Mēs esam tu. Saruna ar laikmetīgās dejas un performanču festivāla “b12” veidotāju Evangelu Polinu

20/09/2021

Sintija Siliņa

206 kauli, aptuveni 360 locītavu un 650 muskuļu. Tie ir ikkatra ķermeņa dotie, kurus tas savdabīgā matemātikā risina, lai pārvarētu statiskumu. “b12” – laikmetīgās dejas un performanču festivāls, kas kopš 2015. gada vasaras viducī notiek Berlīnē – ir augstākās kustību matemātikas platforma un vienlaikus laboratorija, kas ieguvusi strauju popularitāti praktiķu vidū. Festivāla veidotāji raksta: “…šeit var iegremdēties it visā – filmā, tekstā, kustībā, akrobātikā, teātrī, eksperimentā, negaidītajā un futūristiskajā.” Dejotāji var piedalīties ne tikai meistardarbnīcās, bet arī dažādu horeogrāfu vadītos radošajos procesos, kuru iznākumi festivāla ietvaros tiek prezentēti skatītājiem. Un ne tikai – mēnesi garajā programmā ir vieta arī festivāla pasniedzēju un horeogrāfu izrāžu neformālajām prezentācijām, diskusijām, dejas filmu vakariem, somatiskajām nodarbībām un dienišķajai jogai. Festivāla tiešsaistes formāts ar nosaukumu “planet b12” īsteno notikumus arī pārējā gada garumā. Tā vien šķiet, ka “b12” ir visu kustību veicinātājs, kas paralēli dejotāju ķermeņiem rūpējas arī par cita veida ķermeņiem. Šajā gadā festivāls no ieņēmumiem ziedoja līdzekļus koku stādīšanai trīs pasaules vietās – Brazīlijā, Tanzānijā un Madagaskarā. Divi koki par katru festivāla dalībnieku, manējie tur arī būs. Pēc nedēļas garumā pašas pieredzētā festivāla pēdējā dienā tiekos ar vienu no tā veidotājiem – horeogrāfu un dejotāju Evangelu Polinu [1]. Mēs runājam par festivāla rašanos kā manifestu fizikalitātei horeogrāfijā, ķermeņa anatomijas predestinētību kustībai un dejas praksi šodienā.

Sintija Siliņa: -Vai atceries festivāla radīšanas un mērķu noteikšanas brīdi?

Evangelos Polinas: -Kopā ar horeogrāfu Johanesu Vīlandu [2] kādā brīdī secinājām, ka dejas profesionāļiem pietrūkst platformas, kurā dalīties laikmetīgās dejas augstākajā virtuozitātē. Mums likās, ka konceptuālā pieeja kustībai dažādos formātos ir pietiekami pārstāvēta, tāpēc radījām festivālu, kurā, pēc mūsu abu sapratnes un intereses, aicinām pievienoties aktuālus, vienlaikus netradicionālus dejas māksliniekus, kurus gan fiziski, gan emocionāli vieno robežpārkāpēju gars. Mēs gribējām gan atgriezt fokusā, gan atgādināt par dejas neatraujamo saiti ar ķermeņa fiziskumu, kā arī reflektēt par pastāvīgi mainīgo laikmetīgās dejas un performanču mākslas spektru. Festivāls tūlītēji atrada savus sekotājus. 2015. gadā iesākām ar meistardarbnīcām 12 dienu garumā, kas nu ir izaugušas līdz mēnesi garam notikumam ar aptuveni septiņdesmit līdz astoņdesmit dažādām divu līdz desmit dienu garām meistardarbnīcu sesijām, performanču projektiem, somatikas nodarbībām un citām paralēlām aktivitātēm. Pagājušogad festivāls Covid-19 pandēmijas dēļ nenotika. Tāpēc esam īpaši gandarīti, ka šogad atkal varējām uzņemt horeogrāfus un dejotājus klātienē.

