Alise Putniņa

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” otrā posma ietvaros. Lindas Lejiņas-Grebinas darbs “Perspektīva” skatāms šeit. 

Skatoties jebkuru dejas performanci, man ir svarīgi vairāki aspekti – kustība un tās nestais vēstījums, izpildījums, tērps, telpa, mūzika, blue strawberry moments jeb negaidīts pavērsiens, kā arī tas, vai, skatoties šo dejas priekšnesumu, mans ķermenis grib kustēties līdzi. Kustība kā galvenais izteiksmes līdzeklis un pārējie faktori, lai atbalstītu un izceltu kustības spēku. Tajā pašā laikā uzskatu, ka kustība var pateikt visu. Tāpēc tikpat labi varētu sacīt, ka, lai spētu uztvert un novērtēt redzēto, pietiktu ar pirmo komponentu. Kustībai būtu jāspēj runāt UN nepazust gan ar visu iepriekš minēto, gan bez tā. 

Linda Lejiņa-Grebina piedāvā dejas priekšnesumu video formātā ar nosaukumu “Perspektīva”, kas ir veidota street jazz dejas stilā. Urbāna vieta ar baltu ķieģeļu sienu, stalažām. Meitene blondiem matiem, acu skatienu, kas aicina skatītāju uz sarunu, un mutes aizsegu, kas atgādina par šī brīža situāciju un vedina domāt par brīvības jēdzienu. Mugurā viņai ir lillīgs smagnēja auduma mētelis, zem tā ir balts, pieguļošs džemperis, melni legingi un baltas botas kājās. Tēma, par kuru horeogrāfi veidoja darbus, ir “brīvība”.

Šķiet, nekad agrāk tas nav bijis tik svarīgi kā tagad – iestāties par cilvēka brīvo gribas izpausmi. Bet to teiktu ikviens cilvēks jebkuros laikos. Jo brīvība ir utopisks, taču cilvēka attīstībai svarīgs jēdziens. Tas ir dzinējs, kas liek mums kustēties uz priekšu, atbrīvot savas idejas un sapņus, ļaut radošā gara acīm skatīt pasauli un veidot to tādu, kādu katrs vēlamies. Arī dziesmas teksts, kas izskan video sākumā, aicina iedomāties pasauli, kurā visiem būtu smaids kā ābola šķēlītes, visi dzertu dzērienus hurmas krāsas svētlaimē, visu draugu mākslinieku darbi karātos pie sienām, visiem būtu eņģeļu skatiens un visi ģērbtos savās mīļākajās krāsās utt. (angliski tas viss skan daudz valdzinošāk, vai arī mans tulkojums nav izdevies pārāk poētisks). 

Video sākas. Dejotāja atrodas zem/starp stalažām. Iespējams, ar atsauci uz putnu, kurš iesprostots būrī un vairāk par visu vēlas lidot (uz to vietu, kur tos hurmas krāsas dzērienus var dabūt). Dejotājas acis ir aizklātas ar plaukstām, tās noslīd un sākas Deja… Kustības ir asas un maigas vienlaikus. Acis dzīvas. Varbūt pat kā tiem eņģeļiem. Mūzika iekrāsojas ritmiskākos un smagākos toņos, un dejotāja pamet stalažas. Kustības ir pārliecinošas, pat agresīvas un sāk pavērt telpu plašākā redzeslokā. Un es vēroju, kā dejotāja kustas, kā kustības attīstās un ved ķermeni telpā. Vēroju savu ķermeni un fokusu uz notiekošo. Vēroju, kā apģērbs noēd lielu daļu no kustības atbalss ķermenī, redzu tikai aktīvas rokas, asus pagriezienus, dažādas kāju pozīcijas. Pazūd kustību garša, un es domāju, ka varbūt tā arī vajag. Lai arī no sprosta ārā, tomēr mums katram savs būris visu laiku ir līdzi. Labi, pieņemu šādu domu, jo visam, ko redzu, spēju izdomāt pamatojumu. Un tomēr pazūd garša un man pietrūkst iespējas redzēt katru ķermeņa niansi šajā dejā. Un viņa dejo tālāk, atver telpu plašāk, pārskrējiens, priecīgs palēciens un griezieni, griezieni… un redzu, ka viņas ķermenis noklust, kustības atkārtojas un šķiet, ka ir nobeigums, bet, nē, vēl tikai otrā minūte iesākusies, un deja turpina notikt tālāk. Bet mans fokuss uzkārās pie pirmā nobeiguma, pie kustību atkārtojuma. Tālāk viss rit kā ierasts – asums, pagriezieni, dažādas kustības, līmeņi, un nodomāju, ka pārāk ātri mums viss tika atklāts, bet varbūt tomēr nē – dejotāja sāk pārliecinoši soļot atpakaļ uz stalažu pusi, kustību virzībā iezīmējot apli, kurš tūliņ noslēgsies. Nu, ne jau būrī līdīs atpakaļ, nodomāju. Viņa paliek pie būra, rokas atkal apvijas ap galvu un acīm kā dejas sākumā un… video beidzas. 

Mans ķermenis līdzi kustēties negribēja, taču atbalsi savā ķermenī no pieredzētā gan jūtu. Tāda nemainīga viļņošanās, tāds viegls bīts. Kaut kā vēl kavējos pie tiem ābolu šķēlīšu smaidiem un hurmas krāsas dzērieniem, un eņģeļu skatieniem un saprotu, ka tāda realitāte ir, ja vien spējam ar dvēseles acīm to ieraudzīt mūsos pašos un līdzcilvēkos. Tādi laimes mirkļi, kas ir visapkārt, visu laiku, tikai jānotver. Es notvēru! Nu, tad – priekā! –, saskandinot svētlaimes dzērienus par dejas spēku un pārliecību!

Alise Putniņa ir dejas māksliniece, horeogrāfe. Darbojas laikmetīgās dejas laukā. Patīk deju uztvert no dažādiem skatpunktiem. Arī rakstot. Nesen ir sākusi rakstīt par to, kā redz un jūt kustību savā blogā. Lēnām un nesteidzīgi. Jo radīt laikam gribas vairāk. 

Attēls: ekrānšāviņš no video.