Neskaties un nesaproti! Ceļvedis laikmetīgās dejas skatītājam

27/11/2020

Inta Balode

Šī nav pirmā reize. Domāju, ka nav arī pēdējā, kad cenšos atbildēt uz jautājumiem: “Kā skatīties? Kā saprast? Kas vispār ir laikmetīgā deja?” Varētu atcirst: “Neskaties un nesaproti!” Varētu filozofēt par skatīšanos un saprašanu… Kāpēc tieši “skatīties”? Vai tad tas ir vienīgais veids, kā pieredzēt? Kāpēc “saprast”? Vai tas ir vienīgais veids, kā izbaudīt un novērtēt? Kāpēc vajag definīcijas un instrukcijas? Vai tiešām būtu noderīgi, ja pie sienas rāmī būtu laikmetīgās dejas definīcija un desmit padomu, kā skatīties, kā saprast, kā uztvert, kā par to domāt?

Laba refleksija ar demonstrāciju par laikmetīgās dejas pieredzi skatāma šeit. Horeogrāfe Suse Tietjena (Suse Tietjen) saka:“Laikmetīgā deja ir tas, ko tu gribi, lai tas ir. Un var izrādīties, ka saproti daudz vairāk nekā domā, ka saproti. Vai arī nesaproti. Un arī tas ir labi.”

Trešā atbildes stratēģija būtu izvērstāk parunāt par to, ka formula “neskaties un nesaproti” varētu būt visai noderīgs piegājiens laikmetīgās dejas pieredzei. Noderīgs, bet noteikti ne vienīgais, jo laikmetīgā deja ir ārkārtīgi plašs horeogrāfisko prakšu lauks, kura ietvaros vienlīdz patiesas var būt galēji pretējas patiesības. Te būs desmit padomi, kuros atkārtoju kādreiz iepriekš teikto, sadomāju ko jaunu vai vienkārši koķetēju ar to, ko esmu dzirdējusi un redzējusi, kad cilvēki saskaras ar šo mākslas formu.

Pirms uzskaitīt padomus, piespiedu vai brīvprātīgas pašizolācijas laikā ir svarīgi atgādināt, ka deja dzīvajā pieredzē un deja video pavisam noteikti nav viens un tas pats. Dzīva dejojuma pieredze skatītājam mikrolīmenī aktivizē tos pašus muskuļus, kurus lieto dejotājs. Nolieciet dzīva dejotāja vietā video ar tieši to pašu deju – nekā! Skatītāja muskuļi paliek mierā. Tāpēc, ja nu nākas ilgi sēdēt mājās, negrimstiet pārāk daudz ekrānā, ļaujieties savai un savu karantīnas biedru dejai. Nav nekā laikmetīgāka un neatliekamāka kā deja izolācijas laikā. Un vēlreiz – ja pārāk ilgi esi bijis izolācijā uz balto miltu diētas, tad vēl jo vairāk – neskaties un nesaproti! Bet noteikti dejo!

Neskaties

Pat acis karājas muskuļos un saitēs! Tevī ir dažādi kanāli – ir bilžu kanāls, smaržas, garšas, dzirdes, taustes kanāls, vēl visa ķermeņa kinestētiskā reakcija. Kad aizej uz izrādi, tu nezini, kuri no tiem darbosies, turklāt tie pa vienam nekad nestrādā. Reizēm ir grūti pieķert, tieši kurš kanāls piegādājis kādus konkrētus datus, kas vēlāk rosās pa prātu, bet ir vērts papētīt.

Laikmetīgā deja ir visu maņu māksla. Pat, ja to nevēlies, var tikt aktivizētas citādas ķermeniskas sajūtas. Lai tavu prātu iztraucētu no apsēstības ar kontroli un lietu iekļaušanu esošās sistēmās, horeogrāfi izmanto dažādās taktikas – no tiešas fiziskas skatītāja iesaistes, līdz mulsinošiem vizuāliem notikumiem, dažādām neatbilstībām, pavērsieniem. Reizēm dejas izrādes izvēršas par ķermeniski orientētās psihoterapijas sesijām. Pēc tām “pacients” ne vienmēr ir laimīgs, gribas vainot terapeitu par to, ka lika ielūkoties acīs savas ķermeniskās realitātes neizbēgamībai.

