Taisija Frolova

Es baidos rakstīt recenziju par Janas Jacukas un Lauras Stašānes dejas izrādi “Baiļu rutīna”.  

Es baidos būt nesaprasta un baidos aizvainot. Es baidos nepateikt skaidri un baidos maldināt ar savu viedokli. Es baidos, ka pārpratu darba domu. Es baidos tavā priekšā būt stulba, aprobežota “neglītā, kuru neviens nemīl” (gribu uzrakstīt “nedrāž”, bet baidos būt prasta). Es baidos, jo noskatījos šo dejas izrādi trīs reizes, un man ir bail, ka varētu aiziet vēlreiz.  

Būšu godīga, visas trīs reizes izrādes beigās aplaudēju, jo jutos spiesta aplaudēt. Izvēlējos sekot adaptīvai uzvedībai un nebarot savu trauksmi ar domām, ko par mani varētu padomāt, ja izcelšos. Mans emocionālais stāvoklis katras izrādes beigās bija diezgan līdzīgs – dusmas. Un tā galīgi nav reakcija, ko sagaidu, skatoties ļoti personīgu stāstu par bailēm un vardarbību. Tā galīgi nav tā reakcija, ar kuru labprāt dalos. Dusmas ir kaut kas, ko nedrīkst just un par ko noteikti nedrīkst runāt. Divdesmit piecus gadus tās sevī slāpēju, smaidīju, izlikos nesatraukta un riju nost, kamēr trauksme kāpa mutē. Un galu galā sāku smakt. 

“Baiļu rutīna” ir Janas stāsts. Izrāde ir pilna ar tekstu, tāpēc sākumā gribēju nosaukt to par kustību teātra nevis dejas izrādi (varētu šeit iesākt diskusiju par atšķirībām, tomēr lai tas paliek kādai citai reizei). Bet, gandrīz vai fanātiski noskatoties trīs izrādes variantus, galu galā nonācu pie cita secinājuma. Deja un teksts kalpo dažādiem slāņiem. Es nevēlos teikt, ka deja papildina tekstu vai otrādi. Gluži pretēji, manuprāt, visi izrādes elementi stāsta savu, gandrīz vai neatkarīgu, stāstu. Dažreiz tie sakrīt, dažreiz noslāpē viens otru. Par tekstu saucu arī pantomīmu un klusumu. Tāpēc lielākā izrādes daļa bija, galvenokārt, teatrāla. Vai tā man vismaz šķita pirmajā un nedaudz arī otrajā skatīšanās reizē. Gandrīz visi klusuma brīži atstāja mani ar pilnīgi tukšu black box-u, jo kopā ar Janu no skatuves nogāja arī pati izrāde. Vienā daļā redzu ļoti skaistu pretstatu starp ķermeņa kustībām, kas it kā nevar pabeigt teikumu, un tekstu, kas skolnieciski saliek punktus katras frāzes beigās. Cīņas aina ir tik pedantiski tīra, ka nenoticu ķermenim ne par mata tiesu. Es zinu, ka cīņa ir notikusi, bet redzu tās sekas – stingru augumu, kas jau uztrenēts atbildēt uz retoriskiem jautājumiem, manipulācijām, gazlaitingu. Cīņas ainā ir pauze, kurā Jana it kā izņem sevi ārā no apstākļiem, kas pagātnē nodarījuši viņai pāri. Šodien viņa var to atļauties. Tehniski man nepatika, kā šajā gadījumā tika izpildīts klusums, lai gan tajā redzu lielisku iespēju parādīt refleksiju, nelaužot izrādes gaitu. Šo paņēmienu Jana izmanto vēl dažas reizes, bet man ļoti prasījās, lai tā būtu viena no vadlīnijām, nevis ne gluži precīzi izteikts šodienas komentārs. Uzdrīkstēšos teikt, ka Jana ir vizuāla horeogrāfe, bildes ir ļoti svarīga viņas izrāžu sastāvdaļa. Es tiku ievilkta kaleidoskopā, kas dažreiz plūstoši izveidoja jaunu ainu vai, rokai nodrebot, pēkšņi nomainīja krāsu salikumu. Bildes kopā satur teksts, kas veido riņķveida kompozīciju, šodiena – pagātne – tagadne. Lielākoties es redzu melnbaltas bildes, un tāpēc kontrastā tik labi nostrādā vienīgā, kurā gaismas atgādina 3D filmas attēlu, ja brilles nav uzvilktas. Sarkanzilo gaismu pavadījumā tiek izspēlēta tiešām apjomīga un emocijām pārpildīta aina. Un arī šeit zinu, par ko tiek runāts. Pārāk labi zinu! Es gan neuzdrīkstējos aiziet… Un vēl, neskatoties uz to, ka audiālo izrādes pavadījumu un risinājumus es izbaudīju, lielākā izrādes mīkla man ir, kam kalpoja mikrofoni uz grīdas? Vai kāds vēl tos pamanīja? Varbūt tie nebija mikrofoni?  

