Beāte Svarinska*

Sava 10 gadu jubilejas koncerta “Stories of Ten” skaistajā programmā studija “Doza” raksta, ka “”Doza” kopiena apvieno ļoti dažādus dejotājus no atšķirīgām vidēm jau 10 gadus. Koncerts [..] ir ne tikai katra skaitļa asociatīva reprezentācija, bet arī ieskats mūsu katra personīgajā stāstā”.

Pasākums notika ATTA centrā, kurā ieejot, valdīja konceptuāla pasākuma gaisotne, kas liek nojaust, ka šis nebūs vienkāršs tipiskais atskaites koncerts. Stūrī redzu foto sienu ar fotogrāfu, kur bildēties, un visi apmeklētāji un viesi dodas iemūžināt sevi. Šur tur uz ekrāniem skatāmi  dažādi studijas videorullīši, redzami dejotāji tērpos, kuri staigā pa foajē. Nodomāju – vai viņiem te būtu jāatrodas? Zaudēšu pārsteiguma momentu koncertā, jo košos tērpus redzu jau tagad. Kāpēc man vispār radies tāds jautājums? Pie ieejas zālē mūs sagaida personas, kuras piedāvā glīti ielaminētu QR kodu, kas pēc skenēšanas atver saiti uz koncerta programmu.

Mani pārsteidz tas, cik kvalitatīvi un pārdomāti viss notiek un tiek prezentēts, pat šī programma – vizuāli ļoti mūsdienīga un pievilcīga – skaidri liek saprast, ka šis nav vienkāršs atskaites koncerts, bet notikums ar vīziju, ar konceptu. Tas arī ir sagaidāms no katra priekšnesuma, jo norādīts, ka katra priekšnesuma pamatā ir kāds materiāls vai ideja. Ļoti, ļoti skaists dizains un kopējais izskats!

Koncerts tika atklāts ar pirmo ievada priekšnesumu, kam sekoja viesmākslinieces Dinas Kinas uzstāšanās, kas, manuprāt, bija nevietā, jo tika izmainīta kopējā patīkamā rietumeiropeiskā sajūta. Nevietā gan laikā, gan telpā, jo trīs pēc kārtas kompozīcijas, kuras māksliniece izpildīja krievu valodā, šķita pilnīgi neiederīgi šībrīža pasaules kontekstā. Telpā nevietā arī tāpēc, ka priekšnesums ar fona dejotājām bija izteikti seksuāls un suģestīvs, kas JAU OTRAJAM koncerta numuram likās mazliet par ātru. Vienkārši izsakoties – tas izsita korķus un ieslēdza pauzi manam pirmajam pārsteigumam par to, cik viss ir vizuāli pievilcīgs un pārdomāts. Savu otro un trešo dziesmu māksliniece izpildīja divās valodās reizē – gan angļu, gan krievu valodā. Varbūt būtu bijis labāk visas dziesmas izpildīt angliski? Mulsināja arī izvēle savas uzstāšanās beigās teikt skaļu: “Spasibo”, no trim valodām izvēloties tieši šo. Parasti mūzikas industrijā novērojams, ka arī ārzemju mākslinieki respektē vietējo kultūru, bet Dina Kina ir Latvijas māksliniece. Iedomājos, varbūt tā ir nostājas paušana.

Tomēr vēlos uzsvērt, ka izvēlētā viesmāksliniece uz skatuves izskatījās fantastiski, viņas tērps bija ļoti atbilstošs savam mūzikas žanram. Viņa labi kustējās gan individuāli, gan kopīgajās kustību sekvencēs ar fona dejotājām, notiekot interaktīvajām darbībām. Tas nebija krindžs (cringe). Dinas priekšnesumi man patika no dejas aspekta, jo bija domāts par skatuves piepildīšanu, par akcentiem, kur dejo tikai dziedātāja, arī par momentiem, kur viņas mūziku papildina vismaz 30 papildu dejotāji. Tomēr priekšnesumu krieviskums  šim pasākumam bija pārsteidzošs.

