Neizmantotās izdevības. Par Royal Dance Studio izrādi “Samaitātā”

26/10/2020

Anna Pierhuroviča

Royal Dance Studio ir mūsdienu un šova dejas brīvā laika studija, kuru 2011. gadā dibinājusi horeogrāfe un dejas māksliniece Arita Kukuvasa. Izrāde veidota pēc Karīnas Račko romāna “Samaitātā” motīviem. Tā epicentrā ir dihotomija starp to, kas ir morāli un ētiski, un to, ko diktē sirds un prāts. Klasika.

Izrāde, kura tika gaidīta kopš marta, oi, kā es nespēju sagaidīt. Cītīgi sekoju līdzi reklāmas rullīšiem un īsajiem t. s. treileriem, kas lika cerēt, ka beidzot kāda deju studija Latvijā būs uzdrošinājusies dejot par seksu, par iekāri, dzīvnieciskumu. Sievišķīgi tērpi, pavedinošas kustības, “sensuāli, dievišķīgi” – beidzot būs dejas performance, kas liks sārtoties vaigiem. Es tam esmu gatava.

Šis bija šovs – jā, viennozīmīgi, gaismas, tērpi, nosacīta dzīvā mūzika, bet es atturētos to klasificēt kā dejas izrādi.

Atmosfēra ir izcila – Studio 69 telpas ir kā radītas šādam notikumam. Gatsby tipa zāle ar galdiņiem, šampanieša glāze, sarkanas rozes uz galda – fantastiski. Izrādes sākumā dejotājas ar izciliem augumiem un super seksīgiem triko tērpiem laikam liek saprast, ka visiem jāsavācas no bāra pie galdiņiem. Nav skaidrs, kāpēc bija vajadzīgas 10 minūtes bezjēdzīgas staigāšanas pa jau tā piebāzto Studio 69 telpu (nekomentēšu par divu metru distanci) un periodiska pavedinošu kustību izpildīšana. Kamēr dejotājas slīd gar skatītājiem (es teiktu – pārāk tuvu), pamanu, ka dažām ir rotaslietas, bet citām nav (man šīs detaļas ir svarīgas). Manuprāt, konsekvence šajā jautājumā būtu bijusi papildu vienota “sīkākā detaļa”, par ko Royal Dance Studio Instagram kontā tiek runāts pirmajos mēģinājumos.

Attēls no Royal Dance Studio Instagram konta

Ja režisors vai horeogrāfs vēlas skatītājam visu izstāstīt līdz patiesi visfiligrānākajai detaļai, tad skatītājam vienkārši jālasa pats darbs. Vai es atnācu uz dejas izrādi klausīties romānu? Nē. Skatītājam nevajag sīkās stāsta detaļas, kuras fiziski nav iespējams parādīt dejas izrādē, piemēram, kokteiļa sazāļošanu. Skatītājs nav stulbs, nav vajadzīgs norādīt – tagad skaties šeit, tagad notiks tas. “Vērpjoties grēcīgu kaislību, tumšu intrigu un aizliegtu attiecību pavedieniem, rodas jautājums – kurš izrādīsies izcilāks aktieris dzīves un jūtu spēlēs?” (šeit un turpmāk citāti no Royal Dance Studio mājaslapas) – nē, tā tas nenotiek, jautājums noteikti nerodas. Starp citu – deju studijas mājaslapas izrādei veltītajā sadaļā lasāms abu cēlienu satura izklāsts. Būtu bijis noderīgi ar to iepazīties pirms izrādes, bet norāžu par šāda apraksta esamību nebija.

Attēls no Royal Dance Studio Facebook lapas

Paskatieties, kāds atklāšanas numurs – super, vai ne? Diemžēl pirmā performance uzliek pārāk augstu latiņu pārējai izrādei, jo ievada spilgtumam un iespaidīgumam nelīdzinās neviens no tālākajiem deju numuriem, tie konsekventi nobāl un noplok ar dažiem izņēmumiem, kuri vismaz novirzās no pārāk paredzamās dramaturģijas.

