Mīlestības terapija. Par izrādi „Un atkal par to pašu”

19/02/2013

Lāsma Bergfelde

Mīlestības stāstam šoreiz klāt arī nedaudz vairāk smeldzes. Izrāde notiek pēc Olgas Žitluhinas dejas kompānijas bērēm, bet tas nemulsina, jo visiem taču gribas ticēt, ka Mīlestība ir nemirstīga un turpinās arī tad, kad fiziskajā pasaulē notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas. Lai gan izrādei ir jau pamatīga vēsture, skatos to pirmoreiz. Kaut kā vienmēr uz Valentīna dienu iekrituši citi plāni.

Mani pārsteidza cik plaši tiek apdzīvots Zirgu pasta zāles spēles laukums: balkoniņš, durvis, bēniņi, it sevišķi zinot, ka iepriekšējās izrādes ir notikušas uz citām skatuvēm. Tas iedveš tādu pirmreizīguma un svaiguma sajūtu. Ikviens var pilnībā izjust, ka viss tiek radīts no jauna šeit un tieši šajā laika sprīdī. Tā man liekas ļoti augstu uzlikta latiņa mākslinieciskajai kvalitātei, kas nepiedod haltūrēšanu, ar lielu atbildības sajūtu skatītāja priekšā.

Jau kuro reizi pārliecinos, ka dejas izrādes viena no veiksmes formulām ir pareiza mūzikas vai vēl labāk – mūziķu izvēle. Ja veiksmīgi izdodas sakausēt muzikālās skaņas ar izrādes materiālu, tās iedarbojas uz maņām gandrīz maģiski, burtiski iesmaržinot uztveres kanālus, lai acis atvērtos plašāk uzņemt visu, ko stāsta ķermeņu kustības, soļi un skatieni. “Dzelzs vilka” mūziķi skatuves malā darbojas kā tādi šamaņi, muzikālajiem motīviem nekad neņemot virsroku pār stāstītajiem stāstiem, tie it kā iekodē informāciju skaņās un novada līdz skatītāju ausīm, jo arī runā par to pašu.

Par to pašu sacer teju vai visas popdziesmas, stāsta puse no kino un teātra repertuāra, rakstīts visās meiteņu dienasgrāmatās. Bet nekad neviens nav varējis pateikt un izstāstīt visu. Kur nu, katram stāsts par to pašu var būt pilnīgi savādāks. Šis ir Olgas un kompānijas stāsts. Kā vienmēr ar šķipsniņu ironijas, kas visas smagās dzīves lietas padara par kripatu vieglākas. Bieži vien mēs grēkojam, sevi ņemot pārāk nopietni. Vienmēr brīnos, kā var tik meistarīgi paironizēt par mani, tevi, sevi, bet nekrist kariķēšanā, nepārspīlēt un nezaudēt patiesīgumu. Mīlestība šajā redakcijā ir kaut kas tāds, kas liek pacelt roku glāstam, atrast vietu lūpu pieskārienam un paspert to vienu soli pretī. Ar baudu izjutu, ka dejotāji ne tikai pārvalda savu ķermeni, bet ir arī lieliski aktieri, jo visas attiecības un saspēles tik viegli un dabiski sapinas stāstos, ka gribas pajautāt – un kas notika pēc tam?

Reizēm vērojot buču un pieskārienu saspēli, ienāk prātā doma par to kā savdabīgu terapijas veidu, kas varētu sadziedēt cilvēku nepilnību izēstos caurumus dvēselē un atliekt baiļu saliektās muguras. Līdz pašam mīlestības kodolam un atrisinājumam jau tikt nav iespējams, bet dziedinošu efektu skatītāju sirdīs atstāj arī iespēja paskatīties uz mīļuma rotaļām no malas.

Nesen kādā radiostacijā tika veikta aptauja “Kas ir mīlestība?”. Rezultātā pirmās divas vietas saņēma atbildes “mīlestība ir pilnīga un beznosacījuma cita cilvēka pieņemšana” un “mīlestība ir ļoti līdzīga psihiskai saslimšanai”. Droši vien, kad cilvēks ir gatavs pilnīgi bez nosacījumiem pieņemt otru cilvēku, viņš neizskatās īsti vesels. Taču tas ir labi, ka spējam būt tādi dumji, traki un jukuši, ka viens otra nepilnības varam pieņemt kā lielākās balvas. Gribas ticēt, ka tas ir ceļš kā pašam kļūt labākam.

Ir dīvainas tās mūsu sirdis, reizēm vajag tik maz, lai tas sarkanais baloniņš paceltos un lidotu pāris metrus virs zemes. Tik daudz var izdarīt viens pieskāriens vai skūpsts, vai pat tikai skatiens. Varbūt tas tikai tāpēc, ka bēniņos dauzās eņģeļi?

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.
  • 21/02/2013
    Lāsma Bergfelde
    -
    lasma.podze@gmail.com

    Paldies! Tiešām iesaku izbaudīt šo “terapiju”, ja būs vēl kāda izrāde. Pēc izrādes Zirgu pastā bija ovācijas un skatītāji cēlās kājas. Manuprāt tā ir skatītājam visdraudzīgākā laikmetīgās dejas izrāde, ko esmu skatījusies.

  • 20/02/2013
    Miervaldis
    -
    antons6@tvnet.lv

    Skaists raksts 🙂