Adelīna Balode

Pagājušā gada martā par godu manas vecmammas Ināras deviņdesmit gadu jubilejai nolēmu ar viņu aprunāties intervijas formātā. Tā mēs kādu vakaru sēdējām pie tases melnas kafijas un apspriedām viņas dzīvesstāstu. Interviju neizdevās publicēt uzreiz, jo bija citas rūpes. Tādēļ to daru tagad. Par godu vecmāmiņai.

No 1952. līdz 1976. gadam Ināra Gintere bija Latvijas Nacionālā baleta soliste, laika posmos no 1976. līdz 1983. gadam un no 2001. līdz 2007. gadam viņa strādāja par pedagoģi Rīgas Baleta skolā. Vienlaikus ar Ināru skolu absolvēja Haralds Ritenbergs, Artūrs Ēķis, Inese Jurgene un Ingrīda Saulīte. Baleta solistes repertuārā bijušas tādas lomas kā Gulnāra un Medora baletā “Korsārs”, Mirta baletā “Žizelē”, Annele un Franciska izrādē “Pie zilās Donavas”, Ceriņu feja “Apburtajā princesē”, Odeta–Odīlija “Gulbju ezerā”, Marija “Bahčisarajas strūklakā”, Driādu pavēlniece “Donā Kihotā” u.c.

Ināras sniegums izcēlās ar precīzu, tehnisku dejojumu un liriskumu. Kritiķi viņu saukuši par vienu no vislatviskakajām balerīnām.

Adelīna: Kā viss sākās? Kā tu nokļuvi baletskolā?

Ināra: Pirmos sešus savas dzīves gadus es uzaugu Vietalvā, tur mums bija lauku māja. Bijām trīs māsas. Jau tad es daudz skraidīju pa lauku, biju liela lēkātāja, un visi mani sauca par Ināru – танцовшица (dejotāja – red.). Uz Rīgu mūsu ģimene pārcēlās, kad man bija seši gadi. Kad bija jāiet skolā. 

Rīgā jau dzīvoja mana māsīca, kur bija iestājusies baletskolā. Tā man radās iedvesma mācīties baletu. Balets jau visām jaunām meitenēm patīk, tas ir fakts. Māsīca man arī atdeva skaistu, baltu kleitiņu, kādas tolaik izsniedza baletskolā. Tas mani iedrošināja, ka vispār var mēģināt.

Vai jūs visas – trīs māsas – gribējāt dejot baletu?

Nē, manā ģimenē tādi joki nebija pieņemami. (Smejas.) Vecākā māsa Aija jau kopš bērnības zināja, ka kļūs par ārsti, un vēlāk kļuva par rentgenoloģi. Jaunākā māsa vēlāk teica: “Ak kungs! Abas māsas jau tik ievērojamas. Ko lai es daru?” Viņa iestājās Rīgas Medicīnas institūtā un strādāja par laboratorijas vadītāju Šarlotes ielā.

Kā tu nokļuvi baletskolā?

Sākumā tēvs negribēja, lai es stājos baletskolā. Viņš bija praktisks cilvēks. Bet mamma gribēja, viņa pati bija mācījusies dancot. Viņa bija gājusi konservatorijā un pēc būtības bija dziedātāja. 

Mamma mani aizveda uz baletskolu; tās direktors tolaik bija Boļeslavs Miļevičs. Tur mani ne visai gribēja pieņemt, jo man nebija tik garas kājas kā vajadzētu. Kad mani baletskolā neuzņēma, mamma mani aizveda uz Tangijevas (Helēnas Tangijevas-Birznieces – red.) privāto studiju Peldu ielā. Dabiski, ka studijā mani pieņēma. Tur mūs mācīja Zinaīda Zeltmate. Viņa teica, ka viss jau būtu labi, tikai man ir закрытый таз (aizvērts iegurnis – red.). 

Tad viņi tev tos gurnus lauza vaļā? 

Cik varēja, tik darīja, tomēr īpaši daudz jau neko nelauza. Bet pie tā man visu mūžu ir nācies piedomāt.

Kad notika reformas un skolu pievienoja operai, Tangijevas studiju iekļāva skolā. Tā es oficiāli nokļuvu baletskolā. No sākuma mēs mācījāmies Mazajā Smilšu ielā, mazā mājiņā ar mazām istabiņām. Tur daudzi iesāka savas gaitas. Manā klasē zēnu grupā mācījās vairāki ļoti talantīgi jaunekļi – Haralds Ritenbergs, Artūrs Ēķis, Uldis Žagata un Māris Liepa. Bija arī Alfrēds Spura, kurš bija vecāks un jau tika uzskatīts par mākslinieku.

