Zināma patika un tieksme audzēknei arvien būs uzstāties neparastā tērpā un interesantās pozās, un gūstot vēl aplausus, viegli var rasties iedomība, ka viņa jau īsta dejotāja, un ka baletā viņai īstā vieta. Nopietnam baletam viņa nav sagatavota, — kļūt par baletēzi trūkst spēju, un, zūdot patikai turpināt skolas darbus, viņa noslēdz dzīvi naktslokālos.” (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 4. 1936, 1. aprīlis.)

Šajā pašā rakstā baletam pretstatīta tautas deja: “Grupu vingrojumi, plastiskas izdaiļotājas kustības, tautu un, galvenā kārtā, pašu tautas dejas un rotaļas, kā arī ainas no tautas dzīves un parašām. Sevišķi pēdējās ievedīs jaunatni dziļāki tautas pagātnē. Tā ir daiļuma pilna. Atdzīvosies senču gars un senču tikumi.” (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 4. 1936, 1. aprīlis.)

Pēc publikācijām presē redzams, ka tieši starpkaru periodā tautas dejas kļuva par metodisku izglītības paņēmienu, kas tika izmantots, lai vienlaikus stiprinātu fizisko ķermeni un patriotiskās jūtas. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā tautas dejas tika strauji attīstītas kā skatuviskā dejas forma. 

Neilgi pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā Esplanādē tika uzcelta estrāde, kurā trīs dienas jūlijā tika rādīts režīmu slavinošs uzvedums “Atdzimšanas dziesma”. Tas bija grandiozs, autoritārā režīma varu demonstrējošs masu pasākums, kurā izpildīja arī tautas dejas. Izrādē dziedāja kori un dejoja gan Nacionālās operas baletdejotāji, gan baletskolu audzēkņi, kā arī baleta pulciņu dalībnieki un vingrotāji, kuriem bija atšķirīgi dejotprasmes līmeņi. Dažādie cilvēki savā kopībā veidoja veselumu, kas simbolizēja tautu.

Tautas dejas ieņēma nozīmīgu vietu Latvijas Aizsargu organizācijā. Tā kā divi no aizsargu (sākotnēji brīvprātīgiem, bet pēc 1934. gada oficiālajiem) uzdevumiem bija patriotisma un nacionālās kultūras izkopšana, padziļināšana un nostiprināšana, kā arī fiziskās audzināšanas attīstība un fiziskās kultūra izkopšana, tad ar tautas dejām varēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Aizsargi lauku teritorijās rīkoja gadskārtu ieražu – Jāņu un Meteņu – svinēšanu, kurā nozīmīga vieta bija arī etnogrāfiski precīzām rotaļām. 1937. gadā Latvijas Sporta biedrības stadionā notika Pirmie vispārējie aizsargu vingrošanas un tautas deju svētki, kurus varētu uzskatīt par Deju svētku aizsākumu. Tajos piedalījās 720 dejotāju un nedaudz vairāk vingrotāju. Pasākums organizēts kā sacensības, pēc kurām labākie dejotāji varēja uzstāties noslēguma koncertā, bet visiem bija iespēja iet svētku gājienā. Katra novada dejotāji dejoja divas dejas, un visi kopā vēl trīs, tātad kopā izpildītas 11 dejas. Lai arī vingrotāju bija vairāk, un aizsargi deju uztvēra kā fiziskās audzināšanas un izglītošanas sastāvdaļu, šāds pasākums popularizēja tautas deju. 

Tas, ka tautas deja tika izmantota kā rīks dažādu ideju paušanai, redzams arī mazpulcēnu darbībā. Viņu vasaras nometnēs bija paredzētas tautas deju sacensības, kurām notika aktīva gatavošanās. Mazpulku dalībnieki iesaistījās līdzekļu vākšanas pasākumos, kuros uzstājās ar dejām un vingrojumiem. Savukārt Malnavā “Latvijas vanagu” nodaļas biedri katru otrdienu apguva tautas dejas. Pretalkohola biedrība alkohola atturības propagandai organizēja tautas dziesmu un tautas deju pulciņus, kas sarīkojumos uzstājās un demonstrēja, kā labi pavadīt laiku bez alkohola klātbūtnes. Deju izmantoja kā līdzekli labas, sakārtotas dzīves demonstrēšanai. Atturības kustības mēnešrakstā “Jaunā Balss” aprakstīts, ka nacionālā kultūra jāstimulē ne tikai pilsētā, bet, jo īpaši, laukos. Vissvarīgāk – jāapgūst latviskās dejas un rotaļas, nevis jādejo ārzemju šīberi, tango un rumba. “Mūsu smagam un spēcīgam latvju puisim nav jāķēmojas pakaļ meksikāniešu saldkairām kustībām un stāvokļiem. Un vai mums savu latvisko deju trūkst?” ( Jaunā Balss. Nr. 9. 1935, 1. septembris.)

1930. gadu beigās Johanna Rinka nodibinājusi deju kopu Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrībā un vēlāk arī Latvijas Universitātē. 1935. gadā Jēkabs Stumbris izveidojis deju kopu “Diždancis”. Šajā pašā gadā skolās ritmiku un plastiku aizstāja ar tautas dejām. Tautas dejas sāka mācīt arī, piemēram, Beatrises Vīgneres ritmikas un plastikas studijā, kurā izveidoja speciālu tautas deju nodaļu. Organizēja arvien vairāk valsts atbalstītu kopu un pulciņu, kuros mācīja dejot tautas dejas dažādās formās. 

Turpmākajā vēstures periodā tautas dejas kā skatuves mākslas žanrs tika noslīpēts precīzi un varai tīkami. Padomju laikā oficiāli izveidoja Deju svētkus, tautas deju ansambļus, un nereti dejotāji bija reprezentatīvo pasākumu sastāvdaļa.

Literatūra:

Pēterburgas Avīzes. Nr. 46. 1903, 6. augusts.

Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 7. 1927, 1. jūlijs.

Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 5. 1935, 1. maijs.

Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 4. 1937, 1. aprīlis.

Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 10. 1938, 1. oktobris.

Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 1. 1939, 1. janvāris.

Censonis. Nr. 5. 1934, 1. novembris.

Butulis, I. Sveiki, aizsargi! Rīga: Jumava, 2013.

Grauzdiņa, I. (sast.) Dziesmu svētku mazā enciklopēdija. Rīga: Musica Baltica, 2004.

Hanovs, D., Tēraudkalns, V. Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā 1924–1940. Rīga: Apgāds “Zinātne”, 2012.

Lipša, I. Seksualitāte un sociālā kontrole 1914–1939. Apgāds “Zinātne”, 2014.

Saulīte, I. Deju svētki Latvijā. Skaitļi un fakti 1945–2003. Rīga: Valsts aģentūra “Tautas mākslas centrs”, 2005.

Attēls no: “Magazina” Nr. 112, 06. 07. 1934.