Visa koncerta gaitā novēroju ļoti mūsdienīgu fenomenu, kas klusajai Latvijai ir relatīvs jaunums – publika bija izteikti atbalstoša, izsaucieni bija ik pēc 30 sekundēm: “Ēēēēē!”, “Jāāā!”, “Let’s goooooo!” No visām pusēm esi ieskauts uzmundrinošos fanu saucienos. Padomāju, ka esmu pieradusi pie mierīgākas dejas baudīšanas pieredzes, bet novērtēju, ka šis ir tas, kas dejotājiem uz skatuves ir vajadzīgs, jo tiek bļauti praktiski visu dejotāju vārdi, visi tiek uzmundrināti. Par dejotājiem burtiski fano viņu skatītāji, un tas ir kaut kas ļoti efektīvs!

Tā kā deju numuri ļoti atšķīrās, vienojoša vadmotīva koncertam nebija, bet bija specifisks koncepts vai iedvesma katram atsevišķi. Es teiktu, ka tika apspēlētas māksliniekiem (un cilvēkiem kopumā) svarīgas tēmas par dzīvi. Daži piemēri: 1) konkurence Dzintras Dubrovas horeogrāfijā; 2) apstākļu sakritības; 3) tieksme uz izcilību; 4) cilvēka iekšējā pasaule; 5) pozitīvā un negatīvā dihotomija cilvēka dzīvē Irmas Sprices un Madaras Baltiņas horeogrāfijā. Īpaši palikusi atmiņā horeogrāfija, kurā redzēju ķīniešu mafijas motīvus ar vēstījumu, ka spēks ir komandā, Kostya Kim horeogrāfijā. Protams, bija vairāki deju numuri ar vadošo konceptu “mīlestība”, kuros tika risinātas pāru iekšējo pasauļu sadursmes, kas tika atainotas gan ar tipisko meitenes un puiša pāri, gan ar meiteņu pāri. Man ļoti interesants bija numurs par jauniešu bezrūpīgumu – tāds izteikti Gen-Z priekšnesums Dzintras Dubrovas, Oļesjas Kimas, Irmas Sprices un Rūdolfa Paudera horeogrāfijā. Vēlos īpaši pieminēt arī Irmas Sprices numuru par “nebeidzamo darba cilpu”, kas skar visus māksliniekus – kā izrauties no homogēnās biroja tipa vides un domas, ka ir tikai viens dzīves ceļš, tikai viens pareizais karjeras veids, kurā strādāt un eksistēt. Ko darīt tam, kurš to nevēlas? Kā nejusties iesprostotam?

Koncertā katrā specifiskajā deju priekšnesumā tika rādīti dažādi deju stili, un “Doza” ir ļoti spēcīga ne tikai studijas sākuma deju stilā, kas ir K-pops (korejiešu pops), bet arī ļoti profesionālajos un kvalitatīvajos vogue numuros Ivo Krieviņa horeogrāfijā, heels, kas burtiski bija ļoti augstā līmenī, kā arī ļoti spēcīgajos laikmetīgās dejas numuros. “Doza” noteikti ir iekļaujoša un daudzpusīga deju studija visās nozīmēs. To lieliski pierādīja viesmākslinieks Tevin Redvall, kurš uzstājās ar vienu garu priekšnesumu, kas ietvēra vairākus deju stilus. Tika profesionāli rādīta laikmetīgā deja un dažādi mūsdienu deju stilu elementi vienā kvalitatīvā un baudāmā priekšnesumā.

Tēli šajos priekšnesumos ne vienmēr bija ticami, bet tas noteikti saistīts ar to, cik pieredzējuši ir dejotāji konkrētajā grupā, un bija iespējams nojaust, kuras ir iesācēju grupas. Neskatoties uz to, kustību materiāls visos priekšnesumos bija izteikti sinhrons un noslīpēts. Es redzēju, ka dejotāji ir spēcīgi un trenēti, spēj vizuāli baudāmi izpildīt tehniski ļoti sarežģītas kustību kombinācijas. Skatuves pieredze nāk ar laiku. Brīžiem dejotāji šķietami atsvešinājās no saviem tēliem, lai parādītu visu, ko spēj – ne tik daudz kontekstā ar pašu konkrētā numura tēlu, vairāk tas bija kā kontrasts ar lirisku stāstu, izpildot maksimāli grūtas kustības kustību pēc. Bet jebkurā gadījumā tas viss bija ļoti kvalitatīvi. Skatītāju sajūsmas saucieni to apstiprināja. Tomēr pieķēru sevi pie neērtuma sajūtas heels numurā, kas bija izteikti erotisks un provocējošs, un nespēju saprast, kāds ir šī numura vēstījums koncerta kopējā kontekstā. Aizdomājos par to, ka “Eirovīzijā” ir bijuši numuri, kurus diskvalificē pārāk erotiska kustību materiāla dēļ, bet te ir cita lieta, te nav nosacīti striktu vadlīniju, kā un ko rādīt savas studijas notikumā.