Nesaproti. Strādā un esi pacietīgs

Izklaide ir atpūta, mākslas pieredze ir darbs. Ja neesi ieinteresēts, tad neko nesaproti. Paej garām un… nu un? Laikmetīgā deja ir vērīguma un pacietības māksla. Skaties, kas notiek, pa kripatiņai būvē savu pieredzi, negaidi libretu un neizdari secinājumus, pirms izrāde nav galā un, vēl labāk, līdz nākamajam rītam. Pieredze rāda, ka iesūkšanās daudz ko maina. Īpaši, ja āda tāda pabiezāka.

Pirms septiņiem gadiem pēc Agneses Bordjukovas laikmetīgās dejas izrādes “3/4 ūdens” noskatīšanās Silvija Radzobe pajautāja Zanei Radzobei, un Zane Radzobe nodeva jautājumu tālāk man: “Kā man uz to skatīties?”

Daļa no atbildes skanēja tā: “..jāskatās rūpīgi un pamatīgi, uz visu, kas notiek, un nedrīkst izdarīt nekādus priekšlaicīgus secinājumus. Pēc pieredzes zinu, ka lieliski dejas skatītāji ir bērni. Bērni skatās un viss. (..) Tad, kad es izlaistu pa grīdu ūdeni, mamma man prasa, kāpēc es tā darīju? Es saku, ka tāpatās. Viņa dusmojas. Bet es tiešām tāpatās, jo gribēju redzēt, kā viņš tek, kā izplešas, kā satek šķirbās, kā krājas tur, kur bedres, kā netiek pret kalnu, kā lēnām sāk žūt, kā durvju tuvumā sasalst, kā pie krāsns pārvēršas par dūmiem un ceļas gaisā. Kas tur slikts, ka man interesē?”

Tici sev

Kad tev vajag instrukcijas? Daži vienmēr, pirms sākt ķerties pie lietošanas, iepazīstas ar instrukciju. Citi no sākuma mēģinās jauno kumodi samontēt paši un tikai, ja nesanāks, sāks kliegt, ka tas ir ķīniešu sūds un meklēs instrukciju. Vai instrukcija palīdzēs? Tiem, kas sāka paši, varbūt. Tiem, kas bija gatavi riskēt un ķēpāties ar nezināmo, instrukcija varbūt kļūs par nelielu orientieri. Tiem, kas tic, ka visu var pateikt priekšā un tas sakritīs ar realitāti, būs maz prieka. Labāk neejiet uz laikmetīgo deju!

Horeogrāfi ir tādi situācijas radītāji un pētnieki. Viņiem ļoti nerūp, lai tu saproti, ko viņi gribēja teikt. Viņus vairāk satrauc, vai tu juti, vai tu kustējies līdzi, vai ieklausījies viņos un sevī, ko tu iztēlojies, ko atcerējies, ko sagribējās uzēst…?  Viņi ar lielu interesi noklausīsies tavu interpretāciju un, ja tai nebūs nekā kopīga ar to, ko paši bija iedomājušies, būs sajūsmā par svaigu skatījumu, un tagad jau tava pieredze, domas kļūs par daļu no izrādes stāsta. Savukārt, ja tu būsi redzējis, dzirdējis, jutis un saodis to, kas arī autoram pašam bijis prātā un ķermenī, tad viņi būs aizkustināti un jutīsies sadzirdēti. Tici savai pieredzei un dalies!

Deja ir tāda pati māksla kā citas

Es nekādi nespēju saprast, kāpēc citās mākslās skatītājs tik mierīgi un pašsaprotami runā par labiem, vidējiem un sliktiem darbiem, bet, šķiet, no laikmetīgās dejas vienmēr gaida tikai un vienīgi izcilību. Ja kaut kas nav izdevies, tad visa laikmetīgā deja ir slikta un tu uz to vairs nekad neiesi (īpaši, ja šī ir pirmā vai otrā izrāde, ko redzi). Vai tu tāpat nodomā arī tad, kad gadās redzēt stipri viduvēju teātra izrādi?

