Olga Dolina

No 9. līdz 28. martam uz lielām un mazām skatuvēm Rīgā un citās Latvijas pilsētās norisinājās 23. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls (BBF). Ar apskaužamu pastāvību daudzveidīgā izrāžu skate arī šogad no visa spēka turējās līdzi sen izsludinātajam sauklim – “No klasikas līdz avangardam”. Vienīgi vārds “avangards” BBF programmu kontekstā diez vai vēl lietojams saskaņā ar jēdziena būtību. Festivālam no gada uz gadu tiek atlasītas kvalitatīvas, skatāmas, plašajā pasaulē sen aprobētas un vairāk vai mazāk skaidras deju vērtības. Bez avangardiskām progresivitātēm, izaicinošiem eksperimentiem vai diskusijām: viss pielāgots skatītājam un viņa vakara labsajūtai. Klasika akadēmiskajā baletā, klasika laikmetīgā baleta fragmentos, un tā pati klasika tālu zemju nacionālajās dejās.

Galā koncertiem pēc savas būtības ir īpatnēja funkcija. Bieži vien tie šķietami aloģiski ieskandina festivāla sākumu, vienā vakarā parādot visu to labāko uzreiz. Taču mērķis ir arī iekārdināt skatītāju, kuram var iepatikties kāds jauns mākslinieks, un tālākā festivāla gaitā viņš izvēlēsies apmeklēt attiecīgās trupas pilnu priekšnesumu – ar nosacījumu, ja programmā tāds ir paredzēts. 23. BBF Galā programma saglabāja festivāla intrigu – tajā nepiedalījās nedz kolorītie “Ballet Hispanico” no ASV, nedz franču “De Facto et Formation”, taču tā iekārdināja ar ko nebijušu: tradicionālo Ķīnas deju. Par nožēlu, pilnmetrāžas formātā šos meistarus ieraudzīt nebija lemts.

Galā var salīdzināt ar augstākās raudzes konfekšu asorti kasti. Katra no tām būs garda, jo kastē ir savāktas labākās garšas, tāpat kā vienā vakarā – slavenākie baleta hiti, un ikviens kārumnieks atradīs savu iecienīto. Tas, kas padara katru galā īpašu – un BBF 12. marta vakara divdaļīgā programma nav izņēmums –, ir līdzsvars starp veco labo un jauno, līdz šim nezināmo, nepacietīgi gaidīto un patīkami pārsteidzošo. Programma bija sabalansēta veiksmīgi, ar iespaidīgu dejotāju ģeogrāfiju (ASV, Austrija, Krievija, Latvija, Ķīna, Somija, Turcija, Vācija) un cienījamiem sniegumiem – vieniem tie bija atturīgāki, citiem pašaizliedzīgi spraigi.

Lai baleta mākslas zelta laikmeta neaizskaramās virsotnes – L. Minkusa “Dons Kihots”, N. Rimska-Korsakova “Šeherezāde”, D. Obēra pas de deux – par tādām arī paliek. Klasikas smagsvaru izpildījumu kategorijā atsevišķi vērts izcelt patieso, enerģētiski un tehniski augsti uzlādēto priekšnesumu, ko sniedza mūsu mājiniece Evelīna Godunova, prestižā Maskavas Starptautiskā baleta konkursa zelta medaļas laureāte (2017) un jaunās Vācijas Valsts operas soliste. Duetā ar Vīnes Valsts operas uzlecošo zvaigzni, Mihaila Barišņikova skatuviskā tēla tradīciju turpinātāju Denisu Čerevičko Galā koncerta finālā abi aizrautīgi un precīzi izpildīja Bazila un Kitrijas kāzu duetu. Savukārt pirmajā daļā Varnas baleta konkursa laureāts Čerevičko patiesi organiski iemiesojās franču vieglprātīgā nebēdņa lomā “Buržuā” numurā Žaka Brela nemirstīgā šansona hita pavadībā. Horeogrāfa Bena van Kavenberga (Ben Van Kavenberg) laikmetīgi “popsīgais” solo jau vairākus gadu desmitus paliek ikkatra galā vakara “obligātais” numurs un izaicinājums ikviena solista tehniskajai meistarībai un harismai. Čerevičko ir komiski apburošs, ātrs, spēcīgs un akrobātisks – dejotājs, kas sarežģītu kustību lielu amplitūdu spēj paslēpt aiz nepiespiestas attieksmes.