Kāda bija tava pirmā uzstāšanās?

Mana pirmā uzstāšanās bija Tangijevas-Birznieces sarīkotajā solo vakarā, kurš notika Rīgas Latviešu biedrības namā. Tangijeva mums iestudēja deju – “Zaldātiņi un lelles”. Divas meitenes bija zaldātiņi, divas bija lelles. Es biju viens no zaldātiņiem, un otrs zaldātiņš uz skatuves visu sajauca. Es spilgti atceros, ka pēc dejas nesapratu, kāpēc tam zaldātiņam puķes pasniedza, bet man, kura neko nesajauca, ziedu nebija? (Smejas.) Tas notika, mācoties aptuveni pirmajā klasē. Tāds bija mans pirmais piedzīvojums uz skatuves. 

Un kāda bija tava pirmā solo deja?

Tas notika vidusskolā. Mana vingrošanas skolotāja bija ļoti talantīga – viņa uzšuva man pačkiņu (kārtaini – red.) un iestudēja man deju. Menuetu, šķiet. Viņa bija padzirdējusi, ka es mācoties baletskolā, un lika man dejot vecāko klašu izlaidumā. Nu, lai būtu tāds kā koncertiņš. 

Vienā brīdī mūs no baletskolas sāka vest uz teātri, lai piedalītos izrādēs. Kad biju maza, operā bija izrāde ar ainiņu no lauku dzīves, kur mēs – bērni – tēlojām puķītes pļavā. Citi dejoja magonītes, es biju rudzupuķīte, zilā pačkiņā. Piedalījāmies arī “Apburtajā princesē”, es biju pāžiņš. Tā bija tāda laime un atbildība! Mēs spēlējām vijoli, un Aurora pie katra no mums izpildīja lielu arabesku. Kā saka, kad paspiež prezidentam roku, tad trīs dienas to nemazgā. Mums bija līdzīgi. (Smejas.)

Vai uzskati, ka baletā guvi ievērību pateicoties savām dotībām vai centībai?

Centībai. Noteikti. Mans tēvs mums, māsām, mācīja, ka visā ir deviņas daļas darba un viena daļa talanta. Ja grib, tad visu var sasniegt. Un, ja dari, tad dari uz visiem simts procentiem. Šī atklāsme man dzīvē ļoti palīdzēja. Es zināju, ka man nav izcilu dotību. Man visu vajadzēja panākt ar darbu. 

Atceros, ka izlaidumā dejoju “Dona Kihota” pas de deux ar Haraldu Ritenbergu. Iepriekšējos kursos dejoju Freskas (fragments no baleta “Zirdziņš kuprainītis“ – red.). Tangijeva tai laikā bija noteicēja. Viņa ļoti labi mācēja atdarināt. Viņa bija lieliska aktrise, spilgta dejotāja un viņai bija talants redzēt talantu citos. 

Man bija liels gods –  kad es mācījos pēdējā baleta klasē un tika veidots jauns “Gulbju ezera” iestudējums, Tangijeva man pirmajā cēlienā izveidoja mazu solo gabaliņu. Tagad laikam to dejo Nerrs. Man šķiet, ka tolaik es vēl neaptvēru, cik tas bija svarīgi. Karjeras sākumā viņa man ļoti palīdzēja. Pēc skolas absolvēšanas viņa man iestudēja Raimondu. 

Vai tu pati esi redzējusi, kā Tangijeva dejoja?

Redzēju, kā “Donā Kihotā” viņa dejoja Mersedesu. Viņai bija skaists aveņkrāsas tafta tērps. Vēlāk ar tiem pašiem svārkiem viņa nāca uz mēģinājumiem. Redzēju arī solo koncertus, kad viņa vēl vadīja skolu. Tangijeva dejoja brīnišķīgi. Atceros viņu kalnieša tērpā ar zobenu. 

Kāda bija tava pirmā sezona operā? Vai nedūrāt naglas citām puantēs?

Nē, manā laikā tā nebija, visi kolēģi bija ļoti jauki. Mans pirmais gads pagāja kordiņā (kordebaletā – red.). Viena no pirmajām izrādēm – tatāru balets “Šuralē”. Tur bija jādejo sādžas meitenes, un es biju pirmā, kas iznāk – ar zābaciņiem pa diagonāli. Kordebaletā biju īsu laiciņu.

