Dita Eglīte 

Bilde ne izrāde. Tādā nozīmē, ka vairāk nekā dejas izrāde. Knapo finansiālo iespēju dēļ dejas nozarē diemžēl biežāk iespējams piedzīvot tādus projektus, kur idejas autors pats spiests būt viss orķestris – i izpildītājs, i horeogrāfs, i režisors, i mūzikas konsultants, i scenogrāfs utt. Taču Kristīnes Vismanes monoizrāde „Intervija ar Madonnu” tapusi draudzīgā sadarbībā ar igauņu scenogrāfi Epp Kubu un mūsu pašu mūziķi Jēkabu Nīmani. Izrāde ir skaista vizuālās un horeogrāfiskās mākslas sintēze, kas izaugusi no Kristīnes dzīvē šobrīd aktuāliem jautājumiem.

Kristīne Vismane laikam gan pieder tiem ļaudīm, kas vispirms  septiņreiz nomērīs un tad tik cirtīs. Meklēs un urbsies, kamēr būs nonākusi pie meklētā. Pat ja jāiet caur uguni un ūdeni vai jāatklājas fiziski un garīgi. Arī šoreiz viņa ļoti atklāti savus iekšējos šaubu monologus atklājusi dejas izrādē-esejā, kuras centrālais jautājums rotē ap tēmu „ko nozīmē būt vientuļai mātei?”. Burtiski izrādes laikā skatītājiem tiek uzdoti neskaitāmi jautājumi, kas pakārtoti šai tēmai. Brīžiem šķiet – ei, kur tik tieši?; kāpēc tu man uzdod tik intīmus jautājumus?; kāpēc tu domā, ka es tev tagad tā, izrādes laikā, atbildēšu? Taču viss ir kārtībā, tas ir tikai viens neērts brīdis, lai skatītājs tiešām pieslēgtos līdzdomāšanā, bet tas ne mazākajā mērā neizjauc izrādes struktūru. No vienas puses – Kristīnei ir vēlme atbildes meklēt arī satikto cilvēku personīgajā pieredzē. No otras – katra atsevišķa indivīda pieredze ir unikāla, un mēs varam tikai svērt un izsvērt sevī, ko ņemt savai zināšanai, ko ignorēt.

Kristīnei un viņas domubiedriem izdevies uzbūvēt skaistu, visumā konkrētu un noslēgtu telpu jeb izrādes rāmi, kurā skatītājam ienirt arī paša jautājumu un atbilžu jūrā. Kristīnes uzdevums – dot impulsus, virzienus. Ar savu disko deju pie Madonnas hita izrādes ievadā. Ar ieģērbšanos Jēzus mātes Marijas kostīmā. Ar akmens auklēšanu azotē vai žonglēšanu uz šī paša akmens, kamēr līdzsvara noturēšana prasa dejotājas ķermenim ieņemt krustā sistā Jēzus pozu. Bet akmens, savukārt, atsauc apziņā Bībeles sentenci no Jāņa evaņģēlija: „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Jo var jau augstprātīgi un viegli pateikt, ka izdomāt audzināt bērnu vienai  ir grēks. Un tikpat labi taču var apgalvot, ka grēks ir tikai bērna dēļ dzīvot kopā ar otru. Vai vispār – dzīvot tikai bērna dēļ, aizmirstot sevi utt. Teorijas šeit var attīstīt bezgalīgi, un šīs izrādes kontekstā īpaši atcerējos lielisko Lienes Brizgas-Kalniņas publikāciju „Kāpēc mēs tā ņemamies ar bērniem?” interneta žurnālā „Satori”. Mēs nemitīgi analizējam, sveram, domājam. No vienas puses tas, protams, labi, bet – kur ir tā robeža, kad vairs nedzīvojam, nejūtam un nesekojam iedzimtajai, bet pazaudētajai intuīcijai. Kā dzīvot, kā dzemdēt, kā mīlēt. Sevi, pasauli un bērnus. Izrāde uzdod daudz sarežģītu jautājumu, tomēr arī „nesagruzī”. Izrāde ir ļoti gaiša. Varbūt tas ir pateicoties tam, ka Kristīnes privātā dzīve šobrīd ir īpaši izgaismojusies un viņas izstarotais siltums atstarojies arī caur Epp Kubu un Jēkabu Nīmani. Kāpēc man izlikties, ka to neievēroju, ja arī pati Kristīne par to atklāti runā? (Intervija ar Kristīni Vismani „Izrāde kā pētījums”, „Veto Magazine”.)

Vienā no izrādes beigu ainām videoekrānā redzam Kristīni spēlējam klavieres, tad strinkšķinām klavieru stīgas ar pirkstiem. Mani tas provocē domāt par to, ka sievietei jau vienalga ir jābūt visu varošai – pat ja viņa dzīvo visharmoniskākajās attiecībās. Viņai jārūpējas par bērniem, vīru, savu mammu, sevi – respektīvi jāspēlē gan (skaista) melodija uz taustiņiem, gan jāskandina stīgas pa tiešo. Bet ja tu mīli, tad tu vienkārši dzīvo – ielien Dievmātes kostīmā un ESI. Viegla, atvērta, uzticību raisoša un laimīga. Kā Kristīne – pat, ja Jēkabs Nīmanis eņģeliskā nevainībā Kristīnei izrādes laikā pajautā: „Ko tu taisi izrādi par jautājumiem, ko pati īsti nesaproti?” Jā, un tieši tāpēc arī mākslinieks nodarbojas ar to, ar ko nodarbojas – ka vēlas uzzināt. Tieši par savu dzīvi un laiku.