Audiovizuālo noformējumu raksturoja interesants koncepts, ka pirms katra priekšnesuma dejotāji uznāca uz skatuves tumsā, un fonā ieslēdzās LED ekrāns. Uz ekrāna rādīja aptuveni minūti garu ievadvideo, pēc kura sākās pats dejas priekšnesums, kuru pēc tam savukārt noslēdza beigu video. Video bija ar tiem pašiem dejotājiem konkrētā priekšnesuma tērpos, attiecīgi bija interesanti to vērot  kā ļoti labi samontētu dejas ievadu un beigu daļu. Tas, protams, veidoja papildu sasaisti ar pašu priekšnesumu, attiecīgi es redzēju audiovizuālu dejas performanci ļoti interesantā formātā. Dažkārt tas bija ļoti veiksmīgi, dažkārt mazāk, un, manuprāt, tas bija atkarīgs no dejotāju pieredzes, arī no tā, kā viņi jūtas kameras priekšā.

Pārējais, no vizuālā viedokļa, principā bija visai askētisks – melna skatuve un melnas drapērijas ap LED ekrānu. Manu uzmanību ik pa laikam uzkrītoši pievērsa zaļš cilvēciņš virs izejas durvīm, kas neveiksmīgi atradās pavisam blakus LED ekrānam. Tas dažbrīd traucēja noskaņas uzturēšanā, bet vismaz esam ēkā, kur tiek ievēroti drošības un evakuācijas plāni. Jāpiebilst, ka sēdvietas bija izkārtotas tā, ka, sēžot jebkur sānā, bija iespējams redzēt tikai pusi no tā, ko rāda ekrānā.

Es kā pasākumu cilvēks, kurš strādā televīzijā ar tiešraides priekšnesumiem, īpaši novērtēju gaismu režiju un tās programmatūru šajā notikumā, gaismu saspēle un akcenti bija izteikti kvalitatīvi integrēti dejas numuros tā, lai izgaismotu specifiskus momentus un gaismu izmantotu kā horeogrāfijas daļu. Salīdzinot ar citiem studiju koncertiem pēdējā laikā, “Doza” koncertu “Stories of Ten” noteikti var izcelt kā labu piemēru.

Daži priekšnesumi atgādināja Jaunzēlandes “Royal Family Dance Crew” priekšnesumu sajūtu un kvalitāti – kā mainās kompozīcija un horeogrāfiskie zīmējumi, cik iespaidīgi un enerģiski tie ir. Iedomājos, ka “Doza” numuri ļoti labi izskatītos kopā ar izvēlētās mūzikas izpildītāju, jo vairākos momentos zīmējumu vidū palika kāds galvenais dejotājs, ar kuru notika horeogrāfiska saspēle. Pieķēru sevi pie domas, ka jūtos kā Super Bowl Half Time šovā. 

Pēc koncerta izdevās noķert aizelsušos studijas dibinātāju Dzintru Dubrovu uz dažiem komentāriem:

Beāte Svarinska: Kāda bija studija, kad sākāt dejot pirms 10 gadiem?

Dzintra Dubrova: Īstenībā tas ir ļoti interesants stāsts. Pirms 10 gadiem K-pop (korejiešu popu) klausījās tikai daži cilvēki Rīgā, un viņi vienkārši pulcējās svētdienās, lai padejotu tās K-pop dejiņas. Tagad visiem ir zināma K-pop mūzika – BTS, PSY, Blackpink u. c. Tā pakāpeniski, tam visam attīstoties, mēs  kļuvām vairāk, vairāk un vairāk. Tie ir vienkārši domubiedri, kam patīk K-pop dejas un šī mūzika. Mūsu kļuva tik daudz, ka tam bija jāpārvēršas par kaut ko lielāku, un pēc mana brauciena uz Koreju, kad es paskatījos uz citām deju studijām un to, kas tur notiek, es izdomāju, ka mēs attīstīsim ne tikai K-pop, bet arī mācīsimies citus deju stilus – dziļi, pamatīgi. Tā arī studija radās.