Tas īstumā par izrādes tehnisko pusi. Bet interesantākais jau nav tas. Dusmas. Uzreiz atklāšu, ka tās ir par izrādi.  

Nu jau kādu laiku, pateicoties psihoterapijai, es nedusmojos uz varmāku, uz pasaules nežēlīgumu un netaisnīgumu. Galvenokārt tāpēc, ka tās ir lietas, ko es nespēju mainīt, lai cik stipri necenstos būt glābējas lomā. Dzīve, manuprāt, ir tas, ko mēs darām starp nejaušību un to seku miju. Tāpēc dejas definīcija man ir līdzīga: tas ir kaut kas, kas notiek starp tekstu, starp trikiem, starp soļiem. Tas ir lēmums, aktīva pozīcija, vienmēr gatavībā reaģēt, tajā pašā laikā atslābināti plūstot cauri laikam šeit un tagad. Vai Janas izrāde ir dejas izrāde? Jā. Bet man vajadzēja trīs reizes, lai to saskatītu un atzītu. Jo deja notika starp izrādēm – tajā, ko Jana atstāja manī, un tajā, ko aiznesa sev līdzi, transformējot no reizes reizē. Deja ir tas, kas runāja skaļāk par tekstu, tieši dejā es dzirdēju Janas stāstu par sāpēm, par vilšanos, par nodevību, par bailēm un, galvenokārt, par varas atgūšanu pār savu ķermeni, prātu, vēlmēm un jūtām. Trīs mēnešu garumā sekoju līdzi tam, kā mainās izrādes emocionālais stāvoklis, jo mainās izrādes veidotāja, un vēl divus mēnešus domāju par šo tekstu. Es meklēju savu balsi, kamēr Jana rādīja man, kā viņa atgūst savējo. Un man ir tik ļoti svarīgi par to uzrakstīt.  

Tā nu es tāpat kā “Baiļu rutīna” līkločiem esmu šeit. Vai es rakstu recenziju? Vai reflektēju par tēmu? Vai vienkārši gribu izteikt savu neapmierinātību? Varbūt pietiktu ar “viss ir labi” un “skaisti”? 

“Baiļu rutīna” ir tikpat izvairīga runāt skaļi un par kaut ko vienu. Tā it kā nevar izvēlēties, vai jārunā par bailēm vai par vardarbību, par cēloņiem vai par sekām, par personīgo vai kopīgo. Bailes par nākotni, bailes par savu labklājību, bailes no vēstures atkārtošanās izrādē mijas ar vardarbību ģimenē, vardarbību pret sievieti un vardarbību sabiedrībā, viegli pieskaroties tēmām ne vairāk par ieminēšanos. Un personīgais stāsts, kas ir nežēlīgi patiess dejā, pazūd teksta un bilžu apkopojumos ar mainīgu fokusu. Man nešķiet, ka izrāde ir didaktiska, tā gan mēģina pievērst skatītāja uzmanību ļoti svarīgām tēmām. Gribu teikt “likt aizdomāties” un pati sevi aprauju, jo pārāk labi zinu, cik nepateicīgi ir prognozēt skatītāja domas un secinājumus. Uzmetot aci, viss jau ir labi, ir laimīgas beigas. Pārmaiņu vējš iepūš matos, blūzē, svārkos, un tikai sarkanās lūpu krāsas pavediens atgādina par to, par ko skaļi runāt nav ļauts.  

