Sekojot notikuma “Sirds // Dvēseles centrs” reklāmām šajā pavasarī, radās iespaids, ka gaidāma jauna Lindas Lejiņas-Grebinas dejas izrāde. Taču patiesībā horeogrāfe turpina “sirds studijas”. Šoreiz Dailes teātra Jaunajā zālē bija skatāma vēl viena variācija kustību izrādei par sevis meklējumiem. Šī, jaunākā “Sirds” versija, ir kustību partitūrā nostrādāts, vizuāli pārdomāts un skaists dejas uzvedums, kurā redzama gan pati horeogrāfe, gan viņas vadītās “YAAM Dance” (akronīma atšifrējums:” You already are magical”) studijas dalībnieces. Viesos pieaicināts arī dejotājs Ģirts Bisenieks.

Lasot par iepriekš rādītajām “Sirds” izrādēm, kuras pati diemžēl neesmu redzējusi, uzzināju, ka pirms diviem gadiem (2023. gada decembrī) piedāvātais variants “Sirds kā dvēseles centrs” bijis eksperiments, kurā mūziķi improvizējuši, skatoties uz dejotāju kustībām. Turklāt dejotāji to nav dzirdējuši, kamēr skatītāji šo mūziku klausījušies silent disco austiņās. Norises vieta bija Latvijas Nacionālās operas Jaunā zāle. Savukārt par 2021. gada jūlija notikumu “Sirds” tiek vēstīts, ka te horeogrāfe vēlējusies parādīt, cik fiziskā nozīmē unikāls un skaists veidojums atrodas cilvēka krūtīs (izrādē tika izmantoti pulsa monitori). Šo pasākumu reklamēja ļoti enerģisks dejas fragments. Lai gan dažādas izrādes versijas vieno tēma un izpildītājas – horeogrāfe un vairākas dejotājas, tomēr ir skaidrs, ka ikreiz tie tomēr bijuši atšķirīgi notikumi. (Kā uzzināju no kolēģiem, ir bijušas vēl kādas variācijas.) Laikmetīgajā dejā tas nav nekas ārkārtējs, jo tā ir procesa māksla, kurā idejas iespējams meklēt un attīstīt bezgalīgi arī vienas mazas tēmas vai fenomena robežās.

Šā gada 20. aprīlī jaunākā versija bija skatāma Dailes teātra Jaunajā zālē. Izrāde sākas ar ieslēgtām gaismām – izskan aicinājums izslēgt telefonus un… izlasīt programmiņu. Taisnība, ka reizēm ir labi iepriekš uzzināt, kas sāp iestudējuma veidotājiem, par ko viņi vēlas runāt, kas gaidāms izrādē. Dejas valodu gan pieņemts uzskatīt par tādu, kurā var iztikt bez vārdiem, bet tāpat Latvijā arī pieņemts visu pēc iespējas paskaidrot.

Izrādē “Sirds II Dvēseles centrs” horeogrāfe aicina domāt par sevis pieņemšanu un spēju mainīties. Programmiņa ir pilna ar daudziem apgalvojumiem un aicinājumiem, un katru no tiem, atsevišķi ņemtu, varētu izvērst jaunā tēmā un izrādē. Dažreiz māksliniekiem sirds un galva mēdz būt pilna ar domām, idejām un emocijām, un nekas arī nespēj atturēt vienā izrādē to visu, visu ielikt. Amizanti, ka sākotnējais teksts vēl šķitis nepietiekams un ar skavotāju programmiņas lapai piesprausta papīra strēmele ar vēl vienu teikumu. Gadās, ka dejas kritiķiem pārmet pārāk lielu koncentrēšanos uz vārdiem, tekstiem un anotācijām, bet šīs izrādes ievads patiešām aicināja tekstus iepazīt pirms dejas sākuma. Tomēr atļāvos programmiņā rakstīto pieņemt tikai kā aptuvenu virzienu asociāciju plūsmām izrādes laikā. Turklāt jau ar pirmajām minūtēm sapratu un jutu, ka šī būs fiziskā teātra izrāde (plašākā šā jēdziena izpratnē). To izdevās piedzīvot tieši ar ķermeni, kas intensīvi atsaucās uz skatuves redzamajai kustību valodai. Tāpat izbaudīju niansēti skaisto gaismas partitūru, kuru veidojuši Reinis Zalte un Oskars Pauliņš, maksimāli izmantojot arī Jaunās zāles tehniskās iespējas un telpu.

