Rita Spalva

5. un 6. maijā VEF Kultūras pilī norisinājās dejai nozīmīgs notikums – Latvijas Deju svētku virsvadītāju atcere un godināšana. Latvijas novadu deju kolektīvu koncertu ciklu „Ar sirdi dejā un svētkos” īstenoja deju kolektīvu apvienība „Liesma” un tā idejas autors un dzinējspēks – mākslinieciskais vadītājs Jānis Marcinkevičs. Tas notika ar Rīgas domes un VEF Kultūras pils atbalstu.

Pasākums uzrunāja un aizrāva ar mērogu – organizatori bija apzinājuši visu Deju svētku veidotājus, izvērtējuši repertuāru, lai izvēlētos interesantāko no katra horeogrāfa devuma. Taču īpašu to padarīja iespēja ļoti pārskatāmi redzēt latviešu skatuviskās dejas veidošanos, attīstību un pārmantojamību 80 gadu garumā. Bija interesanti vērot, kā mūsdienu dejotāji ar lielu skatuves pieredzi (TDA „Dancis”) iejūtas nedaudz naivajā Mildas Lasmanes vēl pēckara gados veidotajā „Cimdu pārī”, bet JDK „Austris” interpretē padomju laikā tik daudz dejotos Viļa Ozola „Dzintarkrasta puišus”. Skatītāji ar interesi sekoja katrai dejai, jo vieniem tās uzjundīja „skaisto jaunību”, citiem atklāja sen aizmirstas vērtības. Man, tāpat kā daudziem skatītājiem, par īstu māksliniecisku atklājumu kļuva Elgas Drulles 60. gados veidotā „Mana dzimtene jaukā” ar Arvīda Žilinska mūziku. Izsmalcināta horeogrāfija, loģiska dejas attīstība un emocionalitāte ir šīs dejas lielās vērtības, kas pierāda, ka veiksmīgām kompozīcijām būtu jāieņem nezūdoša vieta mūsu kultūrdzīvē. Te gribētu uzsvērt arī deju kolektīva „Sadancis” lielisko sniegumu (vadītāja Ieva Adāviča).

Projekta pirmās dienas koncertā varējām izsekot, kā no atsevišķiem deju soļiem un to vienkāršiem salikumiem veidojās profesionāla pieeja jaunu horeogrāfiju radīšanā – te uzrunāja gan Arvīda Donasa un Harija Sūnas atturīgais tautiskums, gan vērienīgā stila piekritēju Irēnas Strodes un Helēnas Tangijevas-Birznieces dejas, gan, protams, mūsu skatuviskās dejas ģēnija Ulda Žagatas horeogrāfijas. Koncertā skaidri iezīmējās, kā 90. gadi ienesa jaunas vēsmas skatuviskajā dejā – parādījās tendence dejot „kā dzīvē”. Man vēl ir atmiņā, ka sadzīves kustību imitācija kļuva par tādu kā modi arī uz skatuves. To lielā mērā ietekmēja kopējā Latvijas kultūrvide – veidojās daudzi etnogrāfiskie ansambļi, cieņā nāca tautas tērpa restaurācija, atdzima sadzīves muzicēšana. Šai tendencei sekoja arī horeogrāfi – dejās samazinājās kustību un zīmējumu amplitūda, kombinācijas tika aizstātas ar atsevišķiem ļoti vienkāršiem deju soļiem (Elmāra Beļinska „Dzīsme”, Ilmāra Dreļa „Lūznavas dancis”u. c.). Uzskatu, ka 90. gadu veidotās horeogrāfijas gan ieguva, gan zaudēja vienlaicīgi. Ieguvums – pievēršanās folkloras materiāliem, to apdare un pārnešana uz skatuves. Zaudējumos varam ierakstīt dejotāju-amatieru tehniskās varēšanas mazināšanos. Esmu pārliecināta, ka tieši horeogrāfa profesionalitāte ir tā, kas dejotājiem liek pacelties jaunā līmenī, risinot arvien jaunus mākslinieciskus uzdevumus. Tieši šī iemesla dēļ katra kolektīva repertuārā šodien vajadzētu būt iekļautām Ulda Žagatas, Aijas Baumanes vai Imanta Magones dejām, lai tās nekļūtu par „neiespējamo misiju” izpildījuma meistarības ziņā.

Taču 20. gadsimta nogale ienesa horeogrāfijā arī jaunus vārdus, kuri šodien zināmi katram, kas ir iesaistīts vērienīgajā skatuviskās tautas dejas kustībā. Otrajā koncertā redzējām Agra Daniļeviča, Jāņa Ērgļa, Jāņa Purviņa, Artas Melnalksnes u. c. šodien populāru autoru radītās dejas. Koncertu kuplināja „Līgo”, „Teiksma”, „Vidzeme”, „Dzintariņš”, „Zelta sietiņš” u. c. kolektīvi. Rokrakstu un interpretāciju dažādība liecina, ka skatuviskā tautas deja spēj sasniegt augstas virsotnes arī diezgan ierobežotajos amatieru kustības rāmjos. Piemēram, „Teiksmas” dejotāju sniegums Jāņa Ērgļa dejā „Man deviņi bāleliņi” bija tik uzsvērti „nostrādāts”, ka lika domāt ne tikai par dejas jēgu, bet arī par gatavošanos „deju kariem” – Deju svētku skates finālam.

Koncertā izskanēja 53 virsvadītāju radītās dejas – katra ar savu raksturu, vēstījumu un vietu Latvijas skatuviskās dejas vēsturē. Nezinu, vai koncerti tika filmēti. Tas būtu nenovērtējams vizuālais materiāls skatuviskās dejas sistematizācijai un topošā kanona izveidei. Par šo mums visiem jāpateicas deju ansamblim „Liesma” un tā vadītājam Jānim Marcinkevičam, kuri uzņēmās ne tikai projekta organizāciju, bet arī vairāku deju restaurāciju, lai saglabātu tās nākamībai. Atzinīgi vārdi sakāmi arī par koncerta režisores Annas Jansones veikumu. Domāju, ka režisorei izdevās ”noķert” pareizo koncerta intonāciju, kas savā precizitātē un vienkāršībā uzrunāja ikkatru skatītāju. Bez lieka patosa un liekvārdības ir tapis valsts simtgades cienīgs pasākums, kurā autoriem izdevās izvairīties no šī gada visvairāk piesauktā vārda „simts”.

Titulfoto: Alise Vēvere