Tieši izrādes finālā visās skatīšanās reizēs jutu ļoti nepatīkamu disonansi starp individuālo pieredzi un sabiedrības (tostarp skatītāju) paradigmām, kas pieprasa konkrētas reakcijas uz konkrētiem notikumiem. Katru reizi, kad tuvojās beigas, mani pārņēma dusmas. Pirmajā reizē es dusmojos riktīgi. Kā tad var uz skatuves uzlikt tādu secinājumu? Kā var pabeigt izrādi ar skaistu bildi bez cerības uz brīvību? Otrajā reizē šķita, ka tas ir joks, ka beigas ir jāuztver kā ironija par pastāvošo lietu kārtību. Bet es personīgi vairs neatrodos pozīcijā, kur varētu par to iesmiet šādā veidā. Un, ja tā tiešām ir ironija, tad tas nebija pietiekami skaidri nolasāms. Ar divām tīši komiskām ainām ir nepietiekami, lai es pēdējās 15 izrādes minūtes uztvertu, kā hiperbolizētu refleksiju par sievietes stāvokli sabiedrībā. Atzīšos, esmu slinka skatītāja un gribu skaidri zināt, vai man tagad jāraud vai jāsmejas. Bet kāds gan te varētu būt joks, gribu pārjautāt pati sev, ja “Baiļu rutīna” ir stāsts par bailēm un vardarbību? Pārvērst vardarbību jokā ir ļoti viegli. Tā ir viena no aizsargreakcijām, kas jāiemācās, ja gribi, lai tevi uztver nopietni un nesāk vainot visā, ko esi un neesi izdarījusi. Ja negribi tikt saukta par histēriķi, lūdzu, sakod zobus un smaidi. Ja teiksi kaut ko pretī, tikai pierādīsi, ka piederi vājajam dzimumam. Tev ir jābūt skaistai, tikai tad tava uzvara tiks ieskaitīta. Skaistums ir tavs spēks. Pakļāvība ir tavs spēks. Samierināšanās ir tavs spēks. Bailes ir tavs spēks. Pretējā gadījumā būs iemesli tevi noniecināt vēl vairāk. Par to, ka uzdrīkstējies ierunāties, aizņemt skatuvi, pastāstīt patiesību. Par to, ka esi nikna. Ja gribi izdzīvot, esi tik laipna, uzturi mītu par skaistumu^[1].
Izrādes beigas ir oda mītam par skaistumu. Stereotipiska aina, ko varētu novest līdz galējībai, kas, manuprāt, ļoti skaļi un (cerams) nepārprotami iesāktu sarunu. Cauri klusumam un ēteriskām kustībām vēja pavadībā, es dzirdu un jūtu neticami tuvu stāstu, tas rezonē arī ar manu pieredzi, un, esmu pārliecināta, daudzu sieviešu pieredzi, manā galvā domu burzma ar katru lietu, kas tiek uzvilkta Janas ķermenim, kļūst arvien skaļāka. Blūze piepūšas sulīgās formās, svārki atkailina ķermeni, lai nākamajā sekundē to atkal rotaļīgi slēptu. Augstpapēžu kurpes liek ķermenim balansēt neērtās pozās, bet muskuļu atmiņai gravitācijas izaicināšana ir rutīna, šo vingrinājumu tā izpildījusi tik daudz reižu, ka, šķiet, vairs neatceras, kā ir tad, kad nevajag un drīkst atslābt. Tēma vairs nav neaptverama, tā ir satvērusi savu asti un turpina to rīt kā uroboross. Tā nav uzvara, ar kuru beidzas izrāde. Tā ir nolemtība, tā ir nožēla, tas ir cīņas turpinājums. Un aplausi tik nežēlīgi pašsaprotami saspiež patiešām skaisto un spēcīgo klusuma gaisu, radot skaņu, kas drīzāk izklausās pēc pļaukām.  

Tieši tagad ir tas moments, kad man atkal ir ļoti bail. Šajā brīdī es gribu sākt attaisnoties, ka tiešām zinu, par ko runāju. Ka es drīkstu izteikties skaļi un publiski par to, kā es uztvēru “Baiļu rutīnas” beigas. Ka tās tiešām ir skumjas beigas. Ka es ļoti negribu aplaudēt, jo aplaudējot es jūtos kā nodevēja. Man ļoti gribētos neattaisnoties, ļoti gribētos nepaskaidrot, un lai akmeņi, ko sagaidu lidojam savā dārzā, rikošetā paši paskaidro to, kas kādam nav skaidrs. Ka tā nav visiem, ka (nē, nepārspīlēju) mēs visi esam atbildīgi. Es negribu, lai šī atbildība slēpjas kāpņutelpās aiz saulesbriļļu ēnām, barojot ticību taisnīgai pasaulē: sliktas lietas notiek tikai ar sliktiem cilvēkiem. Es negribu izvēlēties būt skaista un laimīga, dusmīga un nelaimīga vai asprātīga un neglīta (par laimi šajā gadījumā precizēts netiek). Es negribu būt ērta. Es negribu izpatikt. Vairs negribu. 