Spilgtākos neoklasikas un laikmetīgā baleta gabalus, kuru uztvere prasa aktīvāku skatītāja iztēles iesaisti, ir vērts izcelt atsevišķi. Maskavas Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko muzikālā teātra trupu var pamatoti uzskatīt par laikmetīgā baleta tradīciju aktīvākajiem īstenotājiem mūsdienu Krievijas baleta telpā. Stalti un kustībās filigrāni, solisti Oksana Kardaša un Ivans Mikhalevs izpildīja traģisko fināla duetu no Keneta Makmilana (Kenneth Macmillan) 1974. gada neoklasiskā paraugbaleta “Manona”. Mantkārīgās Manonas Lesko un kavaliera De Grijē mīlestības, izmisuma un nāves piesātinātais dramatiskais fināls iemieso sevī vienu no kompleksākajām un jutekliskākajām brita horeogrāfijām. Makmilans savulaik pārcēla baleta darbības izskaņu uz Ņūorleānu, taču, ja atceramies Dž. Pučīni operas “Manona Lesko” smeldzīgo finālu tuksnesī, horeogrāfa dejas zīmējums iegūst vēl skaudrāku emocionālo skanējumu. Atkārtoti partneres virpuļveida palēcieni uz partnera pacēlieniem līdzinās smilšu vētras virpulim. Tāpat arī Manona stihiski, ar pēdējiem spēkiem izdzīvo dzīves beidzamos mirkļus. Uzticamā partnera rokās Kardašas varone ir līdzīga trauslai, drebošai lupatu lellei. Latvijas skatītāji nedrīkst palaist garām iespēju noskatīties Makmilana baleta pilno versiju tiešraidē no Londonas Karaliskās operas 10. maijā “Cinamon Alfa” kinoteātrī.

Tikpat atmosfēriski pilnasinīgu iespaidu atstāja Ankaras Valsts operas un baleta teātra atlētiskais un staltais premjers Buraks Kajihans (Burak Kayihan), kurš atveidoja galveno varoni baleta “Hamlets” fragmentā Nugzara un Mēdejas Magalašvili horeogrāfijā. Ar daudzveidīgiem apļveida pārskrējieniem, augstiem palēcieniem un dinamiskām diagonālēm Hamlets cīnījās ar neredzamiem dēmoniem, bet patiesībā – ar sevi pašu. Varoņa iekšējās spriedzes atmosfēra tika papildus uzburta ar minimāliem skatuviskajiem izteiksmes līdzekļiem. Dūmakaini pelēkas klints velves dibenplānā, viļņu šalkoņa mūzikas fonā un aukstas prožektora gaismas aplis: pārpasaulīgu šaubu spēki vada un medī varoni vienlaikus.

ASV Galā vakarā pārstāvēja Nikita Borisa. Jaunā brīnummeitene pierādīja, ka lieliski pārvalda klasisko repertuāru, kopā ar partneri Džastinu Valentainu (Justin Valentine) nodejojot pas de deux no Nikolaja Berezova horeogrāfijas baletam “Esmeralda”. Tomēr laikmetīgais numurs astoņpadsmitgadīgās dejotājas plastikai piestāvēja pat vairāk. “Unleashed” jeb “Savā vaļā” solo iestudējusi starptautiski atzītā horeogrāfe un pasniedzēja Nina Buasona (Nina Buisson). Iekļaujot buto, tai či un jogas elementus, šī māksliniece strādā īpašā dejas tehnikā, kas balstīta uz atbrīvošanos un blīvu tēlainību. Godalgotā britu postminimālista, vairāku filmu skaņu ceļiņu komponista Maksa Rihtera (Max Richter) smeldzīgā, sirdi aizgrābjošā mūzika bija līdzsvarota ar meditatīvām, šamaniskām “lietus flautas” skaņām un vokāliem iestarpinājumiem. To ilustrēja dejotājas brāzmainās rotācijas, palēnināto un raupjo kustību kontrasts, vairākas aktīvas pārejas no vertikālām uz tikpat dinamiskām horizontālām plaknēm, kā arī īpaši efektīgi aizmugurējie izliekumi, celšanās no pustiltiņa stāvus un negaidīti kritieni.