Izrādes pirmajās ainās trīs no dejotājām tinas un pinas auklās, it kā pārāk tieši norādot uz cilvēka nespēju atraisīties no dažādām važām un fiziskās pasaules un dzīves apgrūtinājumiem. Mūzika rada tādu kā ambienti meditatīvu noskaņu, kuras centrā ir diezgan enerģiska ģitāras klātbūtne. Horeogrāfijā izmantoti dažādi laikmetīgās dejas principi, kas organiski palīdz radīt labi uztveramu kustību stāstu – dejotāju ķermeņi ir stāstoši, dzīvi, klātesoši, savstarpēji cits citu papildinoši. Un tā izrāde varētu turpināties arī tālāk, bet… seko nākamā izrādes daļa, stilistiski jau nedaudz citāda. Te muzikālo pavadījumu veido vairāku dziesmu virknējums, kurās pamatā dzirdama kāda solo balss. Intonācijā nolasu skumjas ciešanas. Gan jau nozīme ir arī dziesmu vārdiem, bet tajos īpaši neklausos. Diemžēl mūzikas autorus un izpildītājus neatpazīstu, bet programmiņā par mūziku nekas nav minēts. Nez, kā ir ar autortiesībām, ja šis gluži nav amatiermākslinieku pasākums? Katrā ziņā redzams un jūtams, ka šīs kompozīcijas ir iedvesmojušas horeogrāfi un viņas dejotājas, kas programmiņā norādītas kā līdzautores.

Vairākās epizodēs parādās arī dejotājs vīrietis. Šajā versijā tas ir Ģirts Bisenieks. Iepriekš bijuši Nauris Miķelis Goba un Aigars Larionovs. Pat ja viņi visi vairāk vai mazāk dejotu vienu un to pašu horeogrāfiju, visticamāk, ikkatrs vīrišķajā tēlā tomēr ienes savu īpašo kustības “skanējumu” un citas nianses. Ģirts Bisenieks šajā izrādē ienāk ar savu pamatīgo pieredzi partnerībā. Viņš kopā ar Lindu Lejiņu-Grebinu duetus izdejo liegi, plūstoši, emocionāli un fiziski atbalstoši. Dažas epizodes veidotas, duetu un pārējo meiteņu grupu apvienojot.

Izrādes pirmajā daļā mani mulsina vienas dejotājas stāvs labajā skatuves stūrī – tur puskrēslā redzu kādu augumu, visu laiku tā kā kūņojoties, tā kā dzīvojot līdzi dejotājiem uz skatuves, bet tad arī šī dejotāja ienāk izgaismotajā dejas telpā. Izrādi tagad vajadzētu skatīties vēlreiz, lai noķertu visas nianses un iestudējuma detaļas. Kopumā uzvedums tomēr atstāj kolāžas iespaidu, jo kopā salikti ļoti dažādi emociju un pieredžu stāsti. Īpaši ar savu raksturu un enerģiju atšķiras noslēdzošā daļa – ar košiem kostīmiem (spilgti oranži un rozā), ar enerģisku horeogrāfiju, ar izteikti ritmisku un dzīvi apliecinošu mūziku. Vienlaikus – apvienot gan atsevišķos numurus, gan nosacītās izrādes daļas izdevies patiešām filigrāni, bez jūtamiem pārrāvumiem vai pārejām. Ja šī būtu pieteikta kā deju studijas darbības atskaites programma, es teiktu – lieliski! Te redzams, ka dejotājas ir ar pietiekamu pieredzi dažādos dejas stilos, kustības ir apzinātas, horeogrāfija tiek izdejota pārliecinoši, izrādes veidotājiem ir atzīstamas ambīcijas uzveduma veidošanā un dalībnieki patiešām mīl deju.

Programmiņā neatrodu norādi uz to, ka šis būtu deju studijas projekts, tāpat nav minēti ne producenti, ne atbalstītāji. Rodas iluzors iespaids, ka (gan jau diezgan dārgajā) Dailes teātra zālē var ienākt jebkurš mākslinieks un projekts. Noteikti jāatzīmē, ka šī Jaunā zāle ir izcili piemērota dejas notikumiem – ļoti laba grīdas redzamība, ne pārāk daudz skatītāju vietu, moderni aprīkota skatuve. Viss, ko varētu vēlēties “dejas māja” un dejas mākslinieki. Un kopējā dejas ainavā horeogrāfe Linda Lejiņa-Grebina man ir patīkams pārsteigums.

Titulfoto no deju studijas YAAM arhīva

*Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe.