Dita Eglīte

Horeogrāfe Elīna Breice savam jaunākajam „Dejas anatomijas” projektam devusi ļoti rotaļīgu nosaukumu – „Cik tuvu?”. Par to, ka nosaukums provocē uz rotaļu, jau pārliecinājāmies Intas Balodes intervijā ar Evitu Biruli – jaunās izrādes dalībnieci.

Tomēr, kad esi sācis izrādi skatīties, „rotaļīgums” ātri vien pāraug visnotaļ „dramatiskā jautājumā”. Jo domās nemitīgi virpinās iespējamais turpinājums šim jautājumam – cik tuvu es šoreiz tikšu laikmetīgajai dejai? cik tuvu izrāde tiks skatītājam? cik tuvu ir manis pašas vecums? cik tizla es pati izskatīšos savās mūža nogales attiecībās? cik tuvu iespējams būt diviem cilvēkiem? cik tuvu spēj satuvināties laikmetīgā deja un klasiskā opera? cik tuvu…?

Pēc noskatīšanās visspilgtāk atceros divas izrādes epizodes. Pirmā – Evitas Birules un Edgara Šļakotas duets, kurā jo īpaši uzskatami izdevies atklāt divu cilvēku attiecību tizlo rutīnu: Evita, izmantojot Edgara rokas brīvo kritienu, mēģina to notvert kā glāstu. It kā sakot – sieviete zina, kādas kustības un kādā secībā ir jāveic, lai no savas „otras puses” (vīra, drauga, mīļotā) dabūtu  dienišķo glāstu, mīļas rokas pieskārienu, kaut vai tikai pieskaršanos… Otrā ķermeniski uzrunājošā epizode – kad Viņš un Viņa pa apli uz grīdas viens otru atgrūž un pievelk. Kaut kas rituāli maģisks un skaits ir šajā kustībā: varbūt tas ir kā apsolījums tam, ka, neraugoties uz „cik gan mēs tālu esam viens no otra”, ir iespējami arī savstarpējas pievilkšanās mirkļi?

Oriģināli horeogrāfe šo „cik gan mēs tālu esam viens no otra” ilustrējusi videomateriālā. Labajā ekrāna pusē vispirms dzied Lučāno Pavaroti milzīgais augums, bet izrādes beigu daļā – Marija Kallasa koncertnumurā. Tās ir kā divas grandiozas pasaules, kas mums redzamajā ekrānā nesatiekas. Toties mazliet dīvainā jeb negaidītā veidā „saskaras” videomateriālā redzamā dziedātāju kustība (nedzirdot skaņu!) ar laikmetīgas dejas kustību. Tas vien, kā Kallasa, gaidot savu partiju, pamazām „inkarnējas” Casta diva stāstā, ir autonomas horeogrāfijas vērts priekšnesums.

Ar šādu fonu Evitai Birulei un Edgaram Šļakotam nav viegli būt pirmajiem. Kaut arī viņu stāsts ir pavisam cits: izrādes telplaikā satikties mēģina (un brīžiem tas pat izdodas) dejotāju reprezentētie Viņš un Viņa. Kaut abu ķermeņa plastika vēsta, ka Viņa un Viņas augumi šajā dzīvē no visa ir pārmēru noguruši. Arī no sevis, varbūt. Vēl šobrīd gan neesmu sapratusi, kāpēc izrādē izmantoti tieši šo operu fragmenti, kāpēc šajā izrādē par veciem „rumpīšiem” (arī garīgā ziņā veciem). Šis iespējams ir pavediens, kam jāpaliek skatītāja galvā arī pēc izrādes noskatīšanās. Jo klasisko operas mūzikas pērļu motīvi nemaz tik ātri no galvas neiziet.

Toties ir vismaz divi pilnīgi saprotami un skaidri „prieki”. It kā ārpus izrādes, bet par ko domāju tieši izrādes laikā – cik ļoti savpats ir „Dejas anatomijas” radošais rokraksts, kurā it īpaši aizraujoši sekot iekšējās ķermeņa kustības atklāsmei izrādes telplaika noteikumos. Evitas Birules un Edgara Šļakotas kustībās drīzāk redzama Viņas un Viņa domu jeb ideju „deja”. Objektīvi Tu redzi dejotāju augumus, bet sajūtās – viņu atveidoto tēlu iekšējo pasauli.

Bet otrs prieks – ka Ģertrūdes ielas teātris kļuvis par visnotaļ stabilu un draudzīgu teritoriju laikmetīgajai dejai. Kādēļ bezgalīgais kustību meklējumu process vienkārši VAR notikt.