Divu iemeslu dēļ jāpiemin Džona Noimaijera (John Neumeier) Vācijas Nacionālā jaunatnes baleta “Bundesjugendballett” (Hamburga) sniegums vakara atklāšanā. Pirmkārt, tā ir dzīvā klasiķa, precīzāk, neoklasikas lielmēroga naratīva baletu meistara Džona Noimaijera persona. Ar izrādīto fragmentu viņam tieša sakara nav, vien pastarpināts – Noimaijera vārda aizbildnībā starptautiskā astoņu jauniešu trupa gūst pieredzi jauno horeogrāfu iestudējumos, lai izcīnītu ceļu uz lielo Hamburgas Valsts baleta skatuvi. “Bundesjugendsballet” kompānijai ir pašiem savs repertuārs ar īpašu kultūrsociālu dejas izglītības ievirzi un ar pavisam nelielu Noimaijera iestudējumu īpatsvaru. Par to jāatceras gadījumā, ja skaļš uzvārds pieteikumos un, iespējams, ne tik grandiozā skatuves darbība ies pretrunā ar personiskajām gaidām.

Otrs iemesls: Pētera Vaska klavieru un stīgu kvarteta dzīvais izpildījums. Vaska mūzikas saderība ar laikmetīgo horeogrāfiju veido īpašu, spēcīgu, pat kosmisku ķīmiju. Tā nekad neizsīks, un ikviena horeogrāfa rokās atradīs savu unikālo veidolu, tāpat kā ikviena skatītāja emocijās atradīs savu specifisku atbalsi. Vaska mūzika ir kustība, virzītājspēks, kas saplūst vienotā veselumā ar dejotāja ķermeni un skatītāja jutekļiem. Jaunā horeogrāfa Sašas Rivas (Sasha Riva) baleta “Muted” fragmenta stāstu katrs piepildīs ar savu jēgu un asociācijām, savukārt viņš pats to raksturo kā kādas meitenes ceļojumu caur dažādām emocionālām stadijām, izvirzot jautājumus par komunikācijas trūkumu mūsdienās un cilvēku attieksmi ar nāvi.

Visbeidzot desertā – elpu aizraujošs dzelžainas disciplīnas un maskulīni agresīvas grācijas paraugdemonstrējums no Pekinas Dejas akadēmijas kvarteta: izrādes “Imperators Ciņs apskata karaspēku” fragments. Klasiskā Ķīnas deja ar akrobātikas mākslas un cīņas elementiem, gluži maģiskiem iespaidīga augstuma palēcieniem un necilvēciski ilgu sastingšanu gaisā. Bet bija arī kas vairāk par perfektu tehniku – zvērīga dejas un gara enerģijas apmaiņa ar zāli un vienlaikus tās akumulācija. Notiekošais uz skatuves momentāni un neatgriezeniski izrāva no ziemas miega publiku, kura līdz tam acīmredzot jutās vien atturīgi iedvesmota. Var ilgi un dikti spiest par baleta zvaigžņu grand jete augstumu, arabesque grāciju vai laikmetīgās horeogrāfijas dziļdomīgajām kustību mežģīnēm, bet, lūk, ko gaida un neviltoti novērtē gan prasīgs, gan mazāk pieredzējis baleta skatītājs! To vienu konfekti asorti kastē, kurai ir košāks ietinamais papīrītis un saldāks pildījums. Varbūt gluži vienkārši – jaunu un negaidītu pārsteiguma garšu. To neredzēto tālās zemes eksotiku. Pat ja tā ir ierāmēta dzimtās LNO zāles zeltītā proscēnija arkā, pat ja tā ilgst nieka desmit minūtes.