-Pirmo reizi par “b12” festivālu uzzināju sev nepierastā, bet patiesībā tradicionālā veidā – no plakāta Berlīnes metro 2018. gada vasarā, kad vienu no retajām reizēm savā mūžā biju kaut kur devusies bez dejas konteksta. Pēkšņi tūrists manī sabruka, jo no plakāta uz mani ierunājās sirdsapziņas vārdi research or die (izpēti vai mirsti – angļu val.). Šī frāze ir īpaši atbilstoša arī šodienas sarežģītajai informācijas telpai. Kāpēc festivālam tika izvēlēts tieši šāds lozungs?

Research or die atspoguļo mūsu mērķi pulcēt tādus māksliniekus, dalībniekus un aktivizēt tādus procesus, kuru pamatā ir attīstība un iedziļināšanās. Un tieši izpēte vedina uz to. Tiklīdz mēs iekrītam šablonu slazdā, stagnācija ir neizbēgama. Laiki mainās strauji. Spēja par tiem reflektēt arī dejā nozīmē nemitīgu šodienas pētīšanu un saslēgšanos ar to.

-Likumsakarīgs ir jautājums, kas slēpjas aiz festivāla nosaukuma “b12”?

-Vienojāmies, ka festivāla nosaukumam apzināti jābūt individuāli interpretējamam un pietiekami abstraktam. Tas vienlaikus ir gan Berlīnes “b”, gan “be” (būt – angļu val.). 12 sākotnējās festivāla dienas, kas izaugušas līdz notikumiem 12 mēnešu garumā. Jā, tas ir arī b12 vitamīns. Vai kādas vēl nezināmas planētas nosaukums.

-Pēdējos sešus gadus pavadot Berlīnes – vienas no māksliniekiem pievilcīgākajām Eiropas pilsētām – epicentrā un radot maģisku dejas festivālu, kurā tiekas dejotāji un horeogrāfi no visas pasaules, kā tu raksturotu, kas un kāds ir šodienas dejas mākslinieks?

-Individualitāšu spektrs ir tik plašs, ka to vispārināt nav iespējams. Taču, ja salīdzina ar laiku pirms divdesmit gadiem, kad pats uzsāku profesionālo darbību, secinu, ka dejotāja vidējās tehniskās spējas ir krietni augušas. Un ne tikai dejas tehnikā, bet arī visās pārējās performatīvajās iespējās, ko piedāvā ķermenis – balss, aktiermeistarība u. tml. Tas saistīts ar zināšanām, kas ir pieejamākas, plašākām prakses iespējām un vispārējo izpratni par nepieciešamību nemitīgi attīstīt savas prasmes. Šodienas dejotājs noteikti ir labāk sagatavots skatuvei nekā kādreiz.

-Ko tu domā, kad saki “dejas tehnika”?

-Tā ir dažādu prasmju kombinācija. Tradicionālā izpratnē tā ir ķermeņa kontrole kustībā telpā, kas sevī ietver kustību diapazona, spēka, lokanības un koordinācijas pielietojumu. Bet tā ir arī pašizpausmes spēja kustībā un prasme pielietot dažādas kustību kvalitātes, neskatoties uz dejas tehnikas bāzi. Laikmetīgajā dejā neatņemama dejas tehnikas daļa ir radīšana. Savā ziņā var teikt, ka dejotāji apgūst gramatiku, kuru pēc tam regulāri pārrada, jo katra dejas izrāde runā jaunā valodā.

-Kāds, tavuprāt, ir lielākais izaicinājums dejas praktiķiem šodien?

-Gara profesionālā dzīve. Arī Vācijā līdzīgi kā citur saglabāt karjeru dejā pēc 30 gadu vecuma prasa lielāku piepūli – īpaši, izveidojot ģimeni. Manā ieskatā dejotāja profesija ir pielīdzināma elites sportista profesijai, kurai būtu nepieciešama analoga pieeja, piemēram, garantēts atbalsts rehabilitācijai gan studiju, gan profesionālās karjeras laikā.

-Kādi ir tavi secinājumi par Covid-19 izplatības ierobežošanai noteiktās piespiedu un brīvprātīgās izolēšanās fenomena ietekmi uz ķermeni?