B.S.: Tātad sākāt ar K-popu, bet nonācāt līdz vogue, heels un arī laikmetīgajai dejai. Kā tu vērtē dejas industriju šobrīd, rīkojot koncertu? Kas ir tas, kā tev ikdienā pietrūkst kā studijas vadītājai?

Dz.D.: Jā, jā, jā, es domāju, ka nepateikšu neko baigi jaunu, – lai dejotājus uztver nopietni. Jā, ļoti bieži dejotāji vēl joprojām ar to cīnās, ka daudzus pakalpojumus citi grib par brīvu vai ļoti lēti. Pirmkārt, mums arī kaut kā ir jādzīvo, otrkārt, mēs esam veltījuši tik daudz gadu, enerģijas un arī finanšu, lai attīstītu sevi, lai brauktu uz meistarklasēm, uz ārzemēm, uz nometnēm, pie dažādiem pedagogiem. Gribas, lai mūsu darbs atmaksājas, lai viss ieguldījums atmaksājas, bet diemžēl Latvijā “dejas tirgus” vēl nav tik attīstīts, lai cilvēkiem tiešām piedāvātu kvalitatīvu atalgojumu par viņu darbu. Man liekas, ka auditorija varētu būt vēl atklātāka, vēl skaļāk bļaut, vēl vairāk pieņemt un atbalstīt. Dažreiz kautrējamies pateikt komplimentus, labus vārdus, bet dejotājiem tas ir tik nereāli svarīgi, un man tā tiešām pietrūkst. Dzirdu, ka arī maniem dejotājiem tā pietrūkst, kad viņi aiziet uz sacensībām un tur no auditorijas puses ir klusums.

B.S.: Bet, zini, Latvijā tas ir diezgan iesakņojies, jo klasiskā deja ir visa pamatā un auditorija sēž klusumā.

Dz.D.: Jā, to es tieši gribēju pieminēt, ka gribētos vairāk, lai mēs atveramies un nebaidāmies parādīt savas emocijas.

B.S.: Pastāsti vēl kaut ko par šo koncertu – kādi bija izaicinājumi?

Dz.D.: Tas mums bija eksperiments. Es strādāju arī citās studijās, un ir diezgan ierasts, ka mūsdienu deju koncertos katrs treneris uzliek kaut kādu savu deju pie mūsdienīgas amerikāņu popmūzikas, un tad saliek šoviņus kā parastos atskaites koncertos katru gadu. Tā tas viss iet pa apli vairākus gadus. Mēs tiešām gribējām ielikt vienotu stāstu vai domu, kā arī parādīt sevi katru individuāli, un tas bija ļoti, ļoti liels challenge, kur mēs tiešām sēdējām, rakstījām scenāriju, plānojām visus video, visus kostīmu, visas nianses. Forši apzināties, ka mēs spējām uztaisīt kaut ko interesantu, nevis kā katru gadu – jēeee, samācījāmies dejiņas, tagad parādīsim vecākiem! Nu, tu saproti.

B.S.: Jā, saprotu. Kur vēl jūsu studiju var redzēt uzstājamies? Jūs filmējat deju video?

Dz.D.: Jā, principā mēs braukājām uz sacensībām pavasara periodā.

B.S.: Sacensības ietilpst jūsu mērķos?

Dz.D.: Mums viss kaut kas ir mērķis. Atkarībā no laika, piemēram, pavasarī tiešām ir daudz labu sacensību, kur piedalīties, tāpēc pavasara periodā viss iet uz konkursiem. Vasara mums vairāk ir tāds attīstības laiks, neskatoties uz to, ka vasarā visi grib atpūsties. Mūsu studijā tās parasti ir nometnes vai īsās nometnes, vai meistarklases ar ārzemju viesiem, kurus mēs paši atvedam. Pēc tam ir dažādas gatavošanās saviem projektiem, video, sadarbībai ar māksliniekiem, mūziķiem, ja ir spēks un iedvesma. Katram ir savi mērķi.

* Beāte Svarinska (Mg.art.) ir dejotāja un horeogrāfe, kuras radošā darbība koncentrējas šova dejās un commercial dejās, kas paredzētas TV šoviem “Supernova”, “Muzikālā banka”, “Zelta mikrofons”, “Eirovīzija 2022”, kā arī koncertiem un citiem mākslinieciski izklaidējošiem notikumiem.

Foto: Anna Lastovska