Nevar palaist garām to, kas notiek ar tevi. Par izrādi “Vērpete”

19/05/2016

 Elīna Bērtule

No 17. maija Rīgā un Liepājā skatāma pārliecinoši brīnišķīga dejas izrāde “Vērpete”. Lai gan ticu, ka visus cilvēkus neaizkustina viens un tas pats, es tomēr ļoti iesaku izmēģināt šo notikumu pašam ar savu uztveri. Nav pat nepieciešams saņemt drosmi, kas citkārt laikmetīgās dejas darbos var būt gluži noderīga. Ar jums viss būs labi, un, ja paveiksies, pat ļoti.

“Vērpetes” horeogrāfiskā uzbūve, kas balstīta tautas melodiju ritmiskajās struktūrās, ir samērā vienkārša un tieši tāpēc ievelkoša. Kustība ir skaidra, pat paredzama, un uzmanībai nav iespējams aiziet neceļos. Aptuveni stundu Krišjānis Sants un Ēriks Ēriksons (Erik Eriksson) izpilda vērpšanās un griešanās kustību variācijas satvērienā, kāpinot dinamiku un pārnesot vērpšanās kustību uz skatītājiem. Brīžam viņi atgādina lācēnus, kas rotaļājas piesaulītē, brīžam jaunus spartiešus, kas nodarbojas ar fiziskiem vingrinājumiem, tomēr pārsvarā cilvēkus, kas griežas, bet instrumentālā mūzika (dažādās kombinācijās tie būs Mārtiņš Miļevskis, Laima Jansone, Rihards Lībietis) un vakara gaisma notiekošajam piešķir lirisku noskaņu.

Performance fascinē ar kustības ritmisku atkārtojumu un ar griešanās kustībai piemītošo spēku. Man tik ļoti patīk, ja kaut kas atkārtojas, nevis tikai vienreiz parādās, pārsteidz un pazūd. Tas ir nedaudz līdzīgi kā ar seriāliem – var atļauties pieķerties, jo paļaujies, ka būs vēl. Jaudu ar atkārtojumu gan audzēt droši vien iespējams tikai gadījumos, kad atkārtotajam piemīt zināma vērtība, citādi var iedzīvoties aizkaitinājumā un apnikumā, taču tas nepavisam nav “Vērpetes” gadījums.

No riņķošanas un griešanās, kā zināms visiem, kuri kādreiz griezušies, rodas viegli eiforiskas, mazliet pazaudēšanās izjūtas. Kā veiksmīgā skatuves darbā pienākas, skatīties uz dejotāju griešanos un vērpšanos nav mazāk interesanti, kā darīt to pašam. (Krišjānis Sants un Ēriks Ēriksons “Dejas dienas 2016” ietvaros vadīja meistarklasi, kurā iepazīstināja ar “Vērpetes” principiem un horeogrāfijas elementiem.) Griešanās priecīguma un reibuma potenciāls vieglā formā tiek pārnests uz auditoriju gan ar redzamo kustību raisīto empātiju, gan fiziski – savērpjot skatītāju redzes leņķus un pārvietošanās trajektorijas. Dejotāju kinētiskās pieredzes projekcija uz auditoriju ir viens no performances interesantākajiem elementiem.

Skatītājiem un viņu skatīšanās pieredzei “Vērpetē” pievērsta īpaša uzmanība, un tas ir ne tikai jauki, bet arī saprātīgi, ņemot vērā, ka iespaidu par mākslas darbu veido ne tikai paša mākslas darba objektīvās kvalitātes, bet lielā mērā skatīšanās pieredze. Performancē ir radīti apstākļi, lai skatītāja pieredze būtu gan vizuāli tveramās, gan skatītāja fiziskās kustības iespaidota. Autoru ideja, ka, mainoties redzes punktam, mainās uztveramais, “Vērpetē” paredz grūti aprakstāmu un uzmundrinošu skatītāja iesaistīšanu notiekošajā. Neatliek nekas cits, kā būt visa notiekoša daļai, notiekošais ir daļa no manis, un šis skatītāja un izpildītāja nošķirtības atcēlums izrādās iedarbīgs veids kā izraisīt patiku pret pašu performanci.