Svēru 50 kilogramus, kad pirmo reizi dzirdēju, ka esmu resna. Man čirkojās mati, kad uzzināju, ka taisni mati ir skaisti. Biju vēl jauna, kad secināju, ka noteikti jābūt за мужем (krievu val. precētai, tiešā nozīmē “aiz vīra” – red.) . Kad balināju matus, darīju to tikai sevis dēļ. Kad mani sita, pierunāju sevi, ka pati to gribu. Kad biju gatava gulēt mašīnā. Vannas istabā. Uz paklāja pie durvīm. Kad biju gatava uz jebko, lai tikai tas paklājs mani gaidītu. Kad īsti vairs nespēju atšķirt, kur vismaz sākās manas robežas. Kad viss, kas man apkārt notika, bija mana izvēle. Kad biju pamīšus klīniskajā depresijā, disociācijā un trauksmē. Kad man piedāvāja beigt dramatizēt un izdomāt sev diagnozes, paskatīties uz dzīves skaistumu un sauli aiz loga. Toreiz no tā logā gribēju iziet. Es sāku klusēt. Klusēt un turpināt iet. Klusēt un darīt. Klusēt un imitēt dzīvi. Es pat neapzinājos, ka patiesībā esmu klusējusi visu savu mūžu, biju jau labi pazīstama ar šo taktiku. Tas ir klusums, kas ir šaušalīgi skaļš, nežēlīgi sāpīgs un tik ļoti ikdienišķs. 

Tikpat nežēlīgi ikdienišķi Jana izrādes beigās jautā – vai ar tevi arī kas ir noticis? 

Ļoti gaidu, kad Janas balss tiešām atļaus sev skaļi dusmoties un beigās būs riktīgs joks. Jau pamanīju to “Lietišķo pierādījumu muzeja” lasījumos. Tāpēc es droši vien iešu uz izrādi arī ceturto reizi. 

“Baiļu rutīna” ir daļa no triloģijas, kaut gan tas nekur nav pieminēts. Ļoti interesanti man šķiet daļu nosaukumi. Es tos varu interpretēt kā ceļu, ar kuru varu identificēties un kuram esmu sekojusi.  

“Viss ir labi” ir kā sevis maldināšana, nievāšana un pieredzes nozīmes mazināšana, lai nav jāsaskaras ar skarbo patiesību, ka īsti labi nav bijis. Viss ir labi šodien, bet tas nenozīmē, ka bija labi. Jo bija slikti.  

“Baiļu rutīna” ir mīts, kas turpinās. Bet te jau parādās apzināšanās un refleksija. Cēloņu meklējumi, kas beidzot ir patiesi pret sevi. Kas saudzīgi aijā iekšējo bērnu un atzīst, ka tā nedrīkstēja ar viņu apieties, ka tas nav godīgi un tu neesi pie vainas.  

“Lietišķo pierādījumu muzejs” ir vara un spēks, kas nonāk priekšplānā un pārtrauc skaļo klusumu. Tā ir uzdrīkstēšanās runāt, un beidzot diezgan skaidri dzirdu uz varmāku, nevis upuri vērstu noniecinājumu. Es smejos par tirāna vājumu, ko atklāj katrs pierādījums. Un priecājos par upura spēku un nelokāmību, apbrīnoju drosmi. Varas fokuss beidzot ir nomainīts. Tiesas prāva ir sākusies.  

Jo vairāk sievietes runā par savu pieredzi un uzdrīkstas aizņemt telpu, jo vairāk es gribu, lai mīts par skaistumu tiktu kritizēts. Joprojām daudzos apkārtējos uzskatos un reakcijās dominē iekšējā mizogīnija, tas mani ļoti sāpina un sadusmo. Spēks nav formālā skaistumā un rāmjos. Robežas ir jādefinē, lietas ir jāsauc īstajos vārdos, pat ja tādu vārdu vēl nav. Skaistums nav panaceja, kas glābs pasauli. Skaistas nav saraudātas acis, bet gan tās, kas redz asaras un sniedz atbalstu, tic emocijām un līdzpārdzīvo, vienkārši esot blakus. Citiem vai savam iekšējam bērnam. Un galīgi nav svarīgi, vai acis uzkrāsotas maigi nude vai seksīgi smokey eye, vai tās, tikko pamodušās, aizpampušas skatās uz pasauli. Pasaule tās mīl ne par to un ne par spīti. 

Es ticu tev, es nevainoju tevi, un es sagaidīšu tevi, jo sāpes un dusmas uz sevi pakāpeniski norimsies, kad uzdrīkstēsies par tām runāt.  

^[1] Vairāk par skaistuma mītu – Naomi Wolf “The Beauty Myth: How Images of Beauty Are Used Against Women” / Naomi Volfa “Skaistuma mīts: kā skaistuma atspoguļojums tiek izmantots pret sievietēm”, 1990

Attēls: skats no izrādes, foto Evija Sedola