-Intensīvā ekrāna starpniecība komunikācijā pēdējā gada laikā, saprotams, nav palīdzējusi integrēt rietumnieku pasaulē no prāta tā jau atrauto ķermeni un līdz ar to arī pavadošos komunikācijas līmeņus – ķermeņa veidolu, gaitu, stāju, žestus, smaržas, pieskārienu, kopējo enerģiju un intuīciju. Negaidīti komunikācijas formulā otra cilvēka ķermenis ir izrādījusies sastāvdaļa, ko vairs nevaram uzskatīt par pašsaprotamu. Tomēr šobrīd, atgriežoties nosacītā normalitātē, novēroju, ka fiziskās klātbūtnes iespēja dažādos kontekstos tiek sevišķi novērtēta.

-Savukārt es pēc šīs koncentrētās virtuālās komunikācijas pieredzes sev jautāju, vai cilvēka ķermeniskā dzīve tiks reducēta līdz runājošai galvai ekrānā un vai cilvēki vispār gribēs piedzīvot kustību sevī un citos? Vai dejas māksla nākotnē būs būtiska?

-Ķermenis ir universāls, un dejas valoda – tāpat. Domāju, ka dejas spēja kustībā iemiesot idejas un izjūtas joprojām būs aktuāla izziņas un mākslas procesu daļa. Turklāt ikviena cilvēka veselības stāvoklis ir cieši saistīts ar kustības faktoru. Ķermeņa konstrukcija, kas radīta kustībai, agrāk vai vēlāk signalizē par tās nepietiekamību. Tāpat es domāju, ka cilvēkiem nepietiek tikai ar intelektuālu komunikāciju un agrāk vai vēlāk tiek meklētas alternatīvas pieredzes. Un deja ir viena no tām.

-Kā tev šķiet, kas ir dejas misija?

-Tāpat kā pārējās mākslās ļaut cilvēkiem abās pusēs – gan mākslas praktiķiem, gan mākslas sekotājiem – piedzīvot iekšēju transformāciju, kas ved uz lielāku empātiju un līdz ar to vairāk sapratnes šajā pasaulē.


[1]Evangelos Polinas (Evangelos Poulinas) ir grieķu izcelsmes horeogrāfs un dejotājs. Ieguvis izglītību Atēnu valsts dejas skolā un Saloniku Aristoteļa universitātē, maģistra grādu dejā ieguvis Ņujorkas universitātes Tiša Mākslas skolā. Sadarbojies ar tādiem horeogrāfiem kā Johannesu Vīlandu (Johannes Wieland), Maksīnu Doilu (Maxine Doyle), Jasmīnu Vardimonu (Jasmin Vardimon), Vimu Vandekeibusu (Wim Vandekeybus) u. c. Kā dejas pasniedzējs strādājis Vācijā, Itālijā, Polijā, Šveicē, Grieķijā, Austrijā, ASV un Zviedrijā. Viens no laikmetīgās dejas un performanču mākslas festivāla “b12” Berlīnē dibinātājiem un kuratoriem.

[2]Johannes Vīlands (Johannes Wieland) ir vācu izcelsmes horeogrāfs, pedagogs un dejotājs. Bakalaura grādu ieguvis Amsterdamas Mākslas universitātē un, pirms kā solists pievienojās Lozannas Bežāra baletam (Béjart Ballet Lausanne) Šveicē, strādājis dažādās dejas kompānijās. 2002. gadā ieguvis maģistra grādu Ņujorkas universitātes Tiša Mākslas skolā. Tajā pašā gadā Ņujorkā dibinājis savu dejas kompāniju. Kopš 2006. gada ir mākslinieciskais vadītājs un horeogrāfs Kaseles teātrim Vācijā. 2016. gadā nominēts Vācijas teātra balvai “Fausts”. Viens no laikmetīgās dejas un performanču mākslas festivāla “b12” Berlīnē dibinātājiem un kuratoriem.

Attēls: publicitātes foto.