Šāds auditorijas iesaistīšanas veids, kam pamatā ir rūpes par skatītāja pieredzes paplašināšanu, ir viens no pievilcīgākajiem, kādu varu iedomāties. Man šķiet nepatīkami, ja skatītājus mēģina iesaistīt pārmērīgi agresīvā un acīmredzamā veidā bez citas motivācijas kā vien pašas skatītāju iesaistīšanas. “Vērpetē” auditorijas kustības ietekmēšana ir mērķtiecīga, jo tā piešķir jaunu skatupunktu un papildina skatītāja kinestētiskās izjūtas. Auditorija tiek iesaistīta gandrīz viltīgi, abu dejotāju kustības dinamikai un sadarbībai nemanāmi un plūstoši tiekot pārnestai uz skatītājiem, līdz kļūst skaidrs, ka piedalīties autoru vairāk cerētājā nekā iecerētajā plūdumā ir daudzsološāk, nekā no tā atteikties. Tajā pašā laikā ir iespēja saglabāt savas kustības statisko stāvokli, tas ļauj skatītājam saglabāt izvēli un piešķir nosacītu atbildību. Arī stāvot iespējams izteiksmīgi iesaistīties, ja gadījumā trāpies ceļā, ātrumu uzņēmušam Ērikam vai Krišjānim. Var izvēlēties, kādu distanci ieturēt attiecībā pret dejotājiem, var distances izmaiņas vienkārši novērot. Performances struktūra ļauj brīvi izvēlēties – iekļauties vai neiekļauties kopējā plūdumā, un neiekļaušanās kustībā netiek nosodīta kā neiesaistīšanās, noslēgšanās vai “plāna” izgāšana. Tas ir lieliski, jo reizēm, kad skatītājiem tiek dota šķietami brīva reakcijas vai rīcības izvēle, ir skaidrs, ka viena no izvēlēm tomēr tiek uzskatīta par labāku nekā citas.

Pieļauju, ka cilvēkiem nav grūti ļauties manipulācijai, tikai gribas, lai tas, kam tu ļaujies, ir labs, gudrs un darbojas tavās interesēs. Māksliniekiem ir dots nedaudz laika, lai pārliecinātu auditoriju, ka viņi zina kaut ko, ko skatītājs vēl nezina, bet var uzzināt, ja ļaus tam notikt. Esmu diezgan pārliecināta, ka tad, ja skatītājam izdodas nojaust notiekošā patiesumu un skatītājs nav pavisam bailīgs, viņš ir visai paļāvīgs uz labu lietu atklāšanu.

Gaismu, telpas un skatītāju pozīcijas attiecībā pret dejotājiem šķietamā nejaušība piešķir “Vērpetei” vieglumu, lai gan ne pievakares gaisma, kas krita uz gaišo, pieputējušo telpu, ne mainīgais fons aiz milzīgajiem logiem nebija gluži nejauša, laimīga sakritība. Savukārt performances “funkcionālie” elementi scenogrāfiski ir pārliecinoši, un tieši to funkcionālā nepieciešamība palielina to nozīmīgumu. Piemēram, no maisiņiem birstošie milti siltajā gaismā un matētajā telpā izskatās lieliski, taču, saprotot, ka bez roku apklāšanas ar miltiem no lielās slodzes līstošie sviedri varētu dejotāju satvērienu atlaist, es uz miltu maisiņiem skatos kā uz visuzticamākajiem sabiedrotajiem. Mana mīļākā skaņa ir viņu īsā, pa pusei dzirdamā, fiziskās slodzes pieklusinātā nākamās kustības nosaukšana, kurai jānovērš elementu secības nojukšana. Aprautajiem izsaucieniem piemīt bīstamības tuvuma nojauta, un tie palīdz no bīstamības izbēgt. Instrumentālais skanējums ir neuzbāzīgs, nenoliedzami noskaņu ietekmējošs, taču manā skatījumā tas nav fundamentāli nepieciešams. Iespējams, ka mūzika palīdz nodrošināt performances plūstošu ritējumu un ir atbalsts nepacietīgākiem skatītājiem un dejotājiem noguruma brīžos. Man laikam pārāk patika šķietami nejaušie un funkcionāli nepieciešamie scenogrāfijas elementi un to tīrība, ka šķiet – es būtu varējusi performanci skatīties arī bez instrumentālajām skaņām, lai gan nav teikts, ka tad man kaut kā nepietrūktu.

Tas, kas man “Vērpetē” ļoti, ļoti patīk, ir tās saprašanas neobligātums. Es bieži nesaprotu, kas izrādēs notiek un par ko tās ir, tāpēc man patīk, ka attieksme pret izrādi neveidojas no tās saprašanas. Šoreiz ir pilnīgi pietiekami ar abstraktu kustību acu priekšā un kustības empātiju. “Vērpetes” rituālā iezīme, ka performaces piedzīvošana un notiekošā pieredzes izmainīšana ir ietekmīga pati par sevi arī bez tālākas refleksijas, manuprāt, ir ļoti vērtīga. Lielākoties taču skatītājiem gribas saprast kaut ko par dzīvi, nevis pašu izrādi. Domāt par performances struktūru, mākslinieku motivācijām un horeogrāfiju ir interesanti, bet tas nav galvenais.

Tā kā skatītājs notiekošajā ir pārāk iesaistīts un performance ir daļa viņa paša, nav nemaz iespējams kaut ko palaist garām vai nesaprast. Nevar taču palaist garām to, kas notiek ar tevi. Skatītājs tiek atstāts komfortablā un saviļņotā stāvoklī. Vai tam, kas notika un kas tika darīts, tiešām bija jābūt tik iespaidīgam? Īsti nezinu, bet nav pārāk svarīgi, jo tas bija brīnišķīgi.

Saistītie raksti:

Dejas izrāde “Vērpete” Rīgā un Liepājā

Gundija Zandersona “Dzejolis par izrādi “Vērpete””

Foto: Andrejs Strokins, publicitātes foto

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.