Ne vienmēr vairāk ir arī labāk. Par dejas izrādi “Ēnas” Berģos

04/10/2016

Dita Jonīte

Šogad laikmetīgās dejas rudens ir ražīgāks nekā manas lauku ābeles. Ja vēl pirms desmit gadiem teju vienīgie laikmetīgās dejas pasākumi bija saistīti ar festivālu “Laiks dejot” pavasarī, tad tagad katru mēnesi ir iespēja apmeklēt pat vairākas jaunas dejas izrādes. Taču 22. septembra vakarā es izmantoju iespēju noskatīties kādu senāku izrādi – Lilijas Liporas “Ēnas”. Tā tika izrādīta manām mājām gandrīz kaimiņos – Berģu kultūras centrā.

Nu jā, Latvijā mums joprojām nav pastāvīgas “dejas mājas”, un laikmetīgā deja kā čigāns visu laiku kaut kur tikai apmetas un tad atkal ceļo tālāk. Šī izjūta, ka viņi visu laiku kaut kur ir tikai pagaidām, nav pametusi arī patlaban, kad regulāri dejas izrādes sastopamas Ģertrūdes ielas teātrī, Dirty Deal Teatro, Zirgu pastā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Savā ziņā tam ir arī pluss, jo katru reizi telpa māksliniekiem atkal liek domāt – kā parādīt ideju, kā pielāgoties telpai un ko no telpas iegūt izrādei. Un tomēr, esam auguši tādā tradīcijā, kurā Mājai ir nozīme un svars. Bet tāda personība, kura būtu gatava ziedot savu laiku un enerģiju (vismaz pusmūža ilgumā, visticamāk), lai dejas mājas ideja taptu par realitāti, Latvijā acīmredzot nav dzimusi. Likumi, priekšlikumi un idejas pašas no sevis nevar notikt. Vajag konkrētus cilvēkus, kas ar to dzīvo.

Arī Lilijas Liporas “Zvaigžņu aka” ir no tiem projektu tipa teātriem, kas spītīgi turpina iesākto ceļu un vietu, kur rādīt savus iestudējumus, meklē nepārtraukti. Apzinoties šo kontekstu, nevar nepriecāties par to, kā horeogrāfe nepārtraukti meklē arī jaunas formas un izteiksmes līdzekļus dejai. Pat ja izrādē “Ēnas” jūtams, ka gribēts pateikt vairāk nekā stundu garajā uzvedumā varbūt vajadzētu. To varētu izskaidrot ar to, ka izrādes veidot iespējams salīdzinoši reti. Un tādos apstākļos ir jo īpaši grūti atteikties no sev mīļiem atradumiem, pieredzēm un vēlmes ar visu dalīties. Taču ne vienmēr vairāk ir arī labāk.

Piemēram, izrādē piedalās pianiste Liene Circene. Dzīvu mūziķu klātbūtne dejas izrādēm ir milzīga vērtība. To nereti apgalvo arī paši dejotāji, jo mūziķu klātbūtne telpā rada citas, vēl smalkākas enerģijas. Un brīžos, kad Liene Circene muzicē, mūziķes personības klātbūtne ir sajūtama fiziski. Taču viņai nav atvēlēta pārāk liela vieta, turklāt visu izrādes laiku es redzu tikai viņas kājas zem elektroniskajām klavierēm, jo pārējam augumam priekšā ir instruments un milzīga nošu partitūra. Tāpēc neredzu attaisnojumu tam, kāpēc izrādē iesaistīta tieši Liene Circene.

Manam skatam labāk redzama itāļu mūziķa Stefano Barones darbošanās ap ģitāru un skaņu radīšanu. Muzikālā pavadījuma skaņu pasaule spēcīgi ievelk arī dejas stāstos. Tādējādi var teikt, ka šīs izrādes saistauds strādā precīzi. Stilistiski izturēta ir arī dejotāju kustību horeogrāfija, kurā ķermeņa plastika mijas ar ēnu kustību ekrānā. Un tomēr, kad izlasīju arī izrādes programmiņu, sapratu, ka no šī materiāla būtu iespējams izveidot pat trīs un vairāk izrāžu, katrā no tām vairāk akcentējot vienu vai citu izrādes elementu. Saziņa interneta laikmetā, supervīrieši, narcisi, bērnība un pusaudžu gadi, garīgums un arhaisks spēks, nāve… Aizdomājos, cik svarīga tomēr ir rakstiskā informācija, kas tiek nodota dejas izrādes skatītājam –  kas ir pietiekami un kas jau ir par daudz?

Bet varbūt tas ir Lilijas Liporas radošā darba rokraksts – nekautrēties un rādīt visu, ar ko bijusi vēlme dalīties. Dejotāji ir profesionāļi, mūziķi – ieinteresēti, dejas un ēnu etīdes – saistošas, skatītāji – apmierināti. Un kopumā arī es – priecīga.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.