Gunta Bāliņa

Krievu baletdejotājs un horeogrāfs Mihails Fokins monogrāfijā “Pret straumi” (“Против течения”, 1981) rakstīja: „.. esmu pret mehānisku kustību izpildījumu, [..] balets nav tikai deja uz pirkstgaliem, [..] baletu sižetos ir izmantoti gan antīkās Grieķijas skulptūru elementi, to plastika, gan Ēģiptes, Sīrijas, Indijas, arī Itāļu renesanses mākslinieku skulptūras un gleznas. Runājot par baletu, es nedomāju par balerīnu īsā baltā tunikā, izpildot uz puantēm pizzicato, bet gan pilnīgu žestu, mīmikas un kustību kopumu, raksturīgu jebkurai tautai, jebkurai kultūrai.”

Šogad jau devīto reizi Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā zālē bija iespēja vērot un izvērtēt jauno horeogrāfu un izpildītāju sniegumu dejas meistardarbnīcā “Iespējams IX”. Programmā pieteikto priekšnesumu klāsts bija pietiekami plašs – no akadēmiskās klasikas līdz laikmetīgajai dejai.

Kā pirmie, apliecinot uzticību klasiskā baleta vērtībām un Mariusam Petipā, ar pas de deux no Pētera Čaikovska baleta “Riekstkodis” uzstājās Marta Ozoliņa, Kristaps Jaunžeikars, Ringolds Žigis, Aleksandrs Jurāns, Andžejs Signarskis un Donāts Rudzītis. Izmēģināt spēkus vienā no klasiskā baleta grūtākajiem pas de deux M. Ozoliņai zināmā mērā bija izaicinājums. Atzīmējamas mākslinieces skaistās, liegās un izteiksmīgās roku kustības un stila izjūta. Ja M. Ozoliņai tas bija pirmais lielākas formas klasiskā baleta pas de deux, tad K. Jaundžeikaram jau ir zināma skatuves pieredze, jo viņa repertuārā ir tādas lomas kā prinča draugs P. Čaikovska baletā “Gulbju ezers”, Rūdis Jura Karlsona “Antonijā #Silmači”, Portoss Jana Kučeras “Trīs musketieros” un tikko arī titulloma baletā “Hamlets” ar Lindas Leimanes un Sergeja Rahmaņinova mūziku. Teicami izpildīta variācijas sākuma daļa – dubultās tours en l’air un grand pas jete en tournant, kā arī dubultie saut de basque pa apli. Mazāk veiksmīga bija variācijas beigu daļa ar grand tours a la seconde. Neskatoties uz nelielām kļūmēm, abu jauno mākslinieku sniegums atstāja pozitīvu iespaidu un apliecināja potenciālu tālākai izaugsmei.

Patīkamu pārsteigumu sagādāja Anastasija Blažnova un Viktors Seiko vienā no iepriekšējā gadsimta visvairāk dejotajām un arī dinamiskākajām baleta miniatūrām – Sergeja Rahmaņinova “Pavasara ūdeņi”. Skaisti, viegli, emocionāli! Šis bija vēl viens apliecinājums klasiskā baleta nezūdošajām vērtībām.

Daniela Obēra “Grand pas classic” baleta mākslinieki parasti izvēlas, piedaloties konkursos un festivālos. Klasiskais pas de deux ir daudzu baleta solistu repertuārā: to dejojuši spāniete Elisa Badenesa ar deju partneri Danielu Kamargo no Brazīlijas, Berlīnes Staatsballett solisti Mihails Kaņiskins un Nataļja Macaka, Maskavas Lielā teātra baleta solisti Anna Tihomirova un Andrejs Bolotins u. c. Šoreiz to izvēlējušies Justīne Teličena un Aidens Viljams Konefrijs – tiesa gan, ne pilnā apjomā. Svinīgāks un “karaliskāks” šoreiz bija A. V. Konefrija sniegums. J. Teličenas dejojumam pietrūka pārliecinātības – lai arī tehniski soliste centās izpildīt visas kustības, tomēr kopējais iespaids neradīja svinīgo noskaņu, kas ir šī pas de deux pamatā. Vairāk vērības būtu jāpievērš roku kustībām – īpaši delnām.

Kā piemiņu Aleksandra Lemberga daiļradei Zane Lieldidža-Kolbina bija atjaunojusi dievietes Kaliopes variāciju no Rikardo Drigo, Čezares Punji, Riharda Glāzupa baleta “Parīzes Dievmātes katedrāle”, kuru izpildīja Paula Lieldidža-Kolbina.

Tika piedāvātas vairākas mūsdienu dejas horeogrāfijas – Jevgeņijas Trautmanes “High Light” (Paulīnas Drukas un Kirila Baiduka sniegumā), Aleksandras Astreinas “Nemirstīgie” (Kristas Štrausas un Andžeja Signarska sniegumā), Annijas Kopštāles miniatūras “Animus” (Paulas Lieldidžas-Kolbinas sniegumā) un “Chaising the Light” (Jetes Rolavas, Paulīnas Drukas, Kirila Baiduka, Māra Spriņģa sniegumā), kā arī Roberta Najes miniatūra “Aragonaise” (Janas Milbretas-Šmites sniegumā). Kā vienmēr izcila bija Jūlija Brauere ar Kirilu Baiduku Dmitrija Zaļenska miniatūrā “Me and Myself”. Gribētos īpaši izcelt J. Braueres ķermeņa plastiku, neparasto vieglumu un emocionalitāti tieši mūsdienu horeogrāfijās.

Elzas Leimanes solominiatūra “Pāriet”, kuru izpildīja Kristaps Jaunžeikars, vairāk sliecās laikmetīgās dejas meklējumos un tās stilistikā.

Par tradīciju kļuvis meistardarbnīcā “Iespējams” iekļaut arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedras topošo baletmeistaru bakalaura darbus. Arī šajā reizē savu veikumu skatītājiem demonstrēja Viktorija Jansone ar viencēliena baletu “Plus mīnus viens” un Aleksandrs Osadčijs ar “Prinču un princešu brīnumainā dzīve”.

Rezumējot jāsaka, ka šāda veida meistardarbnīca ir apsveicama, jo dod iespēju gan jaunajiem, gan aktīvi strādājošajiem horeogrāfiem izteikt dejā savu stāstu, pārdzīvojumus, prieku, atrast savu individuālo horeogrāfisko stilu un pilnveidot savu meistarību izpildītājmākslā. Turklāt šādā formātā viņi var arī nebaidīties eksperimentēt un pasmieties paši par sevi.

Foto: Ginta Garūta