“Mežonīgā triloģija” trešoreiz!

11/03/2015

Inta Balode

Pārdots! Ņemu ciet, gribu mūziku no izrādes savā mobilajā, bildes par tapetēm, gribu tā kā viņi ripot no kalna, vārtīties pa sniegu un smiltīm, dancot šķūnī un braukt līdzi viesizrādēs uz Indru, lai kopā ar indriešiem vai indrāniem padomātu, kas es īsti esmu. Biju trešo reizi. Jo patīk. Patika Ālandu salās, patika janvārī, vēl vairāk patika martā.

Padomāju, kāpēc patīk. Sapratu. Man patīk, kā es jūtos, skatoties izrādi. Kāda man daļa, kā mākslinieki jūtas, katru normālu cilvēku interesē, kā jūtas viņa pati. Tātad, skatoties izrādi, es esmu vienlaikus MIERĪGA un PRIECĪGA. Tā nav bieži. Miers mēdz nest līdzi apcerīgu slābanumu. Prieks dod drudžainumu. Un pēc tam slābanumu. Domāju, kāpēc “Mežonīgajā triloģijā” lēnās daļas nešķiet slābanas, bet enerģiskie un jautri mirkļi dod prieku, bet nekurina drudžainumu? Pie vainas tas, ka izrāde ir kā dokumentālā filma. Tu skaties un ieskaties, domā un jūti, zini par autoru klātbūtni, bet vienlaikus kopā ar autoriem esi pirmatklājējs. Jo ne viņi, ne tu tāpat nekad līdz galam nevar saklasificēt un pārradīt realitāti. Ja gribētu, tad taisītu mākslas filmas, drāmbaletus un dzīves instrukciju grāmatas.

“Mežonīgā triloģija” ir dokumentāla izrāde ne jau tāpēc, ka tur ir safilmētas īstas vietas, īsti cilvēki un ierakstītas viņu balsis, sakot īsti viedus vārdus. Mans MIERS un PRIEKS ir materiāla salikuma sekas. Jau ātri saprotu, ka būs notikumi, būs ainas, būs cilvēki. Būs interesanti cilvēki un spēcīgi izteikumi, deja kā ikdienas kustība, kā mākslas forma un deja kā svētki. Paralēli būs video, balss un deja. Un mani netracina, ka viss ir vienlaikus, jo ātri ir skaidrs, ka arī dejotāji skatās, klausās un dejo tur un domā kopā ar mani. Viņi atdot vietu un godu trīs vietām, trīs vietu cilvēkiem un dabai. Un paņem dažus mirkļus sev, kad nav nekādu šaubu, kur tagad ir jāskatās. Viss rit savu gaitu. Trīs daļās. Un, par laimi, neviens no notikumiem, skatiem un cilvēkiem nekļūst var galveno varoni, protagonistu, simbolu visai tautai un cilvēcei. Neviens notikums nav lūzums, kulminācija, atrisinājums vai katastrofa. Un vienalga viss ir skaidrs.

Nepievērsiet uzmanību tam, ka reklāmas materiālos “Mežonīgo triloģiju” sauc arī par izrādi-performanci. Manā apziņā vārdu salikums “dejas performance” ir visai atbaidošs un Latvijā nereti saistās ar “es nezinu, ko daru”. Nav vērts pievērst uzmanību žanriskiem definējumiem. Vai nu patīk vai nepatīk. Šis ir gadījums, kad ir daudz iemeslu patikšanai. Protams, ja gribat būt MIERĪGI un PRIECĪGI vienlaikus. Laikam jau priecīgi par to, ka dzīvi nevar izrēķināt, un mierīgi, jo par spīti tam vienalga viss skaidrs.

Foto: Didzis Grodzs

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.