Ilva Lorence

“Mežonīgā triloģija” ir mākslas darbs, kas aizved skatītāju uz trīs pamestām vietām, kas atrodas Dānijas, Norvēģijas un Latvijas pierobežās. Apzīmējums “izrāde” šoreiz šķiet ļoti sauss, lai to attiecinātu uz šo darbu, jo tajā apvienojas gan dzīvā mūzika, gan deja uz skatuves, gan dokumentālo filmu fragmenti uz video ekrāniem. Izrāde/ performance – kā paši autori to dēvē – interesējas par identitātes meklējumiem vietās, kur šis jautājums nav tik viegli atbildams.

Pirms izrādes apmeklējuma prātoju par to, kas īsti ir tas, kas veido mūsu identitāti. Vai tā ir valsts varas ietekme, apkārtējās dabas ietekme, varbūt vēl kas cits? Noskatoties izrādi, sapratu, ka tie ir cilvēki, tieši viņi ir tas kodols, kas veido vidi. Lai kur tu būtu, lai kas notiktu pasaulē, viss sākas no tevis paša – no domas, no pateikta vārda vai darba. Izrādes sākumā viss spēles laukums ir izklāts ar baltām papīra lapām, kuras, pa vienai paceļot, aktieri atbrīvo spēles telpu. Katra lapa tiek uzmanīgi pacelta un likta kaudzītē pie pārējām, it kā tā būtu kāds dārgums, kas īpaši jāsargā. Kad visas lapas salasītas, sākas mežonīgas dejas, lapas šķīst uz visām pusēm, tiek burzītas un sviestas prom, un visbeidzot tās pazūd no telpas pavisam. Šī performance man saistās ar identitātes pētīšanu un meklēšanu: nekādas grāmatas vai pieraksti nespēj atklāt īsto būtību, ir jāiet pie cilvēkiem pašiem, ir jārunā, jāuzklausa. Tieši tāpēc izrādes centrā ir šo trīs vietu (Dānijas ciemats Toflunde, Norvēģijas pilsēta Hammerfesta un  Latvijas Austrumu pierobežas ciems Indra) iedzīvotāji – viņu ikdiena, prieki un bēdas. Atšķirīgie stāsti tomēr noved pie vienojoša secinājuma, ka šādās pamestās un nomaļākās vietās tradīcijas un kopīgas vērtības ir daudz svarīgākas, šos iedzīvotājus identitātes jautājums nomoka spēcīgāk. Bet pāri visam stāv cilvēciskums un nesamākslotība. No video materiāliem plūst patiesas emocijas, kas aizved skatītāju pāri jūrām un tūkstošiem kilometru. Skatoties šīs īsās filmiņas, jūtos īpaša, it kā tikai man būtu tā iespēja viņus satikt un dzirdēt viņu sakāmo, līdzīgi kā tas bija Ivara Zviedra un Ineses Kļavas kopdarbā “Dokumentālists”, kur skatītājs tiek ievests pavisam privātā telpā, kur neviens nav kāju spēris.

Spēles telpa atgādina filmu uzņemšanas laukumu, kur aizmugurē ir liels, balts fons, uz kura pēc vajadzības tiek rādīti video materiāli. Izrāde tiek rādīta RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O 6, kur ir augsti griesti, pie kuriem šis baltais fons ir piekarināts, tas nokarājas līdz pat zemei un tālāk ir izklāts uz grīdas, kur veido skatuves virsmu. Pie scenogrāfijas vēl pieder divi vidēji lieli ekrāni, kas tiek bīdīti pa skatuvi izrādes gaitā. Šī “tukšā” scenogrāfija strādā ļoti labi. Pirmkārt, tā gan fiziski, gan emocionāli savieno dokumentālās filmas, kas tiek projicētas uz aizmugures baltās sienas, ar dejotāju Elīnas Gaitjukevičas, Agneses Bordjukovas un Edgara Sļakotas kustībām turpat skatuves telpā. Otrkārt, tā dod vaļu iztēlei un brīvai interpretācijai, neuzspiežot savus uzskatus.

Manuprāt, tieši šis aspekts ir izrādes veiksmes atslēga: brīvība visās izpausmēs, vieglums un radošuma dzirksts pat vienkāršās lietās. Visas deju kustības likās vairāk balstītas uz improvizāciju nekā uz iestudētu soļu atkārtošanu, kas arī padarīja šo notikumu tik neatkārtojamu. Atmiņā spilgti iespiedies fragments no filmas: smilšainā un plašā Dānijas pludmalē trīs izrādes veidotāji izdejo bēgumu un kāpumu, savienojot mierīgas ainas, kurās rāmi vēro jūru, ar ainām, kurās mežonīgie deju soļi saceļ smiltis putojošos virpuļos. Skatoties uz ekrānu, it kā notiek pārmiesošanās, un dejotāji skatītāju priekšā sāk atdarināt kustības, kādas redzamas video. Viss ir dzīvs un robežas izzūd, man gribas celties no krēsla un mesties iekšā dejā, iekšā viss atbrīvojas, un turpmākā izrāde paiet vienā elpas vilcienā. Jūtos kā attīrījusies, it kā būtu piedalījusies kādā maģiskā rituālā.

Cilvēku uzskati un attiecības tiek nodotas caur video materiāliem, toties deja un muzikālais pavadījums (Laima Jansone, Kaspars Putriņš) ir kā savienotājelementi, kas visus sīkos gabaliņus saliek lielā puzlē. Dzīves gājums, ritmiskums un dabiskā lietu uzbūve atklājas caur smalkām, niansētām skaņām un izstrādātām kustībām. Vienā ainā aktieri arī paši rada skaņas ar koka sitamajiem instrumentiem. Atmosfēra ir sirreāla: apgūlušies uz muguras, seju pavērstu pret griestiem, starp roku un rumpi saspraustām smilgām, tie ar kociņiem sit tikai sev zināmu ritmu. Fonā rāda video ar plašas pļavas skatiem, kuros šie paši cilvēki atgūlušies zemē, garajās smilgās. Atkal viss atdzīvojas un “izkāpj” no ekrāna.

Iepriekš nebiju piedzīvojusi izrādi, kurā skatītājam būtu dota tik liela izvēle: vienā brīdī tu baudi koncertu, aizvērtām acīm, citā – meties iekšā straujā dejā, bet, mājās dodoties, prāts uzdod jautājumus par tavu piederību, būtību un jēgu būt šai pasaulē. Izrāde ir nominēta Spēlmaņu nakts balvai nominācijā ”Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”, kas pierāda, ka radošās komandas veikums ir pamanīts. Varu novēlēt veiksmi balvas iegūšanā un drosmi veidot jaunus un eksperimentālus projektus!