Deja ir unikāla māksla

Deja ir vissvarīgākā māksla, jo attiecas uz visiem cilvēkiem, kuriem ir ķermenis. Tā es teicu pirms kādiem sešiem gadiem, kad deja beidzot kļuva par atsevišķu nozari Kultūras ministrijas dokumentos. Ja tu nevari saprast, kāpēc dejas izrādes tevi tik ļoti sakaitina vai tik ļoti uzrunā, tad tas ir tāpēc, ka dejā instruments ir ķermenis. Bez pastarpinājuma – nav ne vijoles, ne audekla, skan pats ķermenis. Un tas ir ne tikai dejotāja ķermenis, bet arī tavs ķermenis. Tas vienmēr ir personīgi! 

Mākslā bieži viss ir par lieko, nevajadzīgo un nefunkcionālo. Savukārt, ķermenis ir ikdienā tik tuva “lieta”, tas tiek lietots visu laiku, ir vajadzīgs un funkcionāls. Tāpēc ir grūti saprast un pieņemt citādu, neikdienišķu izmantojumu. Ar ēdienu nespēlējas. “Liec mierā manu ķermeni!” kliedz skatītājs, redzot dejā ko sev nepieņemamu.

Redzi acīmredzamo

Laikmetīgā deja, patiesībā jebkura deja, vienmēr runā par varas attiecībām. Cilvēka ķermenis ir tāds, kā ir – tik liels vai mazs, spēcīgs vai vājš, tas nes vai tiek nests, lido augstu vai tiek piespiests pie zemes. Tikai viens piemērs, kā, skatoties uz acīmredzamo, var saprast simbolisko un globālo. Skaties uz to, kas ir, nesadomā par daudz lieka un visu sapratīsi!

Padomā par fiziku

Laikmetīgā deja ir darbības un tīra laika māksla. Tas nozīmē, ka telpas nav, līdz nesākas kustība. “Laik-” un “met-” – met laiku, met laikā, un viss notiek. Kustība būvē telpu, iekustina gaisu, un kustīgā gaisa telpa arī ir izrādes telpa. Laikmetīgajā dejā ir daudz fizikas. Piemēram, kontaktimprovizācija nav par to, kā gramstīties vienam gar otra dibenu vai nejēgā krist gar zemi, bet gan par to, kā uz mums iedarbojas gravitācija, inerce, svars, impulss un citi fizikāli lielumi un procesi.

Negaidi troksni

Kaut ko jocīgu dara vai nu no liela prieka vai trakā drāmā. Citos stāvokļos ķermenis turas rāmjos. Tāpēc ķermeņa domāšanu vai kādu klusu ķermeņa stāstu ir neierasti klausīties. Klausies klusām!

Izmanto formulas

Ja viss iepriekš apcerētais neko nelīdz, tad droši paņem kādu prātīgu rokasgrāmatu jebkādas laikmetīgās mākslas pieredzei un izmanto tur piedāvātās formulas. Man patīk Ossian Ward “Ways of Looking. How to Experience Contemporary Art” (Laurence King Publishing Ltd, 2014). Autors iesaka izmantot tik bieži pieminēto Tabula Rasa pieeju mākslas pieredzei. Bet, lai nebūtu tikai abstraktā atsaukšanās uz neaizspriedumaino apziņas stāvokli, kāds tāpat nav iespējams, viņš atšifrē vārdu TABULA, piedāvājot sešu soļu taktiku kā skatīt mākslu:

  • T (time) – Laiks – vismaz piecas ieelpas un izelpas pirms sprieduma;
  • A (association) – Asociācijas;
  • B (background) – Konteksts
  • U (understanding) – Saprašana. Kad mierīgi izieti pirmie soļi, nonāksi pie šī…;
  • L (look again) – Skaties vēlreiz. Bieži pirmā reakcija ir patiesā. Domas par kontekstu var aizvest dažādos ceļos, bet, kad, jau visu zinošs, paskatīsies vēlreiz, sapratīsi, vai neesi apmuļķots;
  • A (assesment) – Vērtējums – ceļš no pirmā skatiena līdz otrajam, kas rezultēsies skaļos aplausos vai arī ātrā bēgšanā.

Foto: Inta Balode