Teātra cilvēki bija ķerti uz to mākslu. Bet naglas neviens kurpēs nedūra, manā laikā tā nebija. 

Kā tu tiki pie savas pirmās lomas?

Trupā bija divi baletmeistari – Tangijeva un Čanga (Jevgeņijs Čanga – red.). Man bija laimējies, jo abi baletmeistari labprāt man deva lomas. Čanga man piešķīra galveno lomu “Pelnrušķītē” un Leldi “Brīvības saktā”. Tangijeva – Raimondas lomu.

Kad atkārtoti iestudēja “Laimu”, tā otrajā cēlienā bija miglas skats. Mēs dejojām maldugunis, un es ar Strodi (Irēna Strode – red.) kopā griezām fouetté. Tangijeva skolā mācīja, ka fouetté jāgriež uz vietas, kā uz pieckapeikas. Bet pēc tam, griežot fouetté teātrī, visi sāka virzīties lejup – publikas virzienā.

Kurš bija tavs labākais deju partneris?

Man tādu bija daudz. Sākumā “Raimondā”, “Pie zilās Donavas”, “Korsārā” dejoju ar Lembergu (Aleksandrs Lembergs – red.). Viņš bija ļoti labs partneris. Tad no Lietuvas bija atbraucis tāds Baltrušaitis (Lietuviešu baletdejotājs Vladimiras Baltrušaitis – red.), kurš būtu bijis labs un stiprs dejotājs, bet mūsu zēni aiz greizsirdības un bailēm, ka viņus izēdīs, viņam piedraudēja: ja nebrauks atpakaļ, dabūs “pa ķobi”. (Smejas.)

 Kas ir bijusi tava grūtākā loma?

“Gulbju ezers”, protams. Interesanti – skolā man teica, ka es nekad nedejošu “Gulbju ezeru”, ka es būšu Kitrija “Donā Kihotā”.  Kitrijas lomu man piešķīra, bet es jau biju tā pārstrādājusies un izdegusi, ka nespēju turpināt, man nesanāca. Vēlāk Odetas–Odīlijas lomu man piešķīra Strode. Vecākās kolēģes, kas izrādi skatījās, teica, ka bijis ļoti labi, pieklājīgi, bet man pašai šī loma pie sirds negāja. “Gulbju ezeru” man nemaz negribējās dejot.

Kā bija iesākt savu “otro dzīvi” pēc baletdejotājas karjeras beigām?

Bēdīgi. Es gāju mācīt uz baletskolu un domāju, ka man būs meiteņu klase. Jau iztēlojos, kā ar viņām strādāšu. Bet tad direktore Tamāra Vītiņa man piešķīra zēnu klasi. Tā bija ļoti apdāvināta un pēdējā lielā zēnu grupa – seši jaunekļi. Es viņos tiešām samīlējos, visi bija talantīgi un labi centās. Nu viņi jau sen ir pensijā. Tos zēnus apmācīju trīs gadus, līdz vidusskolai, kur audzināšanu pārņēma Ritenbergs. Es biju tā samīlējusies savos skolniekos, ka man bija šausmīgi sāpīgi. Un es vairs ne reizi neaizgāju paskatīties viņu treniņstundu. 

Tad manā dzīvē notika lielas pārmaiņas. Es iepazinos ar savu otro vīru un aizbraucu viņam līdzi uz Cēsīm. Pametu baletu un divpadsmit gadus biju prom no Rīgas, no teātra. Nezināju, kas te vispār notiek. Vēlāk, kad atgriezos, tās bija šausmas, jo es visu biju aizmirsusi. Skolā atkal sāku mācīt zēnu klasi.

Vai laikā, ko pavadīji Cēsīs, tev baleta nepietrūka?

Nepavisam, nē. Laikam biju pārstrādājusies. Es teātrī strādāju ļoti cītīgi, no rīta gāju uz treniņstundu ar trupu, tad uz mēģinājumiem un tad, pēc laiciņa, atpakaļ uz zāli ar skolas meitenēm, kuras teātrī bija pēcpusdienās – biju palūgusi Strodei atļauju piedalīties stundā ar viņas meitenēm. Strode bija ļoti laba pedagoģe ar ļoti labām audzēknēm.

 Vai citi mākslinieki arī taisīja divas treniņstundas katru dienu?