Izrāde sastāv no atsevišķiem deju numuriem un etīdēm, daļa no tām tiek ievadītas vai noslēgtas ar citātiem no romāna. Rodas būtiska disonanse starp to, kas tiek pateikts verbāli, un to, kas tiek atainots uz skatuves. Kur ir provokācija? Kur ir tā dzīvnieciskā kaisle, par kuru skaidri un gaiši izsakās izrādes laikā? “[..] iekāre [..] ar prātu neizskaidrojama un ar gribasspēku neapturama” – noteikti, nē.  

Attēls no Royal Dance Studio Instagram konta

Es gan būtu gribējusi, lai horeogrāfe pārkāpj robežām, galu galā – vai tad tas nav galvenais vēstījums? Manuprāt, sabiedrība bija gatava ļoti sen. Provocējošo tēmu pieņemšana taču ir katra skatītāja darīšana – darbs ar sevi. Tādā gadījumā nav skaidrs, vai horeogrāfes mērķis ir bijis radīt gaumīgu un apslāpētu performanci par tēmu vai tieši dejiski parādīt kaisli, iekāri un seksuālo pievilkšanos. No Instagram īsajiem video rullīšiem radās pavisam cits iespaids. Nopietni, man radās priekšstats par dejas izrādi, kurā būs seksuāla horeogrāfija, intīmas ainas un kopumā diezgan provocējošs vēstījums.

Izrāde pārsteidz ar fantastiskām gaismām (ovācijas gaismu māksliniekam, kura vārds radošās komandas sastāvā gan nav minēts) un video projekcijām, kas līdzīgi kā izrādes laikā lasītais romāna teksts gan dominē pār  horeogrāfiju. Rodas disonanse, jo fonā liesmo uguns mēles, bet dejotāju izpildītā etīde nepamato šādu scenogrāfijas pielietojumu – horeogrāfija ir relatīvi pasīva un auksta, nekas neliecina par “dzīvniecisku pievilkšanos” starp diviem mīlniekiem vai elles mokām, kuras abi tēli izdzīvo. Ja gaismu radītās noskaņas nesignalizētu par sižeta vai attieksmes maiņu, nekas neliecinātu par to, ka tiek prezentēta izrāde, kurai ir noteikts sižets un vadlīnija.

            Izrādē tiek demonstrēts liels daudzums mākslinieces Ievas Ādamsones radītu izsmalcinātu tērpu, kas vēl vairāk ierindo šo notikumu šova kategorijā. Tērpi lielākoties ir apspīlēti, seksīgi, ļoti sievišķīgi, bet es noteikti tos neraksturotu kā mūsdienīgus. Piekrītu tērpu māksliniecei, ka tērpi ir dejotāja izteiksmes līdzeklis, kas palīdz izrādes vēstījumu nodot skatītājam. Dermatīna mēteļi, korsetes, gari cimdi ar pērlēm atgādina 1990. gadu erotiku. Nekur gan nav minēts notikumu darbības laiks, tāpēc, iespējams, ka tie ir attēlotajam laikmetam atbilstoši. Būtu gribējies redzēt vairāk iejūga tipa (harness) aksesuāru un veļas, kaut ko, kas vēstītu par mūsdienīgu iekāri, jutekliskumu, erotiku. Nav saprotams, kā lielais tērpu daudzums un to mainīšana palīdz konkrētā romāna sižeta vēstījumu komunicēt skatītājam.

            Scenogrāfija – burvīga, bet tās autors nav minēts Stalažas, kuras varētu izmantot tik daudz dažādos veidos – ar kāpšanu gan pa vertikālajām, gan horizontālajām konstrukcijām, akrobātiku, dažādu līmeņu maiņu, pielietot statiskās etīdēs. Tik daudz iespēju, kuras tika izmantotas minimāli vai vispār nemaz. Nav skaidrs, kā tieši šī konstrukcija palīdz paust izrādes vēstījumu. Tik daudz dažādu horeogrāfisku risinājumu paliek skatītāja iztēlē.