Nē. Tā bija mana personīgā iniciatīva. Es sapratu: jo vairāk es trenēšos, jo labāk būs. Ir vieglāk dejot, kad sasniedz labu fizisko formu. Tad tu zini, ka varēsi uztaisīt visu un nostāvēt visur. Tā ir cita būšana, cita sajūta.

Vai, tavuprāt, ir grūtāk būt baletdejotājam vai baleta pedagogam?

Vienam viena slodze, otram – cita. Laikam pats sākums baletskolā bija grūts, jo man pietrūka zināšanu. Tajos laikos jau neviens nezināja, kā jāieliek pedagoga pamati. Vēlāk iznāca Vaganovas grāmata (Agripinas Vaganovas darbs “Klasiskās dejas pamati” – red.), kur aprakstītas visas tehniskās detaļas. Baletskolā es lielākoties mācījos pie skolotājas Sizovas (Marina Sizova – red. ). Viņa bija talantīga pedagoģe, viņa katru dienu mums deva izpildīt jaunas kombinācijas. Viņai tās nāca ārā cita pēc citas, visas atšķirīgas, bet ļoti labas. Un pie viņas es iemācījos pagriezienus.

Vai tavā laikā skolotāji vairāk paši domāja dejas un variācijas skolniekiem? 

Lielākoties tika izmantotas variācijas no vecajiem baletiem, ko skolotāji paši bija dejojuši. Tai laikā jau apskatīties video nevarēja. Strode bija fenomenāla, viņa atcerējās visas variācijas, duetus un dejas, ko jebkad bija redzējusi. Kad viņa bija repetitore operā, likās, ka viņa kā no pilnības raga lēja visu ārā.

Vai bija kādas dejas, kuras iestudēja tieši tev?

Jā, bija. Šobrīd nepateikšu, kādas, bet tas visticamāk bija skolā, koncertos. Piemēram, Jāzepa Vītola “Dārgakmeņos”, arī Pētera Barisona “Naktsvijolītē”, ko iestudēja Strode. To dejoju ar Borisu Čuprinu, kurš bija ideāls partneris – stiprs un uzticams. Ar viņu es dejoju arī Strodes “Faustā”, kas man šķita kā sapņu ceļojums. Bakhantes loma bija tik atbilstoša mūzikai. Es biju labā formā, man bija labs partneris un pasakaina mūzika. Man ļoti patika dejot Bakhanti.

Ir saglabājies video, kurā tu ar Vladimiru Gelvānu dejo valsi.  Vai tas ir fragments no kāda baleta?

Speciāli festivālam Berlīnē to iestudēja Tangijeva. Bet es savā naivumā braucienu uz Berlīni izpostīju. Kad uz operu atnāca čeka un jautāja: “Kas tev patīk? Ko tev patīk darīt?”, es savā naivumā atbildēju, ka man ļoti patīk ceļot, ka to darīt ir ļoti skaisti. Protams, ka mani pēc tam nekur nelaida un manis dēļ arī pārējie nekur netika. Nu tāds naivums! Vajadzēja teikt, ka labāka dzīve kā Padomju Savienībā nav iedomājama. (Smejas.) Bet vispār tie braucieni ar trupu uz ārvalstīm bija ļoti skaisti.

Lembergs jaunībā bija ceļojošā trupā Francijā, un viņam tur bija paziņa vārdā Algarovs.  Viņi mums bija sarunājuši un organizējuši braucienu uz Franciju. Ja nemaldos, mūsu pirmais ceļojums bija uz Nicu. 

Ar ko tu būtu nodarbojusies, ja nebūtu kļuvusi par baletdejotāju?

Es būtu šuvēja. Man ļoti patīk drēbes, patīk taustīt dažādus materiālus. Agrāk daudz šuvu – mammai esmu uzšuvusi vismaz piecas kleitas, māsām pa blūzītei un biksēm, kā arī pati sev šuvu kleitas.  Toreiz jau nekādu citu iespēju īsti nebija.

 Visbeidzot – ko tu novēlētu dejotājiem šodien?

Censties, censties, censties. Strādāt un augt. Gluži pirmajam nevajag būt, bet pirmajā trijniekā noteikti – tā teica mans tēvs. Ir ļoti jācenšas un jāizkopj savas spējas līdz iespējamai robežai. Un, ja kaut ko dari, tad dari no visas sirds. 

Titulfoto: Ināra Gintere – Mirta baletā “Žizele”