            Turpinot par minimālu izmantošanu, izrādē ir mistisks dalībnieks – bundzinieks – kurš uz skatuves parādās epizodiski un spēlē pāri mūzikas pavadījumam. Paliku griboša, jo netika iestudēta horeogrāfija tikai bungu pavadījumā, variējot ar tempu, intensitāti, ritmu. Tas taču būtu bijis tik labs risinājums. Tāpat bundzinieks varēja pildīt haotisko deju numuru sasaistes funkciju, un šovā būtu bijis kāds kopīgs elements. Tikpat minimāli izmantoti izrādes rekvizīti – puķu pušķis, spoguļi, stanga. Manuprāt, ja tos neizmanto pašā dejā, etīdes vēstījumam, to atrašanās uz skatuves nav pamatota. Iznesu stangu un skatuves, uzliku roku, aiznesu prom bez īpašas jēgas. Vilšanās, ka horeogrāfe nav atradusi loģisku risinājumu konkrētā rekvizīta izmantošanai etīdē. Turpinot par rekvizītiem, īsajos video rullīšos bija redzama ļoti gaumīga un jaudīga horeogrāfija uz krēsliem, taču izrādē tā netika rādīta. Vēl viena neizmantota iespēja, kas ļautu mūsdienīgi atainot dzīvnieciskas iekāres procesu, neiekrītot vulgaritātes grāvī (kaut gan būtu gribējies redzēt kaut ko vismaz daļēji vulgāru vai perversu).

Mīlnieka tēls Rainers –“ Jaudīgs motocikls, tetovējumi, nebeidzama bohēma un sievietes – Rainera dzīve ir brīvība vispārākajā pakāpē.” bez izrādes apraksta deju studijas mājaslapā tēla raksturojumu nav iespējams uztvert, tas netiek parādīts. Melna dermatīna jaka, džinsas un botas pret Adriānas īpaši filigrānajiem tērpiem rada disonansi, bet neuzsver Rainera tēla īpašumu. Blakus izsmalcinātajiem solistes un visas dejotāju trupas apģērbiem Rainers atgādina tipisku pirmā kursa studentu “Kaņepē”.  Būtu gribējies vairāk iepazīt pašu tēlu, bet lomas izpildītājam Ervīnam Mūrniekam  netiek piešķirta solo vai vismaz daļēja solo etīde, kas raksturotu viņa būtību, vienīgi kādā no daudzajām klusuma pauzēm skatītājam tiek pateikts, kas viņš tāds ir. Dejas izrādē vērtīgāk būtu bijis parādīt, nevis pateikt. Galvenajā – Adriānas – lomā šajā vakarā bija  Marta Līga Rika – neizteiksmīga, šķietami nobijusies un praktiski bez emocijām. Veicot šādu uzdevumu, nepietiek ar labu tehnisko izpildījumu, ir vajadzīgs saturs. “Rīgas džentlmeņu kluba zvaigzne Adriāna Jansone dejas virpulī ir ikviena vīrieša sapnis – plastiska, jutekliska, ugunīga –, taču, starmešu gaismām apdziestot, pārvēršas aukstasinīgā aprēķinātājā” … ēēēē, nē, viņa nepārvēršas un noteikti nav ugunīga. Par to neliecina ne solistes attieksme, ne kustību maniere, vienīgi teksts kārtējā klusuma pauzē un gaismu maiņa. Lai gan abi galveno lomu dejotāji tehniski ir ļoti spēcīgi, netiek izmantotas tik daudzās iespējas horeogrāfiski parādīt “[..] mežonīgu pievilkšanos uz kaisli [..]” un “[..] greizsirdību (kas) liek vienam otru plosīt [..] līdz ekstāzei”. Cilvēki, dejotāji, parādiet man kaut ko no tās seksualitātes! Parīvējieties viens gar otru, paraujiet matus, sapinieties mezglā. Abu tēlu “ekstāzes pilnie sakari” liek vilties, jo nekas neliecina par to, ka starp dejotājiem būtu kaut nedaudz iekāres vai mežonīgās pievilkšanās. Vienīgais numurs, kurā Adriāna izrāda ticamu emociju – prieku – ir izrādes noslēguma etīdē. ”Gulēt ar diviem vīriešiem – tas ir nepareizi. Amorāli, vai ne? Perversi. Jā, protams.” Pēc saistošo Instagram video piemēra sagaidīju ainas vai etīdes, kur tiktu vairāk pielietoti kontakta elementi, kas vēstītu par šo amorālo nostāju, kā arī neizmantota izdevība inkorporēt vēl vienu vīrišķo tēlu izrādē, piemēram, bundzinieku.

Trupas dejotājas patiešām iepriecināja – lai arī tehnikā ir vieta izaugsmei, īpaši dejotāju stājai, kopumā trupa pārsteidz, galvenokārt ar to, cik enerģiski un aizrautīgi izpildīja savas lomas. No trupas dejotājām skatītājs saņem to emociju un ugunīguma devu, kuru neizrāda soliste. Man no tiesas jāuzslavē šīs dejotājas, ir redzams milzu darbs, kas ieguldīts horeogrāfiju apguvē un attieksmes izturēšanā visas performances garumā. Favorītetīde – izrādes sākumā, kad sarkanas gaismas no stalažām izgaismo dejotāju augumus tumšos, elastīgos tērpos un trupa dejo, atgādinot dēmonus vai miega paralīzes monstrus. Lai gan horeogrāfijās redzams liels daudzums parazītkustību, ir ļoti daudz sagatavošanās pozu pirms pārmetieniem un roku stājām (repetitora darba trūkums), kopumā dejotājas uz skatuves jūtas sievišķīgi un pārliecinoši. Būtu gribējies redzēt vairāk kontaktelementu (iespējams, modificēts Covid radīto ierobežojumu dēļ) un loģisku pāreju no viena deju numura uz otru. Izrādes veidotājiem nebija izdevies deju etīdes saliedēt ar vienu vadmotīvu, tās tika saistītas ar pauzēm, kas frāzes vidū ar vienkāršu noklusināšanas efektu nogriež muzikālo pavadījumu un tā vietā sievietes balss monotoni lasa tekstu. Disonanse, kurai nav iespējams saskatīt pamatojumu, jo ja runā par mEžoNīGu KAisLi ar robota izteiksmi (mākslīgajam intelektam, lūdzu, neapvainoties), tad grūti noticēt.

Apbēdina, ka tiek izmantota novecojusi mūzika, kas tiek truli nogriezta frāzes vidū, vairāki deju numuri tiek nemuzikāli apstādināti un pāriet pie nākamās mūzikas, kas rada ausu asiņošanu, jo tik ļoti nesaskan ar vēstījumu. Pēdējo trīs gadu laikā radīts tik daudz  seksuālas un ugunīgas mūzikas. Eklektika nav slikta lieta, paskatieties uz Rihanna x Fenty modes šoviem! Ir taču iespējams izvēlēties savā starpā saderīgas dziesmas, nevis piecas bundzinieka  pasīvi pavadītas Bejonses dziesmas, kas būtiski aizēno dejotājas. Labi, dejojam pie Bejonses bet tad horeogrāfei jānodrošina atbilstošas manieres un enerģijas līmeņa horeogrāfija. Ir redzamas atsauces uz vienas no pasaulē pieprasītākajām zvaigznēm Parisas Gēbelas (Parris Goebel) horeogrāfiju, īpaši naktskluba etīdē, kurā izmantota TroyBoi dziesma “Do You”. Pats par sevi tas nav nekas slikts, bet rezultāts ir  pārāk līdzīgs, lai to sauktu par oriģinālu. Tāpat, ja priekšnesums tiek nosaukts par izrādi, nevis koncertu vai šovu, būtu jābūt loģiskam pamatojumam, kāpēc viena otrai seko dejas ar Bejonses un Billijas Eilišas pavadījumu. Kopumā horeogrāfijas un mūzikas izvēles kombinācijas šajā uzvedumā nešķiet mūsdienīgas, kas izbrīna, jo Aritas Kukuvasas radītās horeogrāfijas, kuras redzamas studijas Youtube kanālā Royal Dance man patīk, piemēram, Love on the brain, super! Bejonses Naughty girl horeogrāfija ir super dinamiska, enerģiska un mūsdienīga, būtu ļoti gribējusi to redzēt uz skatuves ar tādu pašu enerģiju kā YouTube redzamajā videoklipā. Savage Remix – tā pati enerģija un mūsdienīgu deju stilu izpildījums, kas neparādās šajā uzvedumā.  

Titulattēls: skats no izrādes “Samaitātā”, attēls pārpublicēts no Royal Dance Studio